Ja skatāmies uz aizdevēju prasībām, tās ir kaitīgas tādā ziņā, ka veicina valstī sliktus ieradumus

To intervijā DB saka ekonomikas zinātņu doktore, Ekonomikas prognožu centra valdes locekle Raita Karnīte.

Pēdējā laikā izskan apgalvojumi, ka «Latvijas zāles Grieķijai neder». Vai varam uzskatīt, ka šīs «zāles» ir derējušas mums?

Īstermiņā bija rezultāti, kurus valdība varēja likt priekšā kā panākumus, ko devusi taupības politika. Piemēram, ka finanšu tirgos mūs pieņem ar zemu procentu likmi. Bet arī Grieķiju pieņēma finanšu tirgos tūlīt pēc atlabšanas pirmajiem pasākumiem, turklāt bez jebkādas pārmērīgās taupības. Tomēr ilgtermiņā zaudējumi no Latvijā īstenotās politikas ir ļoti lieli. Galu galā mēs jau neatmaksājam uzreiz savus parādus. Mēs tos pārfinansējam. Pirmreizējā aizņemšanās procedūrā bija šie ļoti stingrie nosacījumi, kuri, iespējams, nebūtu finanšu tirgus aizņemšanās gadījumā, turklāt procentu likmes tomēr summējas. Labi, SVF aizdevuma likme bija zemāka. Bet pārfinansēšanas likme vēl nāk klāt. Šis process kopumā ir daudz garāks nekā taupības pasākumi. Savukārt taupības pasākumi ar savu pēkšņumu izdzina cilvēkus no valsts. Šī Latvijas politika bija pilnīgi pretēja tam, ko krīzes apkarošanā un seku mīkstināšanā īstenoja citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kurās rūpējās, kā saglabāt algas un nodarbinātību. Īstermiņā tam bija rezultāts, bet ilgtermiņā nav. Te meklējams iemesls tam, ka ārvalstnieki slavē mūsu politiku, bet neviens pārņemt necenšas. Grieķijā būs tas pats. Jau tagad tur prognozē IKP kritumu pieauguma vietā.

Grieķi ir pieņēmuši aizdevēju prasības. Vai tas nozīmē, ka stāvoklis pamazām normalizēsies un dziļākais krīzes punkts ir garām?

Tas ir atkarīgs no tā, ko mēs uzskatām par normalizēšanos. Grieķija arī tomēr nepieder pie bagātajām valstīm – pie tām, kam viss ir atļauts. Pievienojos tiem ekonomistiem, kuri runā par ilgtermiņa sekām, kas nav tik vienkāršas kā īstermiņa. Tautsaimniecība no šiem taupības pasākumiem cieš. Es nesaku, ka jādzīvo un jāgrimst parādos. Bet situācijas izlīdzināšana ir jāveic pakāpeniski un mīkstāk. Ja skatāmies uz aizdevēju prasībām – gan Latvijas gadījumā, gan Grieķijas tās ir diezgan nesaudzīgas. Tās ir kaitīgas tādā ziņā, ka veicina valstī sliktus ieradumus. Kaut vai Latvijas gadījumā, kad netika saudzētas algas un nodarbinātība, bet tajā pašā laikā bija plaša palīdzības programma bezdarbam. Mēs varēsim runāt, ka «viss ir beidzies» tad, kad būs beigusies pasaules finanšu krīze. Bet tā vēl nav beigusies. Tā būs beigusies tad, kad mēs varēsim ieraudzīt jaunus investīciju projektus stabilā ekonomikā. Kamēr nauda klejos – tā, kā to dara pašlaik – no vienas spekulatīvas nozares uz otru, mēs nevaram runāt, ka krīze ir beigusies.

Vai šīs aizdevēju prasības neliecina par to, ka Eiropā notiek atteikšanās no labklājības valsts modeļa?

Taisnība, ka vērtības mainās. Tās vēlas mainīties. Un mainās tieši ekonomiskās dzīves plāksnē, jo sociālā ekonomika ir ļoti dārga. Augsts labklājības līmenis nozīmē augstus nodokļus, augstus sociālos maksājumus un solījumus par bagātu sociālo politiku. Tas savukārt ir apgrūtinājums ekonomikai, turklāt jāņem vērā, ka sabiedrība attīstītajās valstīs noveco. Cilvēki dzīvo ilgāk, strādāt grib mazāk. Un pat arī atļauts ir strādāt tikai mazāk, lai vairāk cilvēku iesaistītos darba tirgū. Jums taisnība – no sociāla modeļa ir stipra vēlme atiet. Jautājums, vai tas izdosies? Domāju, ka izdosies ar. To prasīs konkurences apstākļi globālajā ekonomikā. Ļoti bieži tik uzsvērts, ka Latvijā sabiedrība saliedējās un vienojās kopīgai idejai. Un šī ideja bija ievērot taupības pasākumus, lai atbrīvotos no parādiem.

Visu interviju Pasaules krīze vēl nav beigusies lasiet pirmdienas, 27. jūlija, laikrakstā Dienas Bizness (3. lpp.)!