Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad pēc ienākumiem no skaidbetona izstrādājumu eksporta apjoma uz vienu iedzīvotāju 2023. gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē, bet Latvijas daļa globālajā skaidbetona eksportā sasniedza 2,08%.

Šeit gan ir jāprecizē, ka skaidbetons ir vienkāršots Kombinētās preču nomenklatūras 6808 koda preču grupas apzīmējums. Precīza definīcija atbilstoši kombinētai preču nomenklatūrai ir “paneļi, plātnes, plātnītes, bloki un tamlīdzīgi izstrādājumi no augu šķiedrām, salmiem vai ēveļskaidām, šķeldām, drumslām, zāģu skaidām vai citiem koksnes atkritumiem, kas aglomerēti ar cementu, ģipsi vai citām minerālu saistvielām” .Cilvēce jau izsenis centās atrast celtniecības materiālus, kas varētu uzlabot dažāda veida koksnes vai koksnes šķiedru materiālu īpašības, ugunsdrošību u.c. Viens no senākajiem risinājumiem bija pītas zaru vai cita veida kokšķiedru būves apmest ar māliem.

Uzņēmuma vadītājam jāpiemīt kompleksai izpratnei par biznesā notiekošajiem procesiem, kā arī spējai sastrādāties ar dažādiem cilvēkiem, norāda akciju sabiedrības Latvijas Gāze (LG) valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis.

Vadītājam jābūt pieejamam, atvērtam, stratēģiskam, jāmāk ieklausīties darbinieku viedokļos un jāspēj atrast pareizos risinājumus, pauž A. Kalvītis, piebilstot, ka šauri orientēts līderis uz lietām, visticamāk, nespēj raudzīties objektīvi.

LG valdes priekšsēdētājs uzskata, ka lielus panākumus var gūt tikai kopā ar komandu, spējot izmantot katra darbinieka spēcīgākās puses. Savu profesionālo karjeru A. Kalvītis sāka kā lauksaimnieks, studiju gados praksē strādājot Zviedrijas lielākajā piensaimniecības uzņēmumā Alamnas Bruk AB.

Viņš atzīst, ka eksporta bizness viņu patiešām aizrāva. “Man patika tas, ko es daru. Likās, ka tas ir tas, ko dzīvē vēlos. Biju nodibinājis kontaktus ar tirdzniecības uzņēmumiem visā pasaulē, regulāri ceļoju, tikos ar uzņēmējiem. Dzīve bija ļoti interesanta. Tad es saņēmu piedāvājumu no Andra Šķēles un Andra Bērziņa – viņi mani gribēja redzēt Tautas partijā. Tajā laikā es biju ļoti aizņemts, teicu, ka man nav lielas intereses par politiku, taču piekritu startēt vēlēšanās, kā rezultātā tiku ievēlēts Saeimā. Tā sākās mana politiskā karjera – biju gan vairāku Saeimas sasaukumu deputāts, gan ekonomikas un zemkopības ministrs, kā arī Ministru prezidents,” atklāj pašreizējais LG valdes priekšsēdētājs.

«Jebkurš analītiķis zina: ja Vācijā ekonomikā parādās kādas grūtības, tad pēc kāda laika tās skar arī Vācijas bankas. Savukārt Latvijā ekonomika sarūk par 25%, bet mums tiek stāstīts, ka banku situācija ir izcila. Tā ir nepatiesība,» intervijā laikrakstam Diena sacījis ekonomists Gatis Kokins.

«Francijā bankas brūk, Austrijā brūk, tikai mums viss ir kārtībā... Manuprāt, stāstīt šo nepatiesību ir bezjēdzīgi - pareizāk ir pateikt, ka bankas ir cietušas lielus zaudējumus un ir jāpalielina kapitāls. Jā, es sapratu uzraugu līdzšinējo nostāju - lieki netracināt publiku.

Skaidrs arī, ka diez vai katru nepatīkamu atklājumu, ko FKTK ieraudzījis kādā bankā, ir jāsteidz publicēt avīzē. Bet patiesība ir kaut kur pa vidu, jo mēs galu galā redzam, ka, ja mēs negribam it kā celt paniku, bet kaut kādas būtiskas lietas noklusējam, tad tas augonis izaug tiktāl, ka sprāgstot notašķī visu. Ir jāskatās uz manis jau pieminētajām un citām valstīm, kur, jā, tiek atzīta situācijas nopietnība, tomēr problēmas tiek risinātas,» sacījis ekonomists.

Mazā biznesa skaistums – plānots un ar apdomu vadīts darbs, kurā īpašnieks ir sev saimnieks

Programmētājs Ingus Bukšs kādu laiku strādājis algotu darbu, bet tad, apstākļiem mainoties, meklējis kaut ko savu un izveidojis uzņēmumu ar ironisku nosaukumu Tup un Turies. Viņa kaislība ir Apple Mac datori, un tāpēc arī radīts Macforums.lv. Šobrīd bizness reducējies līdz serveru uzturēšanai un servera vietas nomai jeb hostingam un mājaslapu izveidei.

Noturēt cepures

«Hostings ir samērā vienkāršs bizness, kamēr viss ir kārtībā, bet apmēram reizi gadā jau arī kaut kas brūk, un, kad tas brūk, pilnīgi dzirdu, kā es sirmoju,» noteic Ingus. Ir jāsaprot, ka «tie nav vienkārši 200 klienti; tanī brīdī viņiem nedarbojas e-pasti, un bizness būtībā apstājas. Visi zvana, visiem vajag. Ir jau savs puds sāls apēsts un izstrādāta stratēģija, paredzēti varianti, bet, ja es nespēšu diennakts laikā atrast risinājumu, viņi pacels cepuri un aizies.»

#Grūti spriest, cik liela daļa ABLV bankas kraha stāstā ir ekonomiski un cik politiski jautājumi, tomēr šie notikumi, kuru liecinieki pašlaik varam būt, ir signāls tam, ka ierastā kārtība acu priekšā jūk un brūk.

Grūti spriest, cik liela daļa ABLV bankas kraha stāstā ir ekonomiski un cik politiski jautājumi, tomēr šie notikumi, kuru liecinieki pašlaik varam būt, ir signāls tam, ka ierastā kārtība acu priekšā jūk un brūk.

Sagaidāms, ka Latvijai būs jānoņem ordenis, ko tā vienmēr valkājusi. Neskatoties uz to, kādi ģeopolitiskie vēji pūtuši, Latvija tomēr ir vairāk vai mazāk mācējusi likt lietā savas ģeogrāfiskās priekšrocības kā tilts starp Rietumvalstīm un NVS bloku. Notikumi ABLV bankā un nerezidentu naudas ietekmes samazināšanās faktiski nozīmē to, ka šajā tiltā ir parādījušās tik nopietnas plaisas, kādas līdz šim nav manītas. ABLV banka kā nerezidentus apkalpojoša banka nesalauzīs tautsaimniecības mugurkaulu. Tomēr bez brūcēm un čulgām mūsu ekonomika un attīstība, iespējams, sabrūkot atsevišķiem lieliem projektiem, sveikā cauri, visticamāk, tomēr netiks. Jo sevišķi tāpēc, ka Latvija kā nerezidentu naudas bastions līdz ar šo notikumu attīstību un paredzamo nozares uzraudzības pastiprināšanos varētu ieiet vēsturē. Kā DB uzsvēra Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesore Ramona Rupeika-Apoga (plašāk 26.02. DB), visus klientus, ko apkalpojušas šīs bankas, mest pār vienu kārti ir vieglākais, bet ne gudrākais ceļš, kāds Latvijai būtu ejams. Pieaugot uzraudzības spiedienam, nerezidentus apkalpojošās bankas, kas strādā Latvijā, pēdējā laikā aktīvāk centušās palielināt rezidentu portfeli, tomēr šis tirgus lielā mērā ir jau sadalīts, jaunu klientu ir maz, tāpēc ielauzīties šajā segmentā nerezidentu bankām prasa teju neiespējamu izveicību.

«Viedoklis, ka pasaule atkal nonākusi aukstā kara fāzē, ir propagandas kods. Tas, ko šobrīd dēvējam par auksto karu, nav aukstais karš, bet attaisnojums bezdarbībai,» tā, jautāta, vai varam teikt, ka pasaule atkal nonākusi aukstā kara fāzē, ir velkamas paralēles ar periodu no 1945. līdz 1991. gadam, intervijā laikrakstam Neatkarīgā paudusi eksperte stratēģiskajā komunikācijā un komunikācijas risku analīzē Rita Eva Našeniece.

«Politiķi mēģina situāciju iztēlot kā mazāk intensīvu, pielīdzinot to ģeopolitiski iesaldētam stāvoklim, kāds bija pasaulē pēc Otrā pasaules kara. Pilnībā piekrītu Krievijas analītiķes Lilijas Ševcovas viedoklim, ka atsauce uz auksto karu šajā gadījumā neder. Vienlaikus ar informatīvo karu Krievijas kaimiņos notiek intensīva ģeopolitiskā ekspansija,» uzsvērusi eksperte.

Uz norādi - Krievija uzskata, ka savāc atpakaļ tikai impērijai piederošo, viņa atbildējusi: «Impērija ir kā sūklis – bijusi tai nelabvēlīga ģeopolitiska situācija, un tas ir bijis saspiests. Patlaban apstākļi ir mainījušies un sūklis atkal sāk izplesties, mēģinot ieņemt savu sākotnējo formu.»

Gulbenes Baltā pils, kas tautā tiek dēvēta arī par Vidzemes Rundāli, šogad var nepārziemot un aiziet galīgā postā, raksta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Gulbenes Baltā pils pieder uzņēmumam ar tādu pašu nosaukumu – SIA Gulbenes Baltā pils, taču minētajai firmai pirms gada pasludināts maksātnespējas process, vēsta Dzirkstele. Medijam tā arī neizdevās sazināties ar kompānijas administratori, lai noskaidrotu, vai ir kāda cerība pārdot pili kādam, kurš to būtu spējīgs atjaunot. SIA Gulbenes Baltā pils valsts nozīmes arhitektūras pieminekli savulaik iegādājusies no pašvaldības.

Tikmēr gulbenietis Aivars Krūmiņš uzskata, ka iedzīvotāji šajā situācijā nedrīkst palikt vienaldzīgi un rosina sākt parakstu vākšanu, lai iedzīvotāju viedokli paustu «pašvaldībā vai kur citur, lai liktu tomēr īpašniekam rīkoties». A. Krūmiņš ir pārliecināts – Gulbenē nav nekā vērtīgāka par Balto pili, kura, pēc viņa paustā, ir uzskatāma par šī novada identitātes kodu un par bagātas kultūrvēstures liecinieci.

Jūrmalas dome apstiprinājusi detālplānojuma projektu zemesgabalam Bražciems 0701, kas praktiski paver zaļo gaismu Lielupes labā krasta apbūvei, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Zemesgabals pieguļ Lielupes labajam krastam, robežojas ar autoceļu Rīga-Ventspils un mežu. Mežaudzi veido 70 līdz 170 gadus vecas priedes, bet gar upes krastu aug melnalkšņi, vītoli un kārkli. Padomju laikā izveidots kempinga tipa koka mājiņu ciems, kas brūk kopā. Namiņu īpašnieki savas īpašumtiesības nevar pierādīt, sabiedriskajās apspriedēs nav piedalījušies. Īpašumu šķērso arī vairāki zemes ceļi.

Paredzēts izbūvēt jaunu ielu tīklu, brauktuves ar divām joslām, gājēju trotuāru un ar laiku arī veloceliņu. Centrālā ēka iecerēta kā multifunkcionāla būve ar atklātajiem un slēgtajiem tenisa kortiem, restorānu, veikalu, viesnīcu. Paredzētas arī 2,5 līdz 3,5 stāvu augstas kempinga mājas. Izstrādātajā detālplānojumā minēts, ka apbūve būs maksimāli saudzīga pret kokiem, cenšoties izcirst pēc iespējas mazāk, tomēr ir skaidrs, ka šāda mēroga būvniecībā to nāksies darīt.

Kolektīvo iesniegumus "Par ceļiem bez bedrēm", kas paredz mainīt ceļa nodokļa iekasēšanas modeli, tālāk skatīs Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā, šodien lēma Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāti.

Šodien komisijas sēdes dienaskārtībā bija kolektīvais iesniegums "Par ceļiem bez bedrēm", kas sākotnēji iniciēts portālā "Mana balss" jau 2015.gadā. Iniciatīva paredz degvielas cenai pievienotos nodokļus novirzīt ceļu remontiem.

Tomēr uz komisijas sēdi nebija ieradies ne iniciatīvas pārstāvis Kristaps Žodziņš, ne kompetentie Finanšu ministrijas pārstāvji, kā rezultātā deputāti nevarēja uzklausīt šīs ieceres motivāciju un ietekmi, ja visa degvielas iekasētā nodeva tiktu novirzīta ceļu remontiem.

Tā kā par šo iniciatīvu atbildīga noteikta arī Budžeta komisija, deputāti vienbalsīgi lēma, ka tai arī jāskata šo jautājumu, uzsverot, ka iniciatīva ir vairāk tās kompetencē.

Finanšu piramīda MMM-2011 iekļuvusi augsta riska zonā un varētu sabrukt pēc pāris mēnešiem, raksta Газета.ру, kas apkopojusi četrus dažādus piramīdas sabrukšanas scenārijus.

Saskaņā ar piramdīdas izveidotāja Sergeja Mavrodi portālā ievietoto informāciju, finanšu piramīdai ir pievienojušies aptuveni 35 miljoni cilvēku. Pat, ja piramīdai pievienojušos cilvēku skaits ir desmit reizes mazāks, tā ir unikāla parādība Krievijas ekonomikā, raksta medijs. Jāatgādina, ka finanšu piramīda MMM-2011 darbojas arī Latvijā, un patlaban Saeimā plāno virzīt grozījumus likumos, lai aizliegtu krāpniecisku finanšu piramīdu reģistrāciju un darbību.

Kopumā MMM-2011 piramīdai ir atvērti 600 biroji 16 valstīs, un internetā atrodami 460 blogi saistībā ar šīs finanšu piramīdas darbību, vēsta medijs, kas arī apkopojis četrus iespējamus piramīdas sabrukuma scenārijus.

«Es uzskatu, ka krīze nekur nav aizgājusi. Tā tik vien kā mazliet palēninājusies. 2010. gadā publicēju tekstu, kurā, balstoties dažu pētnieku priekšstatos par krīzes fāzēm, piedāvāju savu versiju par krīzes laika ietvaru. Tad, 2010. gadā, man likās, ka viss notiks daudz ātrāk. Tad es domāju, ka 2013., 2014. gadā būs kolapss. Taču kolapsa pagaidām nav – situāciju izdodas noturēt,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījis ekonomists, metodologs un uzņēmējs Igors Zlotņikovs.

«Tomēr – esam piedzīvojuši jau divus krīzes etapus. Pirmais – finanšu krīze. Mēs to vērojām 2007., 2008. gadā. Latvijā – 2009. gadā. Otrais – reālās ekonomikas krīze. Sarūk darba vietu skaits, plok kopējais ekonomiskais draivs… Trešais posms – ekonomiskās sistēmas krīze. Sistēmas, kas tika radīta pēc Otrā pasaules kara. Patlaban mēs piedzīvojam ekonomiskās sistēmas krīzi,» uzskata ekonomists.

Jautāts, kāpēc nebija minētā kolapsa, I. Zlotņikovs sacījis: «Iemesli ir visdažādākie. Arī tāpēc, ka uzmanība tika pievērsta citām, ar ekonomiku nesaistītām jomām. No vienas puses, tieši 2011. gadā sākās arābu pavasaris. No otras - pieredzējām daudzas nopietnas ģeoloģiskas, dabas pārmaiņas. Katastrofa Japānā, patiešām ļoti nopietnas avārijas sekas Meksikas līcī. Tiek spriests par lietām, kas saistītas ar ledāju kušanu. Manā izpratnē šis ģeoloģiski klimatisko izmaiņu fons pamazām kļūst galvenais.

Bijušajās kolhoza Brīvība darbnīcās un graudu kaltē Gaviezes pagastā darbība nav apsīkusi. Zemnieki te novieto graudus, bet darbnīcu teritorijā darbojas uzņēmums SIA Baltesva, kurā ražo produkciju eksportam uz Norvēģiju, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

Nav noslēpums, ka daudzviet padomju laiku vērienīgās būves brūk un jūk, tomēr Gaviezes pagastā graudu kaltē un darbnīcās rosība vēl aizvien notiek. SIA Baltesva strādnieki apgalvo, ka te darbs ir Gaviezes apkaimes cilvēkiem. «Daudz jau mēs te neesam, bet tomēr nav jāskrien uz Liepāju,» saka viens no vīriem. Savukārt graudu kaltē, kur iepriekš darbojusies biedrība, zemnieki tagad izvieto graudus.

Arī nelielā ciemā iespējams ražot produkciju eksportam uz ārzemēm, parāda Andra Tabūna vadītais uzņēmums SIA Baltesva. Uzņēmumā ražo dzelzsbetonu saturošās konstrukcijas, ko veido no armatūras režģiem. Šobrīd tiek izpildīts pasūtījums, kas tiks sūtīts uz Norvēģiju, pastāsta uzņēmumā. Uzņēmums ražo izejmateriālu arī Latvijas būvniekiem kā apakšuzņēmums, pildot konkrētus pasūtījumus. «Mūsu panākumu atslēga ir spēja ātri pielāgoties klienta vajadzībām, nodrošinot augstākos kvalitātes standartus. Kā izejmateriālu izmantojam armētos stieņus, stiepli. Dažādas konstrukcijas mūsu klienti izmanto būvēs,» pastāsta A. Tabūns.

Covid-19 straujā izplešanās pēdējo pāris gadu laikā ir radikāli mainījusi pasauli. Esam pieņēmuši attālinātu darbu, saziņu interneta vidē, masku nēsāšanu, distancēšanos, dokumentu pārbaudes pie veikaliem utt. kā normu.

Līdz ar pandēmijas beigām kaut kas no šī aizies pagātnē, bet daļa šī brīža ieradumu, kā, piemēram, attālinātais darbs virknē profesiju, saglabāsies, lai arī varbūt ne tik lielā apmērā kā tagad. Tas būs kaut kad nākotnē, taču nu esam nonākuši pie cita pagrieziena punkta, kad paradoksāli, bet, vīrusa izplatībai vēl straujāk pieaugot, ir nevis, tā teikt, jāslēpjas aiz vēl biezākas čaulas, bet gan beidzot jābūt gataviem sadzīvot ar vīrusa klātbūtni. Citādi viss var būt paralizēts.

Covid-19 paveids omikrons izplatās ārkārtīgi strauji. Pat pie lokdaunam līdzīgiem ierobežojumiem, panākot nevakcinēto personu kontaktu samazinājumu par 40% un vakcinēto personu kontaktu samazinājumu par 30%, tieši omikrona lipīguma dēļ februāra vidū paredzami ap 15 000 jaunu Covid-19 gadījumu dienā, paudis Nacionālā veselības dienesta Vakcinācijas projekta nodaļas speciālists Ņikita Trojanskis. Savukārt Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska paredz, ka līdz aprīlim, omikrona skarti, ar Covid-19 izslimos teju vai visi, tiesa, absolūtā pārsvarā gadījumu tas šoreiz būs iesnu vai viegla drudža formā, nevis tik smagi kā vīrusa delta paveida ietekmē. Tam, protams, jāgatavojas.

Vienīgais, kas šokējot Martinu Gausu – latviešu sajūsma, ja Air Baltic iet slikti. Nekur pasaulē ar šādu fenomenu neesot sastapies. Šādu Ērika Stendzenieka tvītu izlasīju vakardien Twitterī...

Negatīvais vidējā latvieša viedoklis par jebkuru norisi sabiedrībā, jebkuru iniciatīvu, jaunu ideju nav nekāds jaunums. Tas redzams visur – internetā, televīzijā, dažādās saiešanās. Piekrītu, mums neklājas sevišķi labi. Tikai nule kā sākam atkopties no ļoti dziļas krīzes, mums joprojām ir augsts bezdarbs, zemas vidējās algas, vājas sociālās garantijas. Mums nav labākā medicīniskā aprūpe, mums ir slikti ceļi un mazattīstīta infrastruktūra. Tas viss ir zināms, par to ir runāts un tas nav nekas jauns.

Bet man nav skaidrs tikai viens. Kāpēc mēs visu laiku pašnāvnieciski mēģinām padarīt visu sliktāku, nekā tas īstenībā ir? Kāpēc ikkatrs no mums nepieliek roku, lai lietas uzlabotos? Mēs kliedzam, ka nav naudas veselības aprūpei un ceļi brūk kopā, bet nemaksājam nodokļus, lai to varētu novērst. Mēs sakām, ka nemaksāsim nodokļus, jo gribam iegriezt «tiem tur augšā». Bet «tie tur augšā» ir tie, kurus mēs paši visi kopā ievēlējām. Viņi nav balti un pūkaini, ik pa laikam parādās visādi zaķveidīgie, bet kopumā ir sākušās pozitīvas pārmaiņas ne vien ekonomikā, bet arī politiskajā kultūrā, ministru un ierēdņu profesionalitātē. Tiek diskutēts par jaunām ierosmēm un tiek pieņemti pirmie lēmumi, lai tiešām padarītu mūsu visu dzīvi labāku. Mēs lamājam Dombrovski, Vilku un citus politiķus. Bet viņi nenoveda Latviju tur, kur tā bija vairākus gadus atpakaļ. To izdarīja citi. Tie, kuri šobrīd vairs nav manāmi pat dzeltenajos preses izdevumos.

Nākamais gads – pēdējais

2013. gadā atbalsts zemniekiem saruks par 21 miljonu Ls, jo valsts papildus vairs nevarēs piemaksāt par ražošanu.

Tā sauktos Papildu valsts tiešos maksājumus (PVTM) nākamgad valsts zemniekiem varēs piemaksāt pēdējo gadu. 2013. gadā lauksaimniekiem būs pieejams tikai vienotais platību maksājums (VPM), ar kura palīdzību lauksaimnieki saņems 97 miljonus latu, kas būs apmēram par 21 miljonu latu mazāk nekā 2012.gadā, kad vēl pēdējo gadu būs PVTM, liecina Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Ekonomikas fakultātes dekānes, profesores Irinas Pilveres veiktie aprēķini.

The Wall Street Journal grāmatu topā nesen 1. vietu pilnīgi negaidīti ieņēma kāda sirsnīga grāmata par nāvīgi slimiem jauniem cilvēkiem. Grāmata saucās «Kļūda mūsu zvaigznēs». Cita starpā tajā rakstīts - dažas bezgalības ir lielākas par citām. Šķiet, to pašu var teikt arī par nelaimēm. Ikviens traģisks notikums ir sāpju un ciešanu ziņā bezgalīgs, tomēr dažas traģēdijas ir lielākas par citām.

Vakardienas Zolitūdes traģēdija daudziem starp mums ir vislielākā. Tiem, virs kuru galvām vakar zvaigznēs pēkšņi iestājās kļūda. Tiem, kas palika iesprostoti zem drupām, smokot un kliedzot pēc glābēju rokas. Tiem, kas devās palīgā - un paši gāja bojā. Tiem, kas paši negāja bojā, bet darīja šo pārcilvēcisko darbu un, kā pēkšņi daudzi attapa - dara tādas lietas ikdienā par atalgojumu, kas knapi turas virs minimālā. Tiem, kas pameta visu savējo, un gāja kalpot citiem slimnīcā, policijas dežūrā vai ugunsdzēsēju rindās. Tieši kalpot, nevis strādāt - jo darbs ir kas tāds, par ko cilvēks saņem puslīdz pieklājīgu naudu. Kalpot aiz tīrās cilvēcības un pienākuma apziņas pret valsti - arī kas neiedomājams, kaut neapšaubāmi vienas medmāsas vai ugusndzēsēja darbs ir stipri patriotiskāks par tūkstoti lāpām, kas reizi gadā uz svētkiem lepni izmaršē Rīgas ielās. Nemaz nerunājot par skaudro atklāsmi, kādu paver šādas traģēdijas - nelaime nepazīst cilvēku tautības, griesti brūk vienādi pār latviešiem un krieviem, un tam, kas aprakts zem drupām, būs gluži vienalga, kādā valodā runā viņa glābējs un kāda tam etniskā izcelsme.

Mūzikas klubs un bārs Artilērijas pagrabi Daugavpilī klientus apkalpo tikai latviešu un angļu valodā, tādā veidā pirmajā vietā turot savas vērtības.

Atpūtas vieta Daugavpilī izveidota 2013. gada oktobrī, taču ideja par to radusies jau 2010. gadā. Ilgu laiku aizņēmusi telpu atrašana. «Pirmo gadu nogaidījām un apskatījāmies, vai šīs telpas neapplūst, ņemot vērā, ka blakus ir Daugava un bārs atrodas pagrabā,» stāsta Artilērijas pagrabu saimnieks Andrejs Faibuševičs, kuram šis bizness ir kā hobijs. Ikdienā viņš nodarbojas ar zinātniskiem un klīniskiem pētījumiem farmācijā.

Viņam bijuši vairāki iemesli, kāpēc izveidot šādu bāru Daugavpilī. Viens no galvenajiem – ieviest mūzikas klubu kultūru, jo iepriekš pilsētā to klasiskā izpratnē (kā, piemēram, Pulkvedim neviens neraksta un Četri balti krekli Rīgā) nebija. Tāpat nav bijis nevienas latviešu vietas, kur gribētos aiziet. «Bija skaidrs – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Agri vai vēlu tāpat šāda vieta būtu radusies. Man kā jauniešu tēvam tas bija svarīgi, jo zinu, kāda ir provinces, it sevišķi Latgales, bērnu problēma, kad viņi nonāk lielpilsētā. Nevar salīdzināt ar tiem, kuri atbrauc no Valmieras vai Liepājas, no nerusificētiem reģioniem. Es gribēju ieguldīt Daugavpils jaunatnē, lai viņi būtu psiholoģiski konkurētspējīgi ar saviem vienaudžiem Rīgā. Veiksmīga sakritība, un 2013. gadā Latgalē tika atvērti trīs kultūras objekti – Marka Rotko centrs Daugavpilī, Gors Rēzeknē un Artilērijas pagrabi,» stāsta bāra saimnieks. Kopējās investīcijas uzņēmējdarbības sākšanai bija aptuveni 20–25 tūkst. eiro, no tiem 10 tūkst. eiro iegūti, piesaistot Altum Šveices mikrokreditēšanas programmu.

Decembra pirmo sešu dienu laikā, no 1. decembra līdz 7. decembra pusdienlaikam, noslēgti astoņi iepirkumu konkursi par biogāzes un koģenerācijas staciju būvi. Visi konkursi par biogāzes staciju būvniecību noslēgti šīs nedēļas divu ar pusi dienu laikā, liecina informācija Iepirkumu uzrausdzības (IUB) mājas lapā.

SIA Bio-Partner par biogāzes un koģenerācijas stacijas izveides darbu veicēju no trijiem pretendentiem noteikusi SIA Ecogen, kas piedāvājusi līgumcenu 2,015 miljonus eiro.

Ventspils novadā reģistrētā SIA Bio-T biogāzes ražotnes un koģenerācijas stacijas būvniecības darbus un tehnoloģisko iekārtu piegādi iepirkumu konkursa rezultātā uzticējusi SIA Host Energo. Host Energo piedāvātā līgumcena ir 2,840 miljonus eiro.

Šā gada novembrī Ķekavas novadā dibinātā SIA Kalna Dambrāni Energo biogāzes koģenerācijas stacijas kompleksu ar 0,5 MW elektroenerģijas jaudu plāno izbūvēt par aptuveni 2,645 miljoniem eiro. Iepikumu konkursā no diviem pretendentiem uzvarējis Vācijas uzņēmums Biogas Nord Anlagenbau.

Padures muižas saimnieka lielais plāns un nākotnes vīzija ir ierīkot šeit gardēžu viesnīcu-restorānu, kur augšstāvā izvietoti viesu numuriņi, bet pamatstāvā virtuve, kurā viesi mācītos gatavot dažādus ēdienus pēc XVIII gadsimta pavārgrāmatām.

Padures muiža, kas atrodas netālu no Kuldīgas, ir īpaša ar to, ka tās vēsture saistāma ar skotu, nevis baltvācu (kā Latvijā ierasts) muižniecību. Latvijas brīvvalsts periodā Padures muižas ēkā darbojās lauksaimniecības skola, Otrā pasaules kara laikā īsu brīdi te bija izvietots vācu hospitālis, savukārt pēc kara pilī tika izvietota Lejaskurzemes lauksaimniecības izmēģinājumu stacija, kas pastāvējusi līdz pat 1995. gadam. No 2007. gada Padures muižas īpašnieks ir Jānis Lazdāns, kurš, kā pats atklāj, muižu iegādājās izsolē par 200 tūkstošiem latu. Viņš stāsta, ka padomju laikā muiža tikusi ļoti labi uzturēta, cokolstāvā un mansardā bija ierīkoti nelieli dzīvokļi, ēka bijusi kopta un kārtīgi apsaimniekota. Lielākais posts Padures muižai, līdzīgi daudzām citām muižām, ticis nodarīts tieši 90. gados, kad viss tika pamests, piegružots un izdemolēts.

Ziepniekkalnā, Rīgā, atjaunota Ēbelmuiža – 18. gs. baroka stilā celta Rīgas piepilsētas muiža, kas, gluži tāpat kā pirms 100 gadiem, arī šodien būs vieta svinībām.

Muižu teju 10 gadu garumā atjaunojusi Mamaju ģimene – AS Būvuzņēmums Restaurators īpašnieks Mareks Mamajs ar sievu Agnesi. “Ar šo īpašumu satikāmies jocīgi. Mūsu uzņēmumam Rīgas dome piedāvāja piedalīties iepirkumā un ziemā pārkrāsot šo māju. Atbraucām skatīties, ko šeit vajadzētu darīt, lai sniegtu cenu piedāvājumu, un sapratām, ka te jau nav, ko krāsot, te viss birst, viss ir slikti, sienas brūk, un nesapratām, kāpēc to vajag pārkrāsot. Atklājās, ka Rīgas dome nevarēja šo ēku pārdot izsolē, to neviens nepērk. Mājās sievai pastāstīju, ka ir tāda veca muiža, kas tiek pārdota. Toreiz likās, ka tā cena ir zemes cena un ēka te varētu būt vai nebūt. Tas bija impulsīvs lēmums. Tas nebija plānots, un mēs apzināti nemeklējām kaut ko nopirkt,” atceras M.Mamajs. Viņi piedalījās atkārtotajā izsolē, bija vienīgie dalībnieki un ar vienu soli par 135 000 eiro 2015. gadā muižu nopirka. “Sākumā teicu, ka te nekas baigi nav jādara, tikai jumts jānomaina. Mājai ir slikts šīfera jumts, jānomaina jumts, un tad māja būs gatava. Tā mēs šeit gandrīz desmit gadus mainām jumtu,” joko muižas saimnieks.

Ja kaut kas ir sācis plīst un netiek kārtīgi sataisīts, tas noteikti plīsīs tālāk – tā ir sena patiesība, kuru apstiprinās jebkurš kaut cik tehniski domājošs cilvēks. Turklāt, jo vēlāk kādai deformācijai tiks pievērsta uzmanība, jo dārgāk izmaksās tās novēršana – arī to apstrīdēt nevar.

Šajā kontekstā jāmin, ka viena gada laikā Rīgā nopietnas problēmas ir konstatētas diviem satiksmes pārvadiem. Vispirms tika atzīts, ka tehniski sliktā stāvoklī ir K. Ulmaņa gatves pārvads, nosakot tur stingrākus ātruma ierobežojumus, bet pagājušajā nedēļā plaisa tika konstatēta arī Salu tiltam, veicot līdzīgus drošības pasākumus.

Protams, tika pieņemts lēmums par operatīvo avārijas novēršanas darbu veikšanu, uzliekot deformācijas šuves, lai Salu tilts pēc iespējas ātrāk varētu atkal kaut cik normāli funkcionēt, taču pamatproblēma paliek – savulaik būvētā galvaspilsētas infrastruktūra ir nolietojusies, tā brūk kopā un tai ir nepieciešami fundamentāli rekonstrukcijas darbi, nevis šuves uzlikšana cerībā, ka jau drīz vien neparādīsies jauna plaisa. Nebūtu patīkami perspektīvā pārvietoties pāri vienam no nozīmīgākajiem Rīgas tiltiem, apzinoties, ka tas ir salāpīts kā lupatu deķis. Taču tieši tas rīdziniekus un pilsētas viesus var piemeklēt, ņemot vērā, ka nākamgad fundamentāli šā tilta rekonstrukcijas darbi nav paredzēti, pieļaujot iespēju, ka kaut kas tāds varētu sākties vien 2014. gadā. Savukārt nākamā gada prioritāte esot līdz šim iesākto jauno projektu pabeigšana. No Rīgas politiķu viedokļa šādu loģiku var saprast – nākamvasar ir paredzētas pašvaldību vēlēšanas, un līdz tām pilsētas tēviem stratēģiski svarīgi ir piedalīties lentīšu griešanas pasākumos. Attiecībā uz Rīgas domes vadību un tās darbu, jāteic ka visai pamatīgi ir pārprastas pāris lietas.

Valsts pašlaik nevar atļauties iegādāties jaunus vilcienus, pavēstīja biedrības Latvijas ceļu būvētājs valdes priekšsēdētājs Zigmārs Brunavs.

Pēc viņa teiktā, valsts pašlaik nevar atļauties veikt pasažieru vilcienu iepirkumu, jo nav skaidrības par to, kāda daļa no ieguldītajiem līdzekļiem dos papildinājumu Latvijas tautsaimniecībai, un arī iepirkuma procedūras likumība nav pietiekami skaidra.

Brunavs klāstīja, ka pasažieru pārvadātāja pa dzelzceļu Pasažieru vilciens (PV) vilcienu iepirkuma vietā valstij bez īpašiem riskiem būtu iespēja kaut daļēji atrisināt kritiski samilzušo situāciju ceļu jomā ‒ pēdējos divos gados ir pierādījies, ka darbojas valsts galveno autoceļu tā saucamā ceļu segu pastiprināšanas programma.

Saskaņā ar Brunava minēto gadā vidēji Latvijas ceļu sakārtošanai un uzturēšanai būtu nepieciešami 310 miljoni latu, bet, piemēram, 2014.gadā ir ieplānoti tikai 12 miljoni latu Eiropas Savienības (ES) līdzekļu, un nav zināms, cik lieli līdzekļi ceļu ziemas perioda uzturēšanai tiks piešķirti no valsts budžeta.

Laikraksta Dienas Bizness ikgadējā tautsaimniecības konferencē Biznesa prognozes 2017 viedokļu līderi iezīmē pozitīvās tendences un kritizē šķēršļus Latvijas ekonomikas izaugsmē.

Finanšu ministrija ar valsts budžetu nākamajam gadam izmanevrēja labi, lielu nodokļu paaugstinājumu nav, bet arī problēmu netrūkst. Tā, komentējot budžeta nakts rezultātu, konferences Biznesa prognozes 2017 finanšu panelī sacīja Domnīcas Certus vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis.

Pēc viņa domām, budžets ir zīmīgs ar divām lielām problēmām. Pirmkārt, nolemtais par mikrouzņēmumu regulējumu, kas V. Dombrovskim atgādinot situāciju, kad «nojaukšanai tiek gatavota māja, kurā dzīvo cilvēki – valdība saka, ka māju nojauks, bet tos, kas tur dzīvo, sūta uz mežu. Tikmēr cilvēki jautā, kur ir jaunā māja».

Otrs bubulis ir obligāta minimālā socnodokļa noteikšana. Vienkāršā darba darītāji, kas strādā nepilnu laiku, zaudēs darbu, un tas nav pareizi, uzskata eksperti. «Tieši tāpēc Trampi uzvar vēlešanās, jo politiķi nepievērš uzmanību vienkāršajiem cilvēkiem. Ja šis budžets būtu bez šīm problēmām un tiktu iestrādāta reinvestētās peļņas neaplikšana ar UIN, V. Dombrovskis valsts budžetu vērtētu ar plus zīmi. Ekonomistu papildina Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks nodokļu, muitas un grāmatvedības jautājumos Ilmārs Šņucins: «Tikai vajag pateikt, ka mājai jumts brūk iekšā.» Viņš uzskata, ka mikrouzņēmuma regulējums sabiedrības svaru kausos pašlaik notiekošo diskusiju rezultātā ir zaudējis konkurencē valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai, «tāpēc jautājums, kā mēs to reformējam, ir pietiekami būtisks».

Anniņmuižas vēsturisko ēku Rīgā, Jūrmalas gatvē 76 (oficiāli - vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis «Anniņmuižas dzīvojamā ēka») šobrīd iecerēts pārdot, savukārt, Anniņmuižas biedrība «Riga Annenhof» saskata tajā potenciālu kļūt par visas apkaimes kultūras vietu.

Anniņmuižas izcelsme ir sena. Pirmās rakstītās ziņas saistās ar 17. gadsimta pirmo pusi, taču ēka, par kuru ir šis raksts, ir jaunāka un nav uzcelta vecajā muižas vietā, bet gan novirzīta nedaudz uz Rīgas pusi teritorijā, ko pirms tam aizņēma muižai piederošs mežs. Par Jaun-Anniņmuižas celtniecības laiku var uzskatīt 19. gadsimta otro pusi - laiku pēc 1865. gada un, visai iespējams, pat pēc 1875. gada. Katrā ziņā 1904. gada shematiskais plāns parāda, ka ir uzcelta jaunā dzīvojamā ēka un eksistē parka teritorija un teritorija ap celtni tā, kā to detalizēti parāda vēlākie plāni, liecina Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rīcībā esošais objekta vēsturiskās izpētes materiāls.