Administratīvi teritoriālā reforma (ATR) Latvijā ir nepieciešama, bet tā sākta nepareizā veidā, un ļoti, ļoti virspusēji, intervijā sacīja uzņēmuma «UPB» padomes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns.
Viņš norādīja, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM), organizējot ATR, obligāti būtu jāņem vērā ļoti dažādā iedzīvotāju blīvuma struktūra.
«Pirmkārt - Pierīgas tuvums, Rīgas aglomerācijas, blīvuma struktūra Ikšķilē vai Ogrē rada principiāli citādāku saimniecisko modeli nekā, piemēram, Ventspils vai Liepājas pieguļošajās teritorijās, kur saimnieciskās komponentes veido lielu disbalansu. Otrkārt, piemēram Vidzemes pilsētu - Cēsu un Valmieras - pieguļošās teritorijas ir daudz blīvākas. Respektīvi, Vidzemes zonā ir labāk sabalansētas teritorijas, bet Kurzemē ir ārkārtīgi liela neviendabība - gan no darba algu, gan arī, piemēram, no nekustamā īpašuma cenu viedokļa. Teritorijas ar zemu blīvumu un neviendabīgas teritorijas pieprasa valsts intervenci,» skaidroja Pīlēns.
Uzņēmēja izpratnē novadu karte ir svarīgs, bet ne tuvu ne svarīgākais no dokumentiem šobrīd, ar kuriem ATR ideologiem būtu jāstrādā.
«Šajā ziņā Pūcem ir taisnība - 110 būvvaldes nevar pastāvēt kvalitatīvā veidā. Apkalpojot plašākas teritorijas, teorētiski var piesaistīt kvalitatīvākus cilvēkus. Bet tas un līdzīgi uzdevumi jau ir otra līmeņa pašvaldību uzdevumi. Bet ievērojot šo dažādo teritoriālo blīvumu specifiku un neliekot kopā blīvas industriālas pilsētteritorijas ar ievērojami mazāk blīvām lauku teritorijām vienā administratīvā vienībā. Eiropa daudzviet mums rāda piemēru ejot citā virzienā: piemēram, arī Minhenei ir lauku teritorija ar savu patstāvīgu pašvaldību,» sacīja Pīlēns.
Viņš piebilda, ka ir jāievēro vēl kāda svarīga sakarība - jo tuvāk cilvēkam reģionā ir pieejams pakalpojums, jo kvalitatīvāka ir dzīves telpa. Pīlēns norādīja, ka pagastvecis ir pēdējā no funkcijām, kura jāpazaudē, taču pagastvecim nav jārisina jautājumi par neatliekamo medicīnisko palīdzību, ceļu infrastruktūru vai investīciju piesaisti.
«Tādēļ primāri ir nevis skatīties uz karti, bet gan uz nepieciešamajām funkcijām un to pareizu pārdali pa varas vertikāli - jo ir funkcijas, kuras prasa lielāku mērogu ar infrastruktūras objektiem, kuri nebūs vienā teritoriālajā vienībā . Mēs neizbēgami nonāksim pie pārreģionāliem objektiem,» piebilda Pīlēns.
Viņaprāt, galvenā problēma un nopietnākā konfliktu zona starp koalīcijas valdību, ko šajā gadījumā pārstāv VARAM, un pašvaldībām ir saistīta ar valsts centieniem deleģēt savas funkcijas un arī problēmas pašvaldībām, jo reģionu līdzsvarota attīstība primāri ir valsts uzdevums, jo tās rokās ir visvairāk stratēģisko instrumentu.
«Ja valstī iztrūkst šis vidējais lielāku teritoriju pārstāvniecības un funkciju izpildes līmenis blakus republikas nozīmes pilsētām, tad vesela virkne funkciju, kuras būtu jāpilda šīm līmeņa pašvaldībām, netiek pildītas kvalitatīvi vai vispār netiek pildītas. Ja administratīvi teritoriālās reformas rezultātā vienkārši tiks apvienotas republikas nozīmes pilsētas ar pieguļošajām lauku teritorijām, izveidojot vienu teritoriālo vienību, tad valsts faktiski būs izvairījusies no atbildības par līdzsvarotu valsts teritorijas attīstību, mazinot tādā veidā reģionu attīstības nākotnes potencialitāti,» skaidroja Pīlēns.
Uzņēmējs norādīja, ka tad, ja būtu otrā līmeņa pašvaldības, kas nostātos līdzsvarotās spēka pozīcijās ar republikas pilsētu līmeņa pašvaldībām, tad kopā ar valsts struktūrām varētu risināt lielākus integrētākus starpteritoriālās attīstības uzdevumus. Ja otrā līmeņa pašvaldību nebūs, tad teritorijas, kas būs noteikto administratīvo vienību perifērijā, īpaši jo tās būs tālāk no Latvijas visjaudīgākā - Rīgas aglomerācijas ekonomiskā impulsa centra, cietīs visvairāk.
«Visa veida investīcijas pievilksies tuvāk spēcīgākiem reģionu ekonomisko impulsu centriem - lielākām pilsētām. Ja novadu teritorijas tiks vadītas no šiem impulsa centriem, loģiski, ka teritoriālo veidojumu robežas jeb teritorijas starp novadiem tiks uzskatītas par perifēriju un būs ar visvājāko attīstības potenciālu. Lai attīstītu šīs robežteritorijas, ir nepieciešama skaidra un konkrēta ārējā - tātad valsts intervence sadarbībā ar plašākas teritorijas otra līmeņa pašvaldībām,» sacīja Pīlēns.
Rīgas aglomerācijas perifērijai šobrīd nav nepieciešama tieša valsts intervence, sacīja Pīlēns. «Savukārt, ja mēs skatāmies uz vairāk nekā 100 kilometru lielu attālumu no lielā impulsa centra un skatāmies uz teritorijām starp vietējiem impulsu centriem, tad var skaidri redzēt, ka līdzšinējā ekonomiskā un sociālā politika šos reģionus ir pamatīgi novājinājusi. Un tā ir valsts atbildība - proporcionāli attīstīt visu valsts teritoriju, it īpaši šīs perifērās zonas,» uzsvēra Pīlēns.
Uzņēmējs skaidroja, ka pretējā gadījumā nevar nodrošināt savienotu ,līdzsvarotu un uz nākotnes attīstību infrastruktūru. Tam ir nepieciešami pārstāvniecības instrumenti, kuri ar centrālajiem varas orgāniem nosacīti var runāt līdzvērtīgā valodā, kā tas bijis iepriekš.
«Te nu mēs arī nonākam līdz otrā līmeņa pašvaldībām, kuru pamatuzdevums būtu saadīt kopā šīs perifērās teritorijas. Ja tādu nav, tad mūsu rīcībā ir tikai viens risinājums: katra pilsēta vai novads cīnās par sevi un visai maz interesējas par saitēm starp atsevišķiem centriem un perifērām teritorijām,» sacīja Pīlēns.
