Augstākā līmeņa vadītāju atlases konsultantu asociācija (Association of Executive Search Consultants) ziņo*, ka nozīmīgi pieaudzis atlases projektu apjoms, salīdzinot ar situāciju pirms 15 mēnešiem. Arī Latvijā vairāki nozaru speciālisti, tai skaitā personāla atlases speciālisti, apgalvo, ka situācija mainās uz pozitīvo pusi. Tomēr vai šīs pazīmes var uzskatīt par ilglaicīgām? Vai tās signalizē par krīzes beigām?
Personāla atlases bizness un personāla vadības joma kopumā bija pirmās, kas izjuta krīzes tuvošanos. Apstājās atlases projekti, tika atlaisti darbinieki, samazināti budžeti apmācībām un ar personāla vadību saistītiem projektiem uzņēmumos. Rezultātā daudzos uzņēmumos tieši personāla daļu darbinieki kļuva lieki, un līdz pat šā gada augustam šajā sfērā atrast darbu nebija iespējams.
Šobrīd var novērot pakāpeniskas pārmaiņas. Atlases kompānijas izjūt pasūtījumu pieaugumu. Personāla vadības mājas lapās un darba piedāvājumu portālos izsludinātas vairākas ar šo jomu saistītas vakances. Darba tirgū jūtami pieaug aktivitāte.
Vai tas liecina par to, ka krīze pārvarēta?
Banku analītiķi apgalvo, ka tirgus atkopjas, – par to liecina objektīvi dati eksporta un ražošanas jomās, neliels, bet stabils IKP pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējiem mēnešiem. Tomēr esmu diezgan piesardzīga, lai pievienotos šiem apgalvojumiem. Sociālā sfēra, izglītība un medicīna vēl joprojām cieš no finansējuma trūkuma, valsts parāda atdošanas laiks tuvojas, un tas draud ar kārtējo budžetu apcirpšanu, kas noteikti atstās iespaidu arī uz darba tirgu. Ir arī jāatzīst, ka liela daļa zinošu cilvēku ar ģimenēm ir devušiem prom no Latvijas, tādējādi zināmā mērā atvieglojot situāciju darba tirgū, taču radot kompetentu cilvēku trūkumu Latvijas ekonomikai.
Tomēr būvnieku sūdzības par kvalificēta darbaspēka trūkumu un augstāk minētās pārmaiņas personāla vadības jomā liek domāt, ka krīze un sasalums ir pārvarēts vismaz mūsu galvās. Par spīti objektīvajām grūtībām uzņēmēji un vadītāji ir aktivizējušies un rīkojas. Viena aktivitāte iekustina nākamo. Varētu sacīt, ka krīze nav garām, bet doma par to nav izturama, un uzņēmumi un to vadītāji sāk rosīties, lai izvairītos no emocionāli smagās pieredzes turpināšanas un sev nepārmestu, ka nav darīts viss iespējamais, lai uzņēmums izdzīvotu un attīstītos.
Tādējādi faktiski ir vienalga, vai pārmaiņu cēlonis ir patiess (tautsaimniecības statistika), vai arī tikai izstumšanas sekas (psihes aizsardzības mehānisms, kad situācija ir tik neizturama, ka liek to ignorēt un rīkoties), tomēr pārmaiņas ir jūtamas.
Tas ir paradoksāli, ja ilūzija (krīzes noliegums mūsu galvās par spīti realitātei) var aizsākt reālas pārmaiņas valsts ekonomikā. Un vēl pasakiet, ka domām nav spēka!
Ceru, ka pēc vēlēšanām mums nebūs sev jāpārmet, ka pārsteidzīgi noticējām ilūzijai, jo par spīti psiholoģiski optimistiskajam noskaņojumam vēl arvien pārāk maz faktu liecina par to, ka grūtākais jau garām.