Jau pēc dažiem mēnešiem stāsies spēkā grozījumi Latvijas likumdošanā, kas paredz starptautiskajiem holdingiem maksimāli labvēlīgu režīmu. Uz pozitīvo cerību fona parādās vairāku «ekspertu» viedokļi – no pesimistiskiem saistībā ar Latvijas perspektīvām pārvērsties par «jauno Kipru», līdz paniskiem – «valsts pārvērtīsies par ārzonu, kas pilna ar netīru kapitālu». Taču patiesībā ir citādi: Latvijai ir radusies pienācīga iespēja piesaistīt sev tūkstošus investoru, kā to jau ir izdarījusi Kipra, Malta, Luksemburga un citi kaimiņi Eiropā.
Grozījumi likumā «Par uzņēmumu ienākuma nodokli», kas stāsies spēkā 1. janvārī, paredz starptautiskajiem holdingiem ieviest labvēlīgāku nodokļu režīmu. Līdz ar to Latvijai, kas jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ir iemantojusi visas postpadomju telpas reģionālā banku centra statusu, ir radušās visas iespējas vēl vienam izrāvienam finanšu pakalpojumu eksporta attīstīšanā.
Kā «bonuss» likuma grozījumiem ir kļuvusi arī beidzot ratificētā vienošanās ar Krieviju – nozīmīgāko ekonomisko partneri NVS valstīs – par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem: oktobra sākumā prezidents Putins parakstīja Valsts domes pieņemto likumu. Šī vienošanās paredz samazināt vai atcelt nodokli, kas tiek ieturēts, izmaksājot no Krievijas uz Latviju dividendes, procentus, autortiesības un maksājumus par starptautisko pārvadājumu veikšanu. Ir iekļauta iespēja Krievijā ierēķināt Latvijā jau nomaksāto nodokli, kā arī daudz citu atvieglojumu.
Aizsardzība pret sodu un zāles pret korupciju
Gaidāmās nodokļu likuma reformas mērķos Latvijas Finanšu ministrija ir deklarējusi nodomu samazināt Latvijas uzņēmēju interesi par zemu nodokļu likmju jurisdikciju struktūru izmantošanu. Tomēr jāpiebilst, ka nodokļu liberalizēšana ar vietējo uzņēmējdarbību ir saistīta tikai nedaudz. Lielāko daļu nodokļu plānošanas un aktīvu aizsardzības mērķu un uzdevumu, kurus Latvijas uzņēmēji līdz šim risināja uz ārvalstu holdingu vai tirdzniecības struktūru rēķina, arī turpmāk būs iespējams risināt tikai šādi. Bet pastāv arī cits mērķis – piesaistīt ārvalstu uzņēmējdarbību, galvenokārt, lai veidotu holdingu centrus – šajā jautājumā reformas nozīmīgums ir neapšaubāms.
Kā zināms, holdinga uzņēmums tiek dibināts ar mērķi sistematizēt aktīvu turēšanu, un tas kļūst par starpposmu starp fizisku personu (vai uzņēmumu, kas atrodas beznodokļu jurisdikcijā) un visiem struktūras darījumu uzņēmumiem. Tam var piederēt arī struktūras uzņēmumu daļas, un tas var saņemt dividendes no tām, kā arī var finansēt tās un gūt procentu peļņu, tam var piederēt intelektuālais īpašums, un tas var saņemt autoratlīdzības par tā izmantošanu. Līdztekus nodokļu optimizēšanai darījumu uzņēmumiem un gala īpašniekam holdinga struktūra piedāvā daudz citu priekšrocību, tostarp aktīvu turēšanas sakārtošanu, finanšu plūsmu optimizēšanu un iespēju ar daudz labvēlīgākiem noteikumiem piesaistīt ārējās investīcijas, kā arī nodrošināt visas struktūras aizsardzību pret fiziskas personas kreditoru prasībām un piedziņām.
Tādās valstīs kā, piemēram, Krievija un Ukraina, kurās īpašuma aizsardzības tradīcijas manāmi «pieklibo», fiskālā noslodze ir ļoti liela, bet korumpētības indeksi sasniedz galīgo atzīmi; ārvalstu un vietējie uzņēmēji izvēlas nebūt tiešie aktīvu īpašnieki, bet reģistrē tos uz ārvalstu uzņēmumu vārda. Aiz ārvalstu investīciju kopējiem skaitļiem Krievijā slēpjas nauda, kuras izcelsmes valsts ir Krievija, ko uzskatāmi apliecina ārvalstu investoru struktūra: 80% tiešo un 70% portfeļa investīciju Krievijā ieplūst no ārzonām. Lai gan tas nav tikai Krievijā vien. Piemēram, Latvijā tiešo ārvalstu investīciju struktūra arī ir apliecinājums kā tāds: trešajā vietā (aiz Igaunijas un Šveices) ir Nīderlande, ceturtajā – Kipra, Malta atrodas trīspadsmitajā – ir acīmredzami, ka aiz daudziem šiem „rietumu” uzņēmumiem slēpjas kapitāli ar visnotaļ austrumniecisku izcelsmi.
Tumsonīgie skeptiķi pret «jauno kursu»
Holdingiem labvēlīgam nodokļu režīmam klasiskā veidā ir jāparedz, ka ar nodokļiem netiek apliktas dividendes un ienākumi, kas gūti no kapitāla pārdošanas, kā arī ar nodokļiem netiek aplikts avots, kas izmaksā no valsts investīciju peļņu: dividendes, procentus, autortiesības. Turklāt pastāv vienošanās par izvairīšanos no dubultās aplikšanas ar nodokļiem. Tieši šādu koncepciju ir īstenojusi Kipra, Malta, Nīderlande un Luksemburga. Tagad tām pievienosies arī Latvija.
Ārvalstu kapitāla un vēlāk arī ārvalstu uzņēmumu piesaistīšanas valstij holdingu, finanšu un darījumu centru izvietošanas nolūkā bija Latvijas likumdevēju mērķis jau 2010. gadā, kad tika liberalizēts imigrācijas likums, un tagad – veicot grozījumus nodokļu likumā. Iespējams, ka šī politika nerada pārāk aktīvas politikas iespaidu, taču tā viennozīmīgi ir loģiska, konstruktīva un konsekventa. Cita starpā Valsts prezidents Andris Bērziņš intervijā plašsaziņas līdzekļiem nesen paziņoja, ka „mūsu fokuss ir Luksemburga, Singapūra un Šveice”.
Uz šā fona patiešām pārsteidz tāda kursa kritizētāju negatīvā attieksme – sākot ar dziļu skepsi par Latvijas kā starptautiska finanšu centra potenciālu līdz panikai, ka dzimtene tiks pārvērsta par «nerītu ārzonu». Bet vismazāk saprotama ir dažu «ekspertu» «drosme», bez nepieciešamās kompetences šajā jautājumā, nekautrējoties izteikties, ka Latvijas perspektīvas starptautiskā kapitāla tirgos ir apšaubāmas.
Kapitālu «mazgāšana» – tas vairs nav aktuāli
Ikvienam, kas cik necik zina, par ko ir runa, ir skaidrs, ka ārzona nebūt nav sinonīms nelikumīgi iegūtu kapitālu «atmazgāšanai», pilnīgam īpašuma noslēpumam, pilnīgi atceltiem nodokļiem, finanšu atskaitei un valsts regulējumam.
Jā, kaut kur tālu ir Kuka salas un Kostarika, kuras iekļautas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas melnajā sarakstā, teritorijas, kurām starptautiskās organizācijas ir piedraudējušas liegt starptautisko palīdzību, bet ASV bankas aptur maksājumus. Bet ir arī Nīderlande ar milzīgu tranzīta centru Roterdamu, kas jau kopš 2005. gada ir lielākā Krievijas preču pircēja, kas tālu aiz sevis ir atstājusi tādu nozīmīgākos Krievijas tirdzniecības partnerus kā Ķīna, Vācija un Itālija. Pastāv Luksemburga – Eiropas Savienības dibinātājvalsts.
Tajā pašā Kiprā kodēti bankas konti un ārvalstu uzņēmējdarbības neaplikšana ar nodokļiem ir sen pagājušu laiku vēsture. Britu Virdžīnu salās pašlaik pat ne valdības veiktas izmeklēšanas ietvaros lietpratīgs advokāts divu nedēļu laikā var panākt, ka viņam tiek sniegtas ziņas par labuma guvēju, kuram pieder likumu pārkāpušais uzņēmums. Un sen vairs nevienā pasaules valstī nav iespējams nodibināt uzņēmumu vai atvērt bankas kontu, nesniedzot ziņas par patieso labuma guvēju.
Tādējādi modernā ārzona vairākumā gadījumi nebūt nav noziedzīgu kapitālu patvērums, bet jurisdikcija, kuru kapitāls vai uzņēmējdarbība izvēlas kā dislokācijas un attīstības vietu, jo tajā ir spēkā nodokļu un regulējumu atvieglojumi un citas priekšrocības.
Holdings kā tautas labklājības pamats
Jau pieminētā Nīderlande un Luksemburga ir lielākie investori pasaulē desmitiem gadu. SVF statistika liecina, ka pašlaik caur Nīderlandi plūst 18% no visas pasaules investīciju apjoma (1. vieta pasaulē), caur Luksemburgu – 9% (3. vieta pasaulē aiz ASV, caur kuru plūst 17%). 60% valstu piecu galveno tiešo ārvalstu investīciju sarakstā figurē Nīderlande, 25% — Luksemburga. Krievijā Nīderlande šā rādītāja jomā ieņem otro vietu ar 16%, Luksemburga – trešo ar 11%.
Finanšu sektora spēks tieši ietekmē valsts labklājību. Pēc IKP rādītājiem uz vienu iedzīvotāju Luksemburga un Nīderlande ir līderes Eiropā attiecīgi ar 274% un 131% no ES vidējā līmeņa. Par savām pozīcijām šīm valstīm, protams, jāpateicas ne tikai holdingu nodokļu režīmam, bet tikpat lielā mērā arī vispārīgajai situācijai ekonomikā, politiskajai un ekonomiskajai stabilitātei, lieliskajai reputācijai, visaugtākajiem kredītreitingiem un gadsimtiem senām īpašuma aizsardzības tradīcijām. Tomēr «ārzonas komponente» labvēlīgi ietekmē to ekonomiku.
Bet palūkosimies uz Maltu, kas ir liels tiešais ārvalstu investors daudzās Eiropas valstīs, tostarp Lielbritānijā un Spānijā, kā arī Ziemeļāfrikas valstīs. Mazītiņās salas, kuras apdzīvo 450 tūkstoši iedzīvotāju un kuras ekonomika uzbūvēta uz finanšu sektora un ārvalstu kapitāla apkalpošanas pamatiem, labklājības līmenis 1,5 reizes pārsniedz Latvijas līmeni.
Un visbeidzot Kipra – galvenā Krievijas, Baltkrievijas, Armēnijas, Ukrainas, Serbijas un Moldovas «finansētāja». Krievijā uzkrāto ārvalstu investīciju apjoma ziņā Kipra ir neapstrīdama un ilggadēja līdere, tā nodrošina 21% no vairāk nekā 300 miljardus dolāru lielajām finanšu injekcijām (15% ienākošo investīciju un 25% izejošo). Kiprai Krievija ir enkura uzņēmējdarbība, to saikne ir ciešāka nekā ar kaimiņvalsti Grieķiju. Deviņdesmito gadu sākumā Kipra bija pirmā, ka «izgāja tirgū», apmierinot postpadomju valstu uzņēmēju pieprasījumu pēc ārvalstu īpašuma struktūru dibināšanas. Pirms 20 gadiem no visa ārzonu saraksta Krievijai tikai ar Kipru bija vienošanās par izvairīšanos no dubultās aplikšanas ar nodokļiem, turklāt vēl ar unikāliem atvieglojumiem. Kā arī bezvīzu režīms ieceļošanai, uzturēšanās atļaujas, zemas administrēšanas izmaksas, attīstīta banku sistēma... Ko tas deva Kiprai? Vēl tagad, kad Dienvideiropu satricina krīze, salā, kuras iedzīvotāju skaits ir tikai 800 tūkstoši, labklājības līmenis ir gandrīz divas reizes augstāks nekā Latvijā – 92% no ES vidējā rādītāja. Nerezidentiem sniedzamo finanšu pakalpojumu nozarē tur ir nodarbināti desmiti tūkstošu juristu un grāmatvežu.
Latvija nav Kipra, tā ir vēl labāka!
Atbildot uz skeptiskām piezīmēm, ka «Latvija nekad nekļūs par Kipru», uzsvērsim, ka tieši par Kipru Latvijai arī nav jākļūst, neņemot vērā holdingu likumu līdzību, Latvijai ir citas acīmredzamas priekšrocības.
Katru gadu Kiprā tiek reģistrēti 20 tūkstoši jaunu uzņēmumu, pirms desmit gadiem to komercreģistrā bija tikai 100 tūkstoši, pašlaik – vairāk nekā 260 tūkstoši. Lielākoties tie ir ārvalstu uzņēmumi. Turklāt reālais salas ekonomikas sektors ir diezgan vājš, kas uz Grieķijas krīzes fona radīja saprotamus draudus. Protams, scenārijs, atbilstoši kuram 40 000 Latvijas aktīvo uzņēmumu jau nākamgad pievienosies vēl 20 000, ir maz ticams. Bet, kungi, ļaujiet taču Latvijai ar kaut ko sākt.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijai piemīt pašai savs «valdzinājums». Salīdzinājumā ar vecās Eiropas valstīm, mūsu priekšrocības ir vienkāršā reģistrēšana un administrēšana, kā arī pieticīgās apkalpošanas izmaksas. Salīdzinājumā ar to pašu Kipru un Maltu priekšrocību, jo sevišķi to, kas piesaista uzņēmumus no postpadomju telpas, saraksts ir ievērojami garāks. Tā ir Latvijas banku sistēmas stabilitāte, drošība un konfidencialitāte (cita starpā 9. oktobrī aģentūra Moody's kārtējo reizi samazināja triju lielāko Kipras banku kredītreitingus: Hellenic Bank līdz B3 līmenim, kas ir par sešām pakāpēm augstāks nekā «augsta riska» slieksnis, Bank of Cyprus un Cyprus Popular Bank – līdz Caa1, kas ir par septiņām pakāpēm zemāk par slieksni, ar negatīvu prognozi).
Ne mazāka nozīme ir arī valsts reputācijai. Savas nesenās pagātnes, no kuras tās jau ir atvadījušās, dēļ Kipra un Malta Krievijā, Kazahstānā un Uzbekistānā tās vēl aizvien atrodas zemo nodokļu likmju valstu «melnajos sarakstos». Bet Kipras kredītreitingi atrodas augsta riska zonā, un tai ir negatīva prognoze. Visbeidzot, Latvijas priekšrocība ir finanšu apkalpošana krievu valodā un tas, ka esam mentāli tuvi NVS valstu iedzīvotājiem. Vēl viens pluss salīdzinājumā ar Maltu, ir vienošanās ar visām galvenajām postpadomju valstīm par izvairīšanos no dubultās aplikšanas ar nodokļiem (Maltai ir tikai ar Gruziju).
Retoriski jautājumi liberālisma kritizētājiem
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, gribētos uzdot dažus retoriskus jautājumus Latvijas jauno liberālo likumu kritiķiem.
Kas tur slikts, ka būtiska Nīderlandes, Luksemburgas, Kipras un Maltas iedzīvotāju daļa ir nodarbināta ārvalstu kapitāla un uzņēmējdarbības apkalpošanas nozarē, un kas tur slikts, ka finanšu pakalpojumu eksporta nozare nodrošina būtisku ieguldījumu šo valstu ekonomikā?
Kas tur slikts, ka Latvijā jau pašlaik tikai banku sektors vien, daļēji strādājot nerezidentiem, nodarbina vairāk nekā 10 tūkstošus kvalificētu darbinieku un nodokļos maksā summu, kas pārsniedz 100 miljonus latu gadā?
Kas tur slikts, ka, vēl pirms Latvijā stājušies spēkā holdingiem labvēlīgi likumi, daudzas starptautiskas uzņēmumu grupas jau ir izvēlējušās Latviju par savu apkalpošanas un darījumu, tostarp finanšu darījumu, IT, struktūrvienību un eksporta un importa apakšvienību centru atrašanās vietu?
Kas tur slikts, ka Latvijas lielākais uzņēmums, kura apgrozījums pārsniedz vienu miljardu eiro, ir Krievijas ķīmijas giganta УРАЛХИМ meitasuzņēmums, kas dibināts 2009. gadā, lai nodrošinātu eksportu no Krievijas uz ES, Amerikas un Āfrikas valstīm? Tas dibināts tieši šeit, jo Latvijā ir ērtas ostas un noliktavas, tā ir tuvu Krievijai, šeit ir transporta satiksme un krieviski runājoša vide. Kas tur slikts, ka Latvijas uzņēmumu top 500 ierindojas desmiti citu līdzīgu Krievijas uzņēmumu? (Šeit derētu pievērst uzmanību tam, ka nodokļu reforma samazina nodokļu slogu arī operatīvajai darbībai. Starptautiskie tirdzniecības un apkalpošanas uzņēmumi tagad arī bez zaudējumiem varēs izmaksāt dividendes un procentus par saņemto finansējumu un autortiesībām.)
Kādēļ lai mēs tā vietā, lai dēvētu par „murgiem un pasakām” tās likumdevēja aktivitātes, kas savulaik izšķīra tādu valstu kā Kipra un Malta, Nīderlande un Luksemburga, ekonomikas likteni, nenovēlētu veiksmi to īstenošanai izpildvaras līmenī? Latvijai netrūkst reālu priekšrocību. Atliek vien cerēt, ka lieliskās likumdevēja iniciatīvas netiks bloķētas ar birokrātiskiem šķēršļiem un ka valsts amatpersonas gluži otrādi – atbalstīs tās praksē.
