Labi atceramies, kā deviņdesmitajos gados reketierus lika cietumā. Tas ir loģiski un pašsaprotami, jo piedzīt naudu likumīgā ceļā var tikai tiesa. Tiesa, kas ir neatkarīga institūcija, kas spriež pēc pamatojuma un faktu kopsavilkuma, uzklausot abas puses. Es šodien gribu runāt par to, kā trešās personas Latvijā piedzen naudu no parādniekiem? Kam ir izdevīga šādu trešo personu darbība un kas notiek ar parādniekiem, kad pie viņu parāda ir ķērušies parādu piedzinēji?
Lai gan pēc taisnības un īstenības parādniekam un kreditoram būtu jātiekas tiesā, kas, apsverot parādnieka iespējas parādu atmaksāt, viņa apgādājamo skaitu un virkni citu apstākļu, izlemtu to, kā parāds ir atmaksājams, šodien daudzi Latvijas iedzīvotāji ir sastapušies ar uzņēmējiem, kam, ekonomikai lejup slīdot, darbu kļūst tikai vairāk - parādu piedzinējiem.
Kā uzņēmējs kļuva par parādnieku un kā viņu izslēdza no spēles
Pastāstīšu par kādu uzņēmēju, kurš nonāca nepatīkamā situācijā, jo kādu dienu saņēma 400!!! latus lielu mobilā sakaru pakalpojumu rēķinu par it kā Jaungada naktī sūtītām īsziņām. Protams, uzņēmējs vērsās pie sakaru operatora, skaidroja tam, ka Jaungada naktī ir nosūtījis tikai 14 īsziņas, un katra no tām nevarētu izmaksāt nepilnus 30 latus. Sarunas bija neproduktīvas, jo operators savu kļūdu neatzina, un arī uzņēmējs negrasījās maksāt, jo arī neatzina savu vainu.
Lai gan ir dzirdēts, ka reti, bet tomēr dažkārt sakaru operatori atzīstot kļūdainus rēķinus, šoreiz tā nenotika. Pavisam drīz uzņēmējs sāka saņemt vēstules no Creditreform, kurās viņš tika informēts par parāda piedziņu. Uzņēmēja telefona pieslēgums tika atslēgts.
Kad viņš devās pie cita mobilo pakalpojumu sniedzēja, lai saņemtu uzņēmuma darbībai tik nepieciešamo telefona pieslēgumu, viņš publiski tika nosaukts par parādnieku un mobilais pakalpojums viņam tika atteikts.
Līdztekus iepriekšminētajām darbībām notika nepārtraukta sarakste ar mobilo sakaru operatora pārstāvi, bet tā bija neproduktīva.
Tajā pašā nedēļā šim uzņēmējam savā bankā, kur viņš ir korekts klients, jāaizņemas nauda preču līnijas nodrošinājumam. Izrādās, ka arī tur viņš vairs nav gaidīts klients, jo pēc Creditreform datiem viņš ir parādnieks. Laiks gāja un uzņēmējs ar vien vairāk tika izolēts. Tikai tāpēc, ka viņa vārds ir iekļauts Creditreform reģistrā, kuru veidojot neviens nav papūlējies noskaidrot, vai uzņēmējs ir vai nav saņēmis mobilo pakalpojumu par 400 latiem, vai arī tomēr nosūtījis tikai 14 īsziņas.
Ja neesi samaksājis telefona rēķinu, tu nevari saņemt naudu uzņēmuma darbības nodrošināšanai. Vai tas nav organizēts terors pret tautu? Vai tāpēc, ka cilvēks kādu iemeslu dēļ uz laiku, kamēr noskaidro lietas būtību, atsakās maksāt un gaida tiesu, viena firma drīkst izplatīt informāciju, ka tu esi parādnieks. Es uzskatu, ka tikai tiesa drīkst noteikt vai es esmu parādā naudu par telefona rēķinu vai neesmu, nevis privāts uzņēmums, kura darbības mērķis ir naudas atgūšana no parādnieka.
Kas atliek uzņēmējam, kurš ir rāvies no rīta līdz vakaram, lai nodrošinātu savu ģimeni un valsti ar nodokļiem, atliek? Viņam vairs nav mobilā telefona, interneta, banka neaizdod naudu, viņš publiski tiek apmelots? Protams, atmest visam ar roku un aizbraukt no šīs valsts. Gadījumu, kad cilvēki tiek pazemoti tikai tādēļ, ka nepiekrīt uzreiz izrakstīt čeku, bet mēģina aizstāvēt savas tiesības, godu un principus, ir tūkstošiem.
Negribi būt parādnieks - maksā
Creditreform mājas lapā ir piedāvāts tikai viens variants - samaksāt. Pretējā gadījumā uz ilgiem gadiem kļūsi par parādnieku reģistra pastāvīgo iemītnieku.
Savulaik, kad cilvēki atgriezās no koncentrācijas nometnēm un izsūtījuma, kurā bija spiesti doties, tāpēc, ka kāds viņu vārdu bija ielicis īpašajā sarakstā, viņi un viņu bērni vēl ilgi tika vajāti, apsmieti un morāli pazemoti. Partorgi viņus uzraudzīja ar īpašu modrību.
Arī tagad izrādās pietiek ar vienu nenomaksātu telefona rēķinu, lai cilvēka tiesībām un nevainības prezumpcijai vairs nebūtu nekādas nozīmes un viņam uz pieres tiktu uzlikts zīmogs - parādnieks. Un tiem, kas šos zīmogus uzliek, pat nav vajadzīgas nekādas īpašas pilnvaras, zināšanas vai licences. Viņiem vienkārši ir jāpārņem parāds.
Kā jau teicu, Creditreform savā mājas lapā piedāvā tikai vienu iespēju - maksāt. Par iespēju tiesāties un pierādīt, ka pakalpojums nav saņemts, vai aprēķinos ir bijusi kļūda, viņi klusē.
Vainīgs vai nevainīgs - samaksā. Vai valsts nav padomājusi par šādu starpniekfirmu diversiju pret ekonomiku kopumā? Daļa latviešu tautas tiek vienkārši apstrādāta ar inteliģentā reketa metodēm. Zinu daudzus, kuri ir gājuši uz bankām, aizņemties naudu, pēc tādām draudu vēstulēm, lai samaksātu neticama apmēra summas par mobilajiem pakalpojumiem. Bet visi klusē. Nekas nav noticis. Un neviens neinteresējas, kāpēc konkrētā uzņēmuma parādnieku sarakstos ir tieši tik daudz cilvēku, cik viņi uzrāda. Cik no šiem cilvēkiem tur ir nonākuši kļūdas pēc, cik nonākuši tāpēc, ka tiesvedība, lai pierādītu savu taisnību, prasa laiku un naudu? Cik šie cilvēki patiesībā ir kādam parādā un cik naudas no viņiem tiks piedzīts? Un galu galā, kam ir izdevīga šāda sistēma?
Ar straumi uz jūru
Lielākajai daļai Latvijas sabiedrības vēl pietiekami labā atmiņā ir reketieru laiki. Es brīnos, kā tas varēja gadīties, ka tādā valstī, kur rekets bija ļoti augstā līmenī, pa kluso, tautai neprasot, ir pieņemts likums par neierobežotu maksājumu cedēšanu?
Domāju, ka beidzot valstī ir jāsākas diskusijai par naudas piedziņas firmu ekonomisko pamatojumu un kādu iespaidu šādas firmas rada iedzīvotājos kopumā. Un vai šādā laikā ir morāli pareizi atļaut trešajām personām plosīties pie parādu piedziņas?
Kāds tagad ir pašnāvību skaits? Un kādu motīvu dēļ? Pēc ekspertu aprēķiniem valsts un iedzīvotāji ietaupītu milzīgus līdzekļus, ja tiktu aizliegtas šādas starpniekfirmas, kas neko neražo, bet paņem to, kas nenes pievienoto vērtību. Kredītiestādes neizmantotu apšaubāmu informāciju par Latvijas uzņēmējiem. Atveseļotos kredītu izsniegšana. Pie tam bankām pašām ir izveidots savs nemaksātāju reģistrs. Tas ir 98% korekts. Lielāks vairums uzņēmēju dotos uz savu banku kā pie pozitīva partnera, ar pārliecību, ka tas neizmanto neefektīvu, biznesu postošu informāciju. Vismaz šajā sfērā valstī tiktu izveidota pozitīva gaisotne.
Meklējot internetā Creditreform izcelsmi, nonācu pie sev pārsteidzoša atklājuma - mūsu Creditreform ir Vācijas uzņēmuma meitas uzņēmums. Tas nozīmē, ka tieši tāpat kā lielākoties banku peļņa, arī šī uzņēmuma augļi aizplūst no mūsu zemes. Vēl… Creditreform Latvija padomē ir tikai divi padomes locekļi - Māris Baidekalns un Boriss Sabitovs. Kā šī padome balso? Kurš kuram piekāpjas? Vai arī valda vienprātība..