Uzņēmējs Uldis Pīlēns uzskata, ka nekavējoties jāsāk diskusija par valdības «kļūdu labojumu». Viņam ir savs redzējums par iespējamo izeju no krīzes, balstīts uz paša pieredzi, darbojoties dažādās valstīs, pasaules krīžu vēsturi un rūpīgu pasaules vadošo ekonomistu darbu analīzi.
Vai Jums kā uzņēmējam un šīs valsts pilsonim ir skaidrs, kas īsti notiek valstī?
Grūts brīdis Latvijai. Tas, kas tagad izdarīts jau ar otro nepareizo lēmumu sēriju, ir ārkārtīgi liela kļūda un ne tikai ciparu izteiksmē. Tagad ir aizskartas jau demokrātiskas sabiedrības pamatvērtības. Pirmā no tām ir juristu valodā tiesiskā paļāvība, vienkārši runājot - paļāvība uz savu valsti, uz savas valsts politiku. Ja šodien mēs ķeramies klāt pie pamatpensijām, turklāt vienu dienu apgalvojot, ka to nedarīs, bet otrajā jau atsakoties no teiktā, ķeroties pie skolotāju algām, nodrošinājuma medicīnai, sekas ir traģiskas nozaru pamatiem. Tas nav kā uzņēmējdarbībā – lieku mašīnu var turēt noliktavā vai pārdot. Tas nozīmē uzticības apdraudējumu valsts pārvaldei. Nevar vienā dienā pārvilkt krustu izglītības un veselības aizsardzības cilvēciskajam un intelektuālajam resursam, tradīcijām.
Sekos tiesas procesi pret valsti.
Tiesas ir formālā puse. Trakākais, kas sekos, ir sabiedrības depresija nespējā paļauties uz savas valsts spēju adekvāti rīkoties krīzes situācijā, neķeroties klāt pamatvērtībām. Jau agrāk teicu, ka toreizējā Ivara Godmaņa valdība pieņem virkni nesaprotamu lēmumu ar neprognozējamām un tālejošām dramatiskām sekām. Joprojām uzskatu par milzu kļūdu lēmumu par Parex bankas pārņemšanu un straujo nesagatavoto pievienotās vērtības nodokļa celšanu. Brīdināju, ka pieņemtā konjunktūras lēmumu pakete nestrādās, ka tā radīs tikai vēl lielāku haosu. Tagad pieņemta otrā konjunktūras programma. Tagad ir redzams, cik brutāla un sociāli bezatbildīga var izvērsties iekšējās devalvācijas politika, jo tai nav robežu un nav instrumentu, lai apturētu ekonomiskās aktivitātes lejupejošu spirāli.
Bet starptautiskais aizdevums? Tas taču varētu būt instruments?
Man, protams, nav pieejami detalizēti skaitļi kā valdībai vai Latvijas Bankai, tomēr diezgan šokējoša bija informācija par pirmā aizdevuma izlietojumu. No vairāk nekā viena miljarda absolūti lielākā daļa iepludināta Parex bankā privāto saistību nomaksai un uzturēšanai, pēc tam lata stabilitātes nodrošināšanai, un tikai niecīga daļa budžeta deficīta segšanai!
Vai Parex bankas glābšana bija liktenīgā valdības kļūda?
Tas bija viens no svarīgiem nepareizo lēmumu ķēdes posmiem. Izveidojās totāls likviditātes slazds, kas liek valdībai šobrīd vērsties pret lietām, kas nosaka sabiedrības spēju rehabilitēties pēc krīzes. Milzīgs zaudējums ir sociālo partneru pierunāšana vienas nakts laikā parakstīties uz kopīgā valdības lēmuma. Visi pārkāpa savas pilnvaras. Esam iekāpuši kaut kādā teatrālā demokrātijā, ko ar baudu daži izspēlē. Diemžēl īstā dzīve ir citāda.
Kādi ir lielākie valsts zaudējumi no pieņemtajiem lēmumiem?
Pirmkārt, ir aizskarti demokrātiskas valsts pamatprincipi. Otrkārt, mēs esam atstājuši visus politiskai stabilitātei nozīmīgus sociālos argumentus opozīcijai kā ieroci. Un treškārt, vismulsinošākais ir brīvā tirgus iniciatīvas sociāli saprātīgo rāmju neievērošana, nodarbinātības tēmas neievērošana. Šis ceļš nevar labi beigties, vismaz ne ar demokrātiskām metodēm. Recesija parasti ilgst gadu-divus, bet tās laikā radīto bezdarba līmeni ir iespējams samazināt labākajā gadījumā tikai 6-7 gados. Tas nav pieņēmums, tā ir pasaules pieredze.
Kas bija pirmais kļūdainais solis?
Kļūdains pieņēmums bija tas, ka Latvija, saglabājot finanšu investoriem, bet īpaši - finanšu spekulantiem atraktīvu vidi, piesaistīs investīcijas arī krīzes un pēckrīzes periodā. Tāpēc šo krīzi joprojām Latvijā mēģina traktēt kā finanšu, nevis strukturālu krīzi. Un sekoja mēģinājumi saglabāt finanšu investoru uzticību par jebkuru, tajā skaitā – sociālās stabilitātes un politiskā līdzsvara cenu.
Kādi ir galvenie faktori, kas nosaka investīcijām labvēlīgu vidi?
Trīs lietas – sociālā stabilitāte, politiskais līdzsvars un nepārtraukta infrastruktūras attīstība. Tikai šo trīs lietu kopums veido investoriem interesantu un drošu vidi. Finanšu spekulantiem, protams, arī krīze rada interesantu vidi ātras peļņas gūšanai. Taču ne uz viņiem balstās reģionu attīstība. Tikai uz stabilām ilgtermiņa investīcijām, kuru kopums ceļ reģiona konkurētspēju.
Relatīvi šī stabilitāte Latvijā bija, tomēr krīze iestājās tik un tā.
No morāles viedokļa pārāk ātra peļņa ir tā, kas grauj ekonomikas pamatprincipus. Ja Baltijā dominējošais skandināvu banku sektors, kam ir pieredze krīzēs, tajā skaitā nekustamo īpašumu burbuļa pieredze Skandināvijā, Baltijas valstīs atkal piekopj to pašu politiku, tad jāsecina, ka tirgus ekonomikas morāle ir bijusi kropla šajā banku sektorā. Dominējusi vēlme no šī reģiona izspiest maksimumu, un mēs, sabiedrība, arī esam uz to iekrituši. Latvijas Bankai un valdībai pietrūka politiskās tālredzības novērtēt šo situāciju, rezultātā banku kreditēšanas stratēģija radīja disproporcionālu, uz iekšējo patēriņu vērstu tautsaimniecības struktūru, kura šodien, mainoties konjunktūrai, izskalo mūsu demokrātiskā valstiskuma un starptautiskās konkurētspējas pamatus. Valsts šobrīd faktiski ir komā.
Vai valdībai vispār ir iespējams kaut ko vēl darīt lietas labā?
Ierobežot budžetu, nedomājot vispār par otru – ieņēmumu daļu un Latvijas konkurētspējas celšanu, ir visabsurdākā rīcība, ko var iedomāties! Ja vienīgais valsts budžeta ieņēmums ir SVF aizdevums budžeta deficītam, lata stabilizācijai, finansiālo saistību izpildei, ir skaidrs, ka uzņēmējdarbības atdzīvināšana nenotiks.
Kam būtu jāizmanto starptautiskais aizdevums?
Starptautiskais aizdevums jānovirza trīs sektoros. Ir jābalsta finanšu sistēma, jo tā ir tautsaimniecības asinsrite. Jāatbalsta reāli ekonomika ar valsts un pašvaldību pasūtījumiem un ir jāatbalsta sociālais sektors ar māmiņu algām, pensijām, izglītību un veselības aprūpi. Reālā ekonomika nav iedarbināma bez pieprasījuma atdzīvināšanas, nenobremzējot lejupejošās saimnieciskās aktivitātes spirāli un neradot labvēlīgu augsni nepieciešamajām valsts struktūrformām.. Sociālajā sektorā viss notiek otrādi – tā vietā, lai stabilizētu šo sektoru, tiek radīts nevajadzīgs haoss un panika, bojājot Latvijas kā sociāli atbildīgas valsts tēlu, radot neticību valsts spējai domāt par savu attīstību vismaz vidējā termiņā.
Arguments ir vienkāršs – nav naudas.
Tā pēc pusgada nonāksim vēl dziļāk purvā, Latvijas tēls, kas ir ļoti svarīgs eksportētājam, būs vēl sliktāks, naudas būs vēl mazāk, kopprodukts saruks vēl dramatiskāk, un ko tad? Risinājums ir nenoplicināt sociālo budžetu, pārskatīt kļūdainos lēmumus. Ārkārtīgi lieli līdzekļi aiziet bezdarbnieku pabalstiem. Vācijā ir pieņemts likums par īslaicīgo nodarbinātību – Kurzarbeit. Likuma autors ir Dombrovska padomnieks Bernts Rurups (Bernt Rurup), tātad nebūtu pašiem no jauna nekas jāizgudro. Tas nozīmē, ka ir starpstāvoklis starp darbinieka un bezdarbnieka statusu. Ir darbs – par to maksā uzņēmums, nav darba – maksā valsts. Ietaupa gan uzņēmums, gan arī valsts budžetam ir mazāka slodze, atkrīt garās birokrātiskās procedūras. Gada griezumā darbinieks tomēr veido pievienoto vērtību.
Eiropas Savienības struktūrfondu nauda arī tiek minēta kā iespēja krīzē.
Mēs strauji tuvojamies krīzes situācijai, kad visa struktūrfondu nauda jākoncentrē vienās rokās. Jāizveido krīzes štābs. Ne katrs vadītājs ir piemērots krīzei. Mēs uzņēmumā izveidojām krīzes štābu, kas darbojas starp uzņēmuma valdi un struktūrvienību direktoriem. Krīzes štāba, kā patiesās reformu vienības, kas spēj skatīties pāri sektorālai tuvredzībai, lēmumi ir saistoši visiem. Līdzīgi jādara valstī – krīzes štābs starp Ministru prezidentu un ministrijām ļautu izvairīties no sektorālām domstarpībām, no neefektīvas naudas izlietošanas, dot iespēju atrast sinerģiju. Faktiski jāpalielina arī Valsts kases loma, kam krīzes štāba ietvaros jāizvērtē ikvienas investīcijas lietderīgums un jānodrošina ļoti ātra finansējuma aprite.
Vai vispirms nebūtu jāizsludina valstī ārkārtas situācija?
Manuprāt, bez ārkārtas pasākumiem šobrīd vairs nevar izkļūt no krīzes. Tas nozīmē, ka, saglabājot pilnu šķietamās demokrātijas paketi, mēs faktiski turpināsim nedemokrātiskus, Satversmes tiesā apstrīdamus, pret mums pašiem vērstus «sabotāžas» pasākumus. Ja pērn novembrī situācijas nopietnība netika novērtēta, tad tagad nedrīkst kavēties ar ārkārtas pasākumiem, jo ziema varētu būt ļoti smaga.
Konkrēti? Kā jāizlieto otrais aizdevums no SVF, lai 2010. gadā nenonāktu līdzīgā situācijā?
Apgalvojums, ka ar šo otro konjunktūras paketi valsti izglābs no bankrota, nav patiess, tā ir tikai īslaicīga likviditātes uzlabošana. Visas reformas jāīsteno līdz rudenim, nevis jāplāno atvaļinājumi. Valsts prezidentam jāsaprot, ka Prezidenta institūcijai krīzē nav tikai demokrātiju dekorējoša funkcija.
Prezidentam būtu jāņem iniciatīva savās rokās? Ar kādu mērķi?
Jā, Latvijai jāraida sabiedrībai un pasaulei stabilitātes signāli, rīcībspējas signāli, pašcieņas signāli un jāsignalizē spēja izveidot situācijas nopietnībai un mērogiem atbilstoša «krīzes pārvarēšanas projektu vadība».
Kāda būtu valstij izdevīgākā nodokļu politika krīzes laikā?
Ieviest īstermiņa izmaiņas uz diviem gadiem, kas veicinātu valsts kopējo konkurētspēju un mazinātu sociālās nestabilitātes draudus. Uz diviem gadiem jāatceļ uzņēmuma peļņas nodoklis, vienlaikus ar šo peļņas nodokļa likmi apliekot dividendes. Tas nozīmētu, ka uzņēmumu peļņa mazāk tiktu izmantota privātam patēriņam, tādējādi uz laiku mazinot kapitāla aizplūšanu no tautsaimniecības un valsts, palielinātu reinvestīcijas aktivitāti, uzlabotu konkurētspēju eksportam un iekšējam tirgum.
Progresīvais nodoklis – jā vai nē?
Klasiskā izpratnē nē, taču jau pirms vairākiem gadiem teicu, ka būs nepieciešams solidaritātes nodoklis krīzes laikam. Tas nozīmē, ka sabiedrības daļa, kuru kopējie ieņēmumi pārsniedz, piemēram, 20 tūkstošus latu gadā, tiek aplikti ar pakāpeniski augošu solidaritātes nodokli ģeometriskā progresijā, jo vairāk tiek izdots patēriņam, jo solidaritātes nodeva lielāka, tad nav problēmas ne ar Rimševica algu, ne ar Kargina dividendēm.
Vai konkursu sistēmas maiņa varētu veicināt uzņēmējdarbības aktivitāti?
Tieši pēdējā laikā konkursu prakse kļūst arvien dīvaināka, arvien mazāk konkursos uzvar izsoļu dalībnieki ar lētāko cenu. Kāpēc likumdošana ir tik samudžināta un duļķaina, ka, mainoties reālās ekonomikas situācijai, manipulācijas laukums palielinās? Ja valsts un pašvaldību konkursos par līgumu ieguvējiem atzītu pretendentu ar lētāko cenu, ar cenu starpība vien ietaupītu valstī miljonus. Es uzskatu, ka jāmaina likums, konkursos pirmajā līmenī jābūt tikai diviem vai trim kritērijiem, saistītiem ar pretendenta kvalifikāciju un nodrošinājumu. Otrajā līmenī, no kvalifikāciju izturējušiem, automātiski būtu jāuzvar pretendentam ar zemāko cenu. Ne IUB būtu pārslogots, ne pasūtītājs varētu atļauties visādus brīnumus. Izmaiņas būtu ļoti ātras un efektīvas.
Vai faktiski liedzot strādāt pensionāriem, valsts iegūst vai zaudē?
Problēma jau nav strādājošos pensionāros, bet gan jaunu darba vietu radīšanā. Ja šodien kopprodukts uz vienu cilvēku ir ap 10 tūkstošiem eiro un pēc visām budžeta griešanām tas varētu būt 6-8 tūkstoši eiro, tad šā vai tā mēs nevaram nofinansēt šīs mazās valsts radīto demokrātijas modeli. Mums jātiecas uz kopproduktu 15-20 tūkstoši eiro uz cilvēku, un tam būs vajadzīgi arī pensionāri, kas var un prot strādāt globālās konkurences apstākļos.
Joprojām uzskatāt, ka jāmaina monetārā politika?
Es tomēr neredzu izeju no šīs kataklizmas tikai ar sociāli represīviem un fiskālās politikas instrumentiem. Jo ilgāk paliksim pie cietas monetārās politikas, jo bedre un tādējādi Latvijas konkurētnespēja būs dziļāka un ilgāka, un drauds demokrātijai un mūsu ģeopolitiskai drošībai lielāks.