The Wall Street Journal grāmatu topā nesen 1. vietu pilnīgi negaidīti ieņēma kāda sirsnīga grāmata par nāvīgi slimiem jauniem cilvēkiem. Grāmata saucās «Kļūda mūsu zvaigznēs». Cita starpā tajā rakstīts - dažas bezgalības ir lielākas par citām. Šķiet, to pašu var teikt arī par nelaimēm. Ikviens traģisks notikums ir sāpju un ciešanu ziņā bezgalīgs, tomēr dažas traģēdijas ir lielākas par citām. Vakardienas Zolitūdes traģēdija daudziem starp mums ir vislielākā. Tiem, virs kuru galvām vakar zvaigznēs pēkšņi iestājās kļūda. Tiem, kas palika iesprostoti zem drupām, smokot un kliedzot pēc glābēju rokas. Tiem, kas devās palīgā - un paši gāja bojā. Tiem, kas paši negāja bojā, bet darīja šo pārcilvēcisko darbu un, kā pēkšņi daudzi attapa - dara tādas lietas ikdienā par atalgojumu, kas knapi turas virs minimālā. Tiem, kas pameta visu savējo, un gāja kalpot citiem slimnīcā, policijas dežūrā vai ugunsdzēsēju rindās. Tieši kalpot, nevis strādāt - jo darbs ir kas tāds, par ko cilvēks saņem puslīdz pieklājīgu naudu. Kalpot aiz tīrās cilvēcības un pienākuma apziņas pret valsti - arī kas neiedomājams, kaut neapšaubāmi vienas medmāsas vai ugusndzēsēja darbs ir stipri patriotiskāks par tūkstoti lāpām, kas reizi gadā uz svētkiem lepni izmaršē Rīgas ielās. Nemaz nerunājot par skaudro atklāsmi, kādu paver šādas traģēdijas - nelaime nepazīst cilvēku tautības, griesti brūk vienādi pār latviešiem un krieviem, un tam, kas aprakts zem drupām, būs gluži vienalga, kādā valodā runā viņa glābējs un kāda tam etniskā izcelsme.