Latvijā būvē lielveikalus, autosalonus, birojus, izklaides centrus, arī privātmājas un dzīvokļus. Ekonomika ir orientēta uz pakalpojumu sniegšanu, nevis ražošanu. Taču mūsu dzīves līmenis straujāk augs tikai tad, ja sāksim ražot krietni vien vairāk, - tāds ir Latvijas iedzīvotāju vidū pastāvošais viedoklis par savu valsti un tās tautsaimniecību.
Varbūt šis viedoklis ir pārāk vienkāršots, taču tas radies ne bez pamata – piemēram, rūpniecības produkcijas ražošana Latvijā pagājušā gada decembrī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, samazinājās par 6,7%, kas bija lielākais kritums starp visām Eiropas Savienības valstīm.
Lai situācija mainītos, nepieciešams veicināt ražošanu, šeit nodrošinot ražotājiem, tostarp ārvalstu investoriem, pievilcīgus apstākļus viņu biznesam. Praksē diemžēl pārāk bieži ir bijis citādi – lielu projektu realizēšanas mēģinājumi sastapušies ar aicinājumiem izraudzītajās teritorijās neko nebūvēt un nedarīt, bet meklēt vietu ražošanai citur. Parasti atrodot to ārpus Latvijas, valstīs, kurās attieksme izrādījusies krietni vien pragmatiskāka un ieinteresētāka. Pēdējo mēnešu ažiotāža saistībā ar franču investora Saint-Gobain iespējamo ienākšanu Latvijā tikai apliecina, ka šāda attieksme jau kļūst par ikdienišķu parādību.
Iepazīstoties ar rūpnīcas būvniecības ieceres sabiedriskajā apspriešanā paustajiem iebildumiem (tiesa, gandrīz puse „neko nebūvēt” atbalstītāji savus priekšlikumus iesniedza bez jebkādas argumentācijas), rodas vēlme uzzināt, kādam tad ir jābūt ideālam investīciju projektam, kurš Latvijai un iedzīvotājiem izrādītos pieņemams?
Investīciju projekti patiešām mēdz būt dažādi: pagātnē ir notikusi arī Latvijas rūpnīcu iegāde, lai pēc tam tās slēgtu, tā likvidējot konkurentus, vai arī vienkārša sekmīgi strādājošo Latvijas uzņēmumu pārpirkšana. Taču Latvijai ir nepieciešamas investīcijas, kas nes reālu labumu un palielina ražošanas apjomus. Saint-Gobain nāk tieši ar šādu investīciju programmu: ieguldot aptuveni 80 miljonus EUR, uzņēmums ir gatavs uzbūvēt jaunu visā pasaulē pazīstamās Isover siltumizolācijas vates ražotni. Paredzams, ka uzņēmums radīs 150 jaunas darba vietas un netieši – vēl 100 darba vietas, katru gadu vietējā tirgū pērkot pakalpojumus apmēram par 2,5 miljoniem Ls.
Saint-Gobain interese par rūpnīcas celtniecību Latvijā nebija sakritība, bet bija gan Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) vairāku gadu mērķtiecīga darba rezultāts. Pirmais piedāvājums tika izteikts 2005. gadā laikā, kad Francijā risinājās festivāls Pārsteidzošā Latvija un tur notika Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas oficiālā vizīte. Nākamā tikšanās bija jau Latvijā festivālā Francijas pavasaris, kad franči reāli iepazinās ar iespējām tuvāk. Protams, tika pētīts arī Igaunijas un Lietuvas piedāvājums, taču priekšroka tika dota Latvijai.
Šo 3 gadu laikā ir ieguldīts daudz spēka un enerģijas, un panākts, ka projekts tuvojas pozitīva lēmuma pieņemšanai. Kompānija plāno apmēram 30% saražotās siltumizolācijas vates realizēt Latvijas tirgū, bet 70% - eksportēt, kas palīdzētu īstenot uzdevumu samazināt Latvijas tekošā konta deficītu. Tā kā pašlaik visa celtniecībai nepieciešamā vate tiek ievesta no ārzemēm, ražošanas uzsākšana Latvijā ļautu arī samazināt importa apjomus.
Rūpnīca plāno izmantot vietējās izejvielas – ražošanai nepieciešamo smilti iegūt tepat Latvijā. Nākotnē kā izejvielu iespējams izmantot arī gaišo un zaļo pudeļu stiklu, kas pašlaik netiek pārstrādāts un krājas izgāztuvēs.
Saražotais siltumizolācijas materiāls ļautu ietaupīt 100 reizes vairāk enerģijas, nekā tiktu izmantots produkcijas ražošanā, un tas atbilst valdības deklarētajam, ka Latvijā energoefektivitātes veicināšana ir viena no svarīgākajām prioritātēm.
Arī vieta ražotnei ir izvēlēta pārdomāti – zemes gabals rūpnīcas celtniecībai atrodas Ikšķiles novadā rūpnieciskajā zonā starp dzelzceļu un Daugavpils šoseju. Blakus jau daudzus gadus darbojas citas ražotnes.. Arī valdošie vēji nepūš Ogres pilsētas virzienā. Investors ir apņēmies veikt piebraucamās ielas un transporta mezgla rekonstrukciju.
Šķiet, ka teju vienīgais iebildums, ir ietekmes uz vidi novērtējuma atzinums. LIAA savā darbībā stingri ievēro principu, ka ikvienam projektam jāatbilst likumam, un, uzsākot ikvienu projektu, to mēs atgādinām arī investoriem. Šajā gadījumā jāsaprot, ka kārtība paredz ietekmes uz vidi novērtējumu pēc tam, kad saņemts arhitektūras un plānošanas uzdevums (kas vēl nenozīmē celtniecības uzsākšanu, jo iespējams koriģēt ikvienu parametru). Pagaidām šāds lēmums nav pieņemts.
Arī franču investori vēl nav pieņēmuši galīgo lēmumu par ražotnes būvniecību, jo lai lemtu, ir jāzina cenu noteikumi un cenu aprēķins. Būtu žēl, ja pēdējā brīdī viņi pārdomātu, izvēloties kādu kaimiņvalsti. To cilvēku rīcība, kuri paziņo, ka ražotne Latvijai gan ir vajadzīga, tikai labāk to būvēt kaut kur citur, ir destruktīva. Investors, kurš šo vietu ir izraudzījies, sekojot likumam un ekonomiskajam pamatojumam, diezin vai vēlreiz mēģinās meklēt vietu rūpnīcas celtniecībai valstī, kas neprot attīstīt rūpniecību un pieņem neargumentētus lēmumus.
LIAA pārstāvniecības 12 valstīs iegulda laiku, spēku un valsts līdzekļus, lai piesaistītu Latvijai izdevīgus investīciju projektus. Tāpēc mani uztrauc ne tikai šī projekta liktenis, bet Latvijas uzņēmējdarbības vide. Kad centīsimies realizēt nākamos projektus un atkal aicināsim investorus uz Latviju, nāksies atbildēt uz jautājumu, vai ir vērts censties, ja lēmumi tiek pieņemti emociju iespaidā ar iztrūkstošu argumentāciju. Paliek atvērts jautājums – kas Latvijā tiek uzskatīts par ideālu investīciju projektu. Ja šis tāds nav, tad kādam gan tam ir jābūt?
