Ziepniekkalnā, Rīgā, atjaunota Ēbelmuiža – 18. gs. baroka stilā celta Rīgas piepilsētas muiža, kas, gluži tāpat kā pirms 100 gadiem, arī šodien būs vieta svinībām.
Muižu teju 10 gadu garumā atjaunojusi Mamaju ģimene – AS Būvuzņēmums Restaurators īpašnieks Mareks Mamajs ar sievu Agnesi. “Ar šo īpašumu satikāmies jocīgi. Mūsu uzņēmumam Rīgas dome piedāvāja piedalīties iepirkumā un ziemā pārkrāsot šo māju. Atbraucām skatīties, ko šeit vajadzētu darīt, lai sniegtu cenu piedāvājumu, un sapratām, ka te jau nav, ko krāsot, te viss birst, viss ir slikti, sienas brūk, un nesapratām, kāpēc to vajag pārkrāsot. Atklājās, ka Rīgas dome nevarēja šo ēku pārdot izsolē, to neviens nepērk. Mājās sievai pastāstīju, ka ir tāda veca muiža, kas tiek pārdota. Toreiz likās, ka tā cena ir zemes cena un ēka te varētu būt vai nebūt. Tas bija impulsīvs lēmums. Tas nebija plānots, un mēs apzināti nemeklējām kaut ko nopirkt,” atceras M.Mamajs. Viņi piedalījās atkārtotajā izsolē, bija vienīgie dalībnieki un ar vienu soli par 135 000 eiro 2015. gadā muižu nopirka. “Sākumā teicu, ka te nekas baigi nav jādara, tikai jumts jānomaina. Mājai ir slikts šīfera jumts, jānomaina jumts, un tad māja būs gatava. Tā mēs šeit gandrīz desmit gadus mainām jumtu,” joko muižas saimnieks.
Pēc muižas iegādes jaunie saimnieki uzreiz veica arhitektonisko māksliniecisko izpēti, bez kuras īsti neko nevar izdarīt, un tā ir prasība. “Mēs neķērāmies pie darba, mums uzreiz sāka piekasīties Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Aptuveni divas nedēļas pēc iegādes saņēmām vēstuli, ka viņi ir apsekojuši objektu – lietus ūdens notekas ir sabojātas, logu nav. Lūdzu, ātri sakārtojiet īpašumu, un viss! Es strādāju šajā jomā, un tā ir absolūti dubulta morāle. Tad, kad ir kaut kas liels, no kā viņi baidās, tad viņi liek mierā. Un kad kāds privātais pie kaut kā pieķeras, tad viņi sapurinās. Tā arī viņi patiesībā visu laiku uzvedās un tā dara vēl joprojām. Tas nav ne labi, ne slikti – tas vienkārši ir fakts. Tas ir viņu darbības veids. Iestāde nomainīja nosaukumu no inspekcijas uz pārvaldi, bet viņi kā inspektori arī rīkojās. Mēs bijām spiesti uzreiz kaut ko sakārtot, jo skaidrs, ka viņi mūs neliks mierā. Sākām projektēt, nezinot, kāda būs ēkas funkcija un ko mēs šeit darīsim,” atceras M.Mamajs. Tas, kas no sākotnējās muižas ir saglabājies šodien, ir pamati, atsevišķas starpsienas, pārsegumi un jumta konstrukcija. Visas ārsienas tika uzmūrētas no jauna. Grīdas, griesti, durvis, logi – nekas no tā nebija saglabājams. “No jauna varētu uzbūvēt noteikti trīs reizes lētāk, nekā mums tas beigās sanāca. Plāns bija maksimāli kaut ko savām rokām izdarīt. Fakts bija noticis, un bija jāsāk darīt. Sāpīgi bija, kad nauda jāsāk skaitīt,” saka muižas saimnieks.
Visu rakstu lasiet jaunākajā Dienas Biznesa speciālizdevumā Nekustamais īpašums!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.