Uzņēmējs Ilmārs Osmanis ir ne vien izveidojis divas modernas elektronikas ražotnes Latvijā, bet arī nopircis līdzīga profila uzņēmumu Zviedrijā.
Laikam nav daudz cilvēku, kas dzimšanas dienas dāvanā saņemtu rūpnīcu, bet Ilmārs Osmanis ir viens no retajiem — viņš to pats sev «uzdāvināja» 40 gadu jubilejā. 2001. gada 25. maijā Ogrē piebrauca mašīna ar pirmajām iekārtām topošajai elektronikas rūpnīcai. Tobrīd uzņēmumā bija septiņi darbinieki un skaidrs biznesa plāns pieciem gadiem.
2006. gadā šis plāns arī tika īstenots. «Mans partneris, «biznesa eņģelis» no Zviedrijas, teica, ka šis ir pirmais tāds gadījums viņa pieredzē,» atceras uzņēmējs. Tagad pirmās iekārtas stāv stūrī piemiņai, rūpnīcā Ogrē tehnoloģijās vien investēti aptuveni seši miljoni eiro un strādā 90 cilvēki. Ir atvērta ražotne Ventspilī un 2007. gadā nopirkta rūpnīca Zviedrijā. Hanzas Elektronika ražo komponentes dažādām elektroniskām ierīcēm, un klientu vidū ir tādas pazīstamas kompānijas kā Ericsson un General Electric. Kompānijas konsolidētais apgrozījums pagājušajā gadā bija 37 miljoni eiro.
Dot labumu citiem
Uzņēmējdarbībā Ilmārs Osmanis ienācis no zinātnes. Pēc studijām Rīgas Tehniskajā universitātē septiņi gadi nostrādāti pētniecības projektos Radiotehnikas un sakaru fakultātē. «Likās, ka esmu izvēlējies to, kas mani ļoti interesē, gandrīz pabeidzu aspirantūru, bet tad nonācu pie atklāsmes, ka tas, ko es daru, tāda abstraktā zinātne, patiesībā nevienam nav vajadzīgs. Vienīgais cilvēks, kuru tas interesēja, biju es pats, savukārt man likās svarīgi darīt kaut ko lietderīgu, dot labumu citiem.»
Šis iekšējais konflikts sakritis ar pārmaiņu laiku Latvijā. Dzelzs priekškars pazuda, parādījās jauni piedāvājumi. Ilmārs aizbrauca strādāt par inženieri uz Angliju. «Sēdēju blakus vienam menedžerim, darīju savas tehniskās lietas un divu gadu garumā klausījos, kā viņš sarunājas ar klientiem. Sapratu, ka strādāt biznesā nozīmē strādāt klientiem — tas, ko tu izdari, kādam ir vajadzīgs un vajadzīgs tūlīt. Turklāt tad, ja paveiktais ir labs, tev par to vēl arī samaksā.»
Anglijā tomēr drīz vien kļuvis garlaicīgi. «Uzņēmums, kurā strādāju, bija diezgan konservatīvs. Pirmais projekts, kuru realizēju, aizgāja ļoti labi, bet kad es piedāvāju ķerties pie nākamā, man patieca: «Stop, to, kas mums iet labi jau desmit gadus, mēs neaiztiksim.» Sapratu, ka man tur vairs nav ko darīt. Taču biju paguvis sajust, ka biznesa vidē jūtos daudz labāk nekā akadēmiskajā. Tā ir daudz dinamiskāka.»
Kaut kas izaicinošāks
90. gadu vidū Ilmārs Osmanis nolēmis braukt atpakaļ uz Latviju. «Atbraucot redzēju, cik biznesa vide šeit ir mazattīstīta. Likās, ka tagad es visu protu un viss notiks. Sākumā jau tā nemaz nebija, nekas tik raiti negāja, taču pamazām izdevās šo to izdarīt. Izveidoju savu uzņēmumu. Dabūju pirmo pasūtījumu — par 360 latiem, un jau šķita, ka iet ļoti labi.Tagad mūsu pasūtījumi ir piecu un sešu zīmju skaitļos mērāmi. Viss ir relatīvs.»
Pirmais 1995. gadā bija uzņēmums, kas pamatā nodarbojās ar elektronikas vairumtirdzniecību un loģistiku. «Apgādājām ražošanu, palīdzējām uzņēmumiem taisīt produktus,» stāsta Ilmārs Osmanis. Tomēr pirmos panākumus pavadījusi arī vilšanās sajūta. «Redzēju, cik daudz laika esmu investējis projektos, kuri izgāžas tikai tāpēc, ka Latvijā neprot ražot. Lai arī mēs vaimanājam par «vefiem», kas, nabadziņi, ir paputējuši, patiesībā īstas, modernas ražošanas zināšanas Latvijā nekad nav bijušas, tās vienmēr gājušas 20-30 gadus nopakaļ pasaulei. Šis darbs bija ļoti neefektīvs.»
Otrs faktors, kas mudinājis uz pārmaiņām, bija tas, ka pēc piecu gadu darbošanās vienā biznesa jomā iestājusies zināma rutīna. «Šo biznesu sāku tik labi saprast, ka man tas kļuva neinteresants. Biju iemācījies, kā noteikt cenas, kad censties darījumu vinnēt pašiem un kad to atdot konkurentiem, un pārējos knifus. Nolēmu, ka man vajadzīgs kaut kas izaicinošāks un ka tas varētu būt jauns ražošanas uzņēmums.»
Par visu jāmaksā
Sākumā domāts ražotni izveidot Rīgā. Tagad Ilmārs Osmanis kā anekdoti atceras savu gājienu uz Rīgas Domes Attīstības departmentu, lai saņemtu ieteikumus par iespējamo rūpnīcas atrašanās vietu.
«Vispirms viņi šo jautājumu neuztvēra nopietni, tad jautāja, kam man ir vajadzīga rūpnīca, un visbeidzot aizsūtīja uz kiosku pēc pilsētas kartes. Arī šobrīd, izlasot pēdējo Rīgas attīstības plānu, redzams, ka zināšanu ekonomikai tur vieta nav paredzēta. Tādas sadaļas nav, un, ja tas neinteresē, nekas arī nenotiks.»
Tiesa, tagad uzņēmējs ir apmierināts, ka rūpnīca atrodas Ogrē, jo faktoru, kāpēc tai nevajadzētu būt lielpilsētā, ir pārāk daudz. Viņš arī uzteic Ogres pašvaldības ieinteresētību. «Nekāds lielais atbalsts jau nav vajadzīgs, tikai tik daudz, cik pareizā attieksme, lai lietas nebuksētu. Latvijā daudzviet ražošanas projekti tiek vienkārši «norakti», jo sabiedrībai tie nepatīk. Tāpēc mums arī nav nekādas industrijas, un valstij jāsamazina savs budžets. Par katru vēlēšanos ir jāmaksā. Ja vēlējāmies būt bez industrijas, tam ir attiecīga cena. Par visu maksāsim.»
Pašlaik maksātāji ir visi. «Krīzi izjūtam ļoti skarbi,» atzīst Ilmārs Osmanis. «Esam ārpakalpojumu sniedzēji industriālajiem klientiem, kas nozīmē, ka esam stipri vien pakļauti ekonomikas svārstībām. Tās izjūtam vieni no pirmajiem, jo pasūtītāji sabīstas un pārtrauc pasūtījumus, kamēr to noliktavas iztukšojas. Pendelis, protams, iet arī pretējā virzienā — kad ekonomika iet uz augšu, mēs atkal to ļoti labi izjūtam.»
Uz leju vairs neiet
Šogad apgrozījuma kritums būšot 20—25 %, bet šobrīd uz leju vairs neejot, notiek virzība atpakaļ no zemākā punkta. «Mēs gan neesam ieslēgti Latvijas tirgū, orientējamies uz eksportu, kas ir apmēram 95 % no saražotā. Tiešā veidā eksportējam aptuveni pusi produkcijas, bet netiešā uz eksportu aiziet gandrīz viss pārējais — mūsu klienti Latvijā arī ir eksportētāji.»
Elektronikas ražošanas tirgus Ziemeļvalstīs ir divi miljardi eiro, lēš Ilmārs Osmanis, atklājot savu mērķi — iekarot piecus procentus no tā. Pašreizējos plānos ir jaunas pārdošanas stratēģijas un aktīvāka mārketinga veidošana, lai paplašinātu savu tirgus daļu.
«Mums ir diezgan stingras pozīcijas, lai to darītu. Zviedrijā esam vieni no diviem uzņēmumiem, kas var piedāvāt augstas komplicitātes līgumražošanu, tur mums jau šobrīd ir pieci procenti tirgus. Ar savām divām Latvijas rūpnīcām esam modernākie ražotāji Baltijā un vieni no retajiem Ziemeļvalstīs. Ir ļoti maz rūpnīcu tādā tehnoloģiskā kvalitātē kā mums. Esam pirmajā pieciniekā kvalitātes un tehniskā līmeņa ziņā. Šī priekšrocība mums tagad ir jāpārvērš tirgus daļā.»
Latviešu laiki Zviedrijā
Otrs uzdevums ir multinacionālas kompānijas veidošana, integrējot Latvijas un Zviedrijas uzņēmumus. Tas prasa daudz darba, un Zviedrijā Ilmārs Osmanis ir katru otro nedēļu. «Esmu kļuvis par lidostu pilsoni. Nesen pat pārcēlos tuvāk lidostai, lai nav jāzaudē laiks braukājot.»
Uzņēmējs neslēpj, ka pirmā reakcija zviedru uzņēmumā pēc īpašnieku maiņas bija bailes.
«Iedomājaties, jūs esat mierīgi dzīvojuši, bet pēkšņi pirmdienas rītā atnāk kaut kādi jefiņi un pasaka: uzņēmums ir nopirkts. Kas ir latvieši Zviedrijā? Viņiem tas faktiski nozīmēja: krievi atnāca un mūs nopirka. Šausmas! Kas tagad būs? Nācās mierināt un teikt, nekas nebūs, turpiniet strādāt. Zviedriem ļoti patīk stabilitāte, ko viņi ir baudījuši jau gadu simtiem, un pārmaiņas šķiet kaut kas briesmīgs.»
Jau ir izjustas arī mentalitātes un biznesa kultūras atšķirības. «Zviedrijā, ja jums ir kāda laba ideja un jūs pasakāt: tagad darām tā, tad negaidiet, ka kāds to sāks uzreiz darīt. Vispirms sāksies runāšana par to, tiks sasauktas sapulces un spriests, vai tā var darīt vai nē. Latvijā ir «mēs darām», un pēc nedēļas lietas sāk notikt. Zviedrijā kaut kas sāk kustēties pēc sešiem mēnešiem, un pirms tam ir jāiegulda liels skaidrošanas un iekārdināšanas darbs, jāparāda, kādi būs ieguvumi. Toties, ja šie pamati ir ielikti, tad viss strādā, neatkarīgi no tā, no kuras puses vējš pūš.»
Zaudēt nav ko
Lai gan šobrīd lielāka «saimniecība» sagādā lielākas galvassāpes, lēmumu par biznesa iegādi Zviedrijā Ilmārs Osmanis uzskata par ekonomiski pamatotu. «Ja mēs to nebūtu izdarījuši, tad tagad mums, iespējams, būtu mazāk problēmu, taču mēs būtu atmesti tālu atpakaļ savā attīstībā. Pašlaik bizness ir diversificētāks, un uzrāvienu uz augšu mēs varam uztaisīt ātrāk. Ja nav riska elementa, nav peļņas.»
Uzņēmēji ir vienīgie, kas ir optimisti, teic Ilmārs Osmanis. «Viņi ir vienīgie, kas var sekmēt Latvijas iziešanu no krīzes. Neviena cita nav. Man ir cerība, ka cilvēki izmantos šo laiku, lai uzsāktu jaunus mazos biznesus, jo nav jau ko zaudēt. Domāju, ka šobrīd vajadzētu daudz vairāk mudināt cilvēkus iet uzņēmējdarbībā. Ir īstais brīdis uzņemties risku.»
Vizītkarte
Ilmārs Osmanis
SIA Hanzas Elektronika un Elektromekan i Arjang AB valdes priekšsēdētājs, līdzīpašnieks
Dzimis 1961. gadā
Izglītība: Rīgas Tehniskā universitāte, radiotehnikas inženiera specialitāte
Darba pieredze: Macro Marketing pārdošanas vadītājs Latvijā, LEEC (Lielbritānija) mikroprocesoru sistēmas attīstības inženieris, RTU Radiotehnikas un sakaru fakultātes pētniecības inženieris, skaitļošanas centra vadītājs.
