Interese arhitekta profesijā ir ļoti būtiska. Bez tās un vēlmes padziļināti izzināt, izskaidrot, iepazīties darba process nav reāls. Kā vēl viens ļoti svarīgs aspekts ir cilvēciskais faktors, jo bez tā abas puses nevar komunicēt procesā, uzskata arhitektu biroja Open Architecture Design (OAD) dibinātāja, vadošā arhitekte un dizainere Zane Tetere-Šulce. Gadiem ejot, viņa arvien vairāk apzinājusies, ko var un kas ir viņas virsvērtība.
Fragments no intervijas
Jūsu vadītais arhitektu birojs Open Architecture Design (OAD) nesen nosvinēja pilngadību. Kādi ir bijuši šie 18 gadi? Kā tos varētu raksturot no pirmsākumiem līdz šodienai – spilgtākie brīži, lielākie objekti?
Jāsāk laikam ar to, ka viss ir noticis secīgi un tieši tā, kā tam ir jābūt no 1 līdz 18. No sākuma ir absolūti intuitīvas darbības līdz šodienai, kad mēs mēģinām tās veikt pamatoti, apzināti un kaut kādā mērā arī stratēģiski. Man laikam paveicās ar īsto laiku un vietu, jo es sāku 2000. gadu vidū, kad Latvijā bija lielais bums – visiem bija visas iespējas, deva lielus kredītus, un viss notika. Jau ātri sāku strādāt pirmajā, vienīgajā birojā, kurā jebkad esmu strādājusi. Esmu ieguvusi izglītību, bet kaut kādā mērā esmu tāda, kas daudz ko iemācījusies pašmācības ceļā. Studiju gados taisīju mazas haltūriņas – dažādus interjera projektiņus. Pabeidzot universitāti, biju sazīmējusi divas mājas, un divus gadus vēlāk nodibinājām šo biroju. Sociāli biju diezgan aktīva, burbulī, kurā es atrados, bija daudz aktīvu jauniešu, kuri veidoja vairākas jaunas vietas. Pieļauju, ka publiski tiku pamanīta ar restorānu Hospitālis – bija tāda pilnīgi traka vieta, kuru atvēra trīs dakteri. Mēs tādi frīki satikāmies ar lielām ambīcijām un mazu izpratni – viņi par restorānu biznesu, es – par dzīvi. Izveidojām šādu traku vietu, un to izreklamēja pa visu pasauli. Tas bija viens no izrāviena punktiem.
Otrs – 2009. gadā izveidojām biroju McCann Erickson aģentūrai ar visiem trendiem, kuri šobrīd ir pašsaprotami un visi tos lieto ikdienā. Toreiz tas bija pašu studēts caur pieredzi ārzemēs. Liela ietekme bija arī Berlīnei, jo tolaik turp devos katru vīkendu. Tas bija lielisks hipsteru laiks. Berlīnē sasmēlos ļoti daudzas labas lietas. To, kā pilsētvide veidojas, kā cilvēki tajā atrod savu, to, cik pilsēta ir pretimnākoša visdažādākajām izpausmēm – sākot ar vintage tirdziņiem, brančiem, kas pie mums tolaik bija pilnīgi nesaprotams veids, kā komunicēt.
Tad izveidojām Pienu, kas arī, manuprāt, bija trendu mainītājs. Kādreiz visi tusēja Vecrīgā, un tas bija kodols. Piens bija pirmā vieta, kas izgāja ārpus robežām. Atceros, ka toreiz ar draugiem daudz diskutējām un baidījāmies, vai tas vispār ir pareizi. Kādam ir jābūt tam pionieriem, kas sper to pirmo soli. Viss mums izdevās lieliski.
Tālāk izveidojām Pērli – arī pilnīgi dullu vietu. Gribējās salauzt priekšstatus par to, kas ir interjers, jo tas viss vēl joprojām šķiet brīžiem lieki. Pērles koncepts bija veidot vietu, nevis interjeru. Pati vadīju busiņu, un mēs braucām uz Berlīni, sapirkām dažādus dīvainus objektus, tajā skaitā arī drēbes. Doma bija tāda – viss ir mainīgs un rotējošs. Tika piedāvāts pavisam cits princips – nevis taisām telpu, bet veidojam vidi ar pilnīgi citiem pamatuzdevumiem. Tas man liekas interesanti vēl joprojām. Tajā brīdī mēs ieraugām, cik arhitektūra, interjers vai vienalga kura disciplīna patiesībā ir plaša. Jautājums, kā uz to paskaties un kā reaģē konkrētajā situācijā, kas tad ir tas svarīgais, kur ieguldīt enerģiju, jebkādu resursu. Kaut kādā mērā gribētu sevi saukt par pionieri, kas apskatījās mazliet citādi uz klasisko pieeju lietām. Caur šiem projektiem mēs ieguvām dažādas ārzemju publikācijas, protams, arī noteiktu nišu šeit, Latvijā. Sāku braukt uz ārzemēm, uz dažādām meistarklasēm, kas paplašināja manas robežas, jo es nekad neesmu skatījusies lokāli. Man šķiet, ka mūsdienās vietējais tirgus vairs neeksistē. Robežas ir mūsos, un paši sev tās novelkam. Latvija man ir mīļa vieta, bet man vienmēr ir licies interesanti, kas ir ārpus tās. Manuprāt, tikai izbraucot, var iegūt atpakaļskatu, kas ļauj novērtēt, kur patiesībā esi. Robežu aspekts man vienmēr bijis aktuāls, jo virzība ļauj ieraudzīt maksimāli plašu šo telpu, kurā dzīvojam.
Mēs darbojāmies, bieži mainījām birojus, pa ceļam redzējām un vērtējām dažādas interesantas vietas. Pirms vairāk nekā desmit gadiem mums ir bijuši biroji skatlogā, uz baržas Andrejostā, VEFā. Man ir ļoti interesanti un dabiski šīs vietas mainīt, iepazīt un vērot, kas ap tām notiek. VEFs bija forša pieredze, jo mēs bijām pirmie, kas ievācās pilnīgi neapdzīvotā teritorijā. Toreiz tur bija beigušies Totaldobžes (mākslas centrs) laiki, sākām projektēt visu VEF kvartālu un pieredzējām arī tā izmaiņas. Tur bija foršs koncepts, ka vertikālās un horizontālās komunikācijas iznesām ārpus, tādējādi maksimāli taupot lietderīgos kvadrātmetrus. It kā nepierasts veids Latvijai, bet tas izcili strādā. Šobrīd VEF kvartāla promenāde tiek apdzīvota, kā tas arī bija iecerēts, šis kvartāls darbojas 24/7, līdz ar to ideja par īstu ilgtspējību tiešām notiek. Tā bija lieliska pieredze, un vēl joprojām mēs tur darbojamies. Tagad strādājam ar Grīziņdārzu – vēl viens labs un liels projekts, kas turpinās jau piecus gadus, un domāju, ka vēl tikpat tur darbosimies, kamēr apgūsim visus korpusus. Esmu par to, ka vide veido cilvēku un cilvēks veido vidi. Tas ir nemitīgs process, kurā arī es jūtos atbildīga, darot kaut kādas lietas.
Pirms aptuveni desmit gadiem mums ar māsu Elīnu pievienojās mans vīrs Kristaps. Viņš ienāca ar ļoti stabilu virzienu par to, kādam ir jābūt arhitektu birojam. Jāatzīst, ka pirms tam viss notika vairāk intuitīvi, vienkārši vērojot un jūtot, kas nāk pretī un kuras durvis vērt vaļā, kas ir aiz tām. Gan jau kaut kāds plāns mums bija, bet mēs noteikti nevarētu nekādu nopietnu projektu izveidot, jo mums nebija ne sistēmas, ne struktūras un apziņas, ko nozīmē lielā arhitektūra. Pateicoties Kristapam, mēs ieraudzījām to citu pusi un pamazām sākām nostabilizēties, domājot par digitalizāciju, par jaunu programmu ieviešanu, kas rosina efektivitāti. Sākām iet to ceļu, lai varētu paveikt lielākus apjomus. Šodien vadības puse ir krietni paplašinājusies un startējam arī ārzemēs. Puse mūsu projektu ir Latvijā, puse ārzemēs, daļa Eiropā. Mums ir senas un rūpīgi veidotas attiecības ar vienu attīstītāju no Latvijas, kurš pirms pandēmijas pārcēlās uz Barselonu. Tur mēs uzprojektējām divas biroju ēkas. Bijām kā konceptarhitekti un, sadarbojoties ar vietējo arhitektu biroju, vadījām lielus projektus – eksterjers, interjers, projekta stāsts, kas mūsdienās ir neiztrūkstošs faktors, lai projekts būtu veiksmīgs tirgū. Tad šis attīstītājs pārcēlās uz Dubaiju, un tagad mēs tur zīmējam debesskrāpjus.
Visu interviju lasiet jaunākajā Dienas Biznesa speciālizdevumā Nekustamais īpašums!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
