Ja kaut kas ir sācis plīst un netiek kārtīgi sataisīts, tas noteikti plīsīs tālāk – tā ir sena patiesība, kuru apstiprinās jebkurš kaut cik tehniski domājošs cilvēks. Turklāt, jo vēlāk kādai deformācijai tiks pievērsta uzmanība, jo dārgāk izmaksās tās novēršana – arī to apstrīdēt nevar.
Šajā kontekstā jāmin, ka viena gada laikā Rīgā nopietnas problēmas ir konstatētas diviem satiksmes pārvadiem. Vispirms tika atzīts, ka tehniski sliktā stāvoklī ir K. Ulmaņa gatves pārvads, nosakot tur stingrākus ātruma ierobežojumus, bet pagājušajā nedēļā plaisa tika konstatēta arī Salu tiltam, veicot līdzīgus drošības pasākumus.
Protams, tika pieņemts lēmums par operatīvo avārijas novēršanas darbu veikšanu, uzliekot deformācijas šuves, lai Salu tilts pēc iespējas ātrāk varētu atkal kaut cik normāli funkcionēt, taču pamatproblēma paliek – savulaik būvētā galvaspilsētas infrastruktūra ir nolietojusies, tā brūk kopā un tai ir nepieciešami fundamentāli rekonstrukcijas darbi, nevis šuves uzlikšana cerībā, ka jau drīz vien neparādīsies jauna plaisa. Nebūtu patīkami perspektīvā pārvietoties pāri vienam no nozīmīgākajiem Rīgas tiltiem, apzinoties, ka tas ir salāpīts kā lupatu deķis. Taču tieši tas rīdziniekus un pilsētas viesus var piemeklēt, ņemot vērā, ka nākamgad fundamentāli šā tilta rekonstrukcijas darbi nav paredzēti, pieļaujot iespēju, ka kaut kas tāds varētu sākties vien 2014. gadā. Savukārt nākamā gada prioritāte esot līdz šim iesākto jauno projektu pabeigšana. No Rīgas politiķu viedokļa šādu loģiku var saprast – nākamvasar ir paredzētas pašvaldību vēlēšanas, un līdz tām pilsētas tēviem stratēģiski svarīgi ir piedalīties lentīšu griešanas pasākumos. Attiecībā uz Rīgas domes vadību un tās darbu, jāteic ka visai pamatīgi ir pārprastas pāris lietas.
Pirmkārt, nav pareiza attieksme, ka lielo pilsētas infrastruktūras objektu uzturēšanā būtu jāpiedalās arī valstij, jo, ikdienā dodoties uz darbu, tos izmanto arī liels daudzums citu pilsētu iedzīvotāju. Vadoties pēc šādas loģikas, piemēram, Parīzes mēram būtu jāprasa, lai šīs pilsētas ielu atjaunošanai naudu «samet» teju visas pasaules valstis, ņemot vērā, ka dažādi iebraucēji tās noteikti izmanto vairāk nekā paši parīzieši. Jāņem vērā, ka katrs iebraucējs pilsētā ikdienā atstāj arī noteiktas naudas summas, tādējādi par liekēdi viņu noteikti nevar uzskatīt.
Otrkārt, nevar noliegt, ka Rīgas pašvaldība lielas summas tērē dažādu sociālo problēmu risināšanai. Šaubu nav, ka, piemēram, pret pensionāriem jāizturas ar cieņu, nodrošinot viņiem pienācīgas vecumdienas, taču tā ir nevis pašvaldību, bet gan valsts funkcija. Citiem vārdiem sakot, tā vietā, lai nepārtraukti rietos savā starpā, valdības un galvaspilsētas «lielajiem puikām» ir jāsēžas pie sarunu galda un jāvienojas, kādas vajadzības no kura budžeta tiek finansētas. Atrisinot šos jautājumus, pastāv lielāka iespēja, ka atliks nauda arī savlaicīgai infrastruktūras sakārtošanai.