Finanšu tirgos naudas ir pietiekami, trūkst ambīciju paraudzīties aiz Latvijas robežām un zināšanu - tāds ir bankas, biržas un uzņēmēju pārstāvju trīspusējas diskusijas galvenais secinājums. Sarunā piedalījās biržas NASDAQ Riga vadītāja Daiga Auziņa-Melalksne, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA Karavela valdes loceklis Andris Bite, kā arī Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kādas ir Latvijas uzņēmēju ambīcijas? Vai pašreizējo laiku var dēvēt par krīzi, kad jādomā par iespēju ne tikai iegādāties iekārtas vai būvēt jaunu cehu, bet arī par apvienošanos, pārņemšanu, ārvalstu tirgiem?

Andris Bite: Pirmkārt pateikšu tā, ka nekādas krīzes jau vēl nav. Ir neliela pabremzēšanās tai ballei, kas turpinājās divus gadus. Balle nebija slikta ražojošajai un eksportējošai sfērai. Protams, ir izņēmumi – tūrisms un viesmīlība. Tomēr jāteic, ka šobrīd notiek atgriešanās normālā stāvoklī. Jā, sākumā ir neliels kritiens, bet nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku.

Par uzņēmību un ambīcijām plašā spektrā runājot, ir jāsaka, ka ir vāji, tā patiešām vāji. Tas vēl būs maigi teikts. Manuprāt, ilgstoša biznesa vides nekopšana ir veidojusi aplamu uztveri sabiedrībā, tādēļ arī uzņēmēji realitāti redz slikti, visbeidzot, apejot apli, – arī no valsts puses uztvere ir aplama. Kopumā, runājot lauksaimniecības terminos, esam ieguvuši noplicinātu augsni, kurā nekas īsti negrib augt. Pārfrāzējot līdzību, ir maz tādu uzņēmēju, kuriem ir ambīcijas iet ārpus valsts, darboties plašāk, atņemt kādam tirgus, izveidot jaunus tirgus sev. Šī proporcija pret iedzīvotāju skaitu - aktīvie uzņēmēji pret kopskaitu - ir ļoti neliela. Kādēļ? Jau vēsturiski uzņēmējs nav mīlētākais pasažieris šajā kuģī – Latvija.

Jaudīgāka tautsaimniecība ļauj vairāk ieņemt un vairāk tērēt. Baltijas valstu čempione gan nodokļu ieņēmumu, gan arī izdevumu apmērā, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, ir Igaunija, jo tajā tautsaimniecība ir jaudīgāka, nekā tā ir ar iedzīvotājiem bagātākajās Latvijā vai Lietuvā.

Tādu ainu rāda a/s BDO Latvia pētījums. Būtībā šie dati ir tikai kārtējais skaudrais atgādinājums par to, cik svarīga ir tautsaimniecība, jo tikai uzņēmēji ir tie, kuri, maksājot nodokļus, uztur sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru un pakalpojumus.

Kopīgais starts

Baltijas valstīm ir kopīga pagātne pēdējo 100 gadu garumā, un arī to neatkarības atgūšanas laiks no PSRS visām ir 1990. gads, kas bija starta brīdis pārmaiņām tautsaimniecībā un būšanai par saimniekiem savā zemē. Tāpat visas trīs Baltijas māsas vienlaikus tika uzņemtas Eiropas Savienībā un NATO, savukārt pievienošanās eirozonai jau parādīja redzamas atšķirības, jo Igaunija to iespēja jau no 2011. gada, Latvija ‒ 2014. gada, bet Lietuva no 2015. gada. Pērnā gada inflācijas apmēros Baltija ir Eiropas čempione ‒ 2023. gada janvārī Latvijas inflācijas līmenis sasniedza 21,5%, kas bija vislielākais starp Baltijas valstīm, Igaunijā tas bija vismazākais – 18,6% ‒, bet Lietuvā tas sasniedza 20%.

Mums jāmāk dzīvot tehnoloģiju laikmetā, izmantot to iespējas valsts un sabiedrības labklājības paaugstināšanai, uzsver foruma 5G Techritory programmu direktors Neils Kalniņš.

Tehnoloģiju attīstība šobrīd notiek ļoti straujā tempā, dažādi jauni risinājumi tiek prezentēti teju ik nedēļu. Šķiet, savā ziņā to visu sekmē arī 5G sniegtās iespējas. Arī Latvijā tiek radītas dažādas jaunas lietas, kas arī sekmīgi tiek ieviestas mūsu ikdienā. Kādi mēs izskatāmies uz pasaules fona tehnoloģiju attīstības jomā?

Kā valsts esam mazi kad tirgus izmērā, gan dažādās citās kategorijās, bet vienlaikus – maziņš tas nenozīmē, ka tas ir slikti, un Latvija, manuprāt, ir izcila gan tajos uzņēmumos, kas šeit darbojas tieši tehnoloģiju laukā, gan arī caur šo savu mazumu mēs iegūstam ļoti lielu spēju būt elastīgiem, tādējādi daudz ātrāk spējam reaģēt uz dažādām pārmaiņām un globāliem un lokāliem izaicinājumiem. Protams, te jānovelk zināmu robežu starp tehnoloģiju pasauli un ikdienas dzīvi, jo vienmēr varam skatīties pagātnē – uz nesakārtoto izglītības sistēmu vai ne tik viediem pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar Covid-19 apkarošanu vai enerģētikas nozari, kuru negatīvās sekas mēs šobrīd izjūtam – tie ir jautājumi, kurus vienmēr var kāds uzsvērt, norādot, ka nemaz tik sekmīgi mēs neesam un esam pēdējās vietās Eiropā.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Zemes piespiedu nomas jautājumos Latvija jau vairāk nekā 13 gadus iet pa apburto loku, un to nespēj pārraut arī ar dalītā īpašuma izbeigšanu, kura īstenošanai izveidotais mehānisms ir birokrātiski smagnējs, un tam nav arī adekvāta valsts finansiāla atbalsta.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu advokātu biroja iLaw partneris Normunds Šlitke. Viņaprāt, zemes piespiedu nomas ikgadējo griestu apmēra noteikšanā 4% no zemes kadastrālās vērtības ir daudz ekonomisko absurdu. Situāciju pašlaik var mainīt tikai Satversmes tiesa.

Kāda ir situācija ar dalītā īpašuma problēmu?

Tā ir tieši tāda pati kā pašlaik ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu. Kāpēc tāds salīdzinājums? Tāpēc, ka ir vairākas būtiskas līdzības gan ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu, gan ar dalītā īpašuma izbeigšanu. Diemžēl, bet vecais teiciens — ir meli, ir lieli meli un ir statistika — būtu jākoriģē un statistika jāaizstāj ar politika. Proti, politiķi pirms 11 gadiem solīja dzīvokļu īpašniekiem, ka zemes gabala izpirkšana zem daudzdzīvokļu mājas būs tikpat vienkārša un nesāpīga kā šīs mājas siltināšana. Diemžēl realitāte ir cita. Vārdos un solījumos viss ir skaisti, bet, tiklīdz raugāmies uz padarītajiem darbiem — piedāvātajiem mehānismiem —, tā aina jau ir pavisam citāda. No šodienas skatupunkta laikam nevienam nav jautājumu par energoresursiem, to cenas būtisku pieaugumu, dabasgāzes kontekstā arī pieejamību un dārdzību, kas pat ir kļuvusi par savdabīgu ieroci Ukrainas kara kontekstā. Ļoti daudzi cilvēki 32 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas dzīvo padomju laikos būvēto daudzdzīvokļu māju dzīvokļos, kuru apkurei bija paredzēts izmantot lētos energoresursus — dabasgāzi — no Krievijas, bet šodien tie vairs nav lēti, un siltināšanas problēma, šķiet, ir viena no galvenajām aktualitātēm valstī.

Latvijas sabiedrība ir visai skeptiski noskaņota pret partijām. Socioloģisko aptauju firmas SKDS direktors Arnis Kaktiņš tvīto: aptaujas dati liecina, ka Saeimas vēlēšanu iznākums nav būtiski uzlabojis kritiski zemo uzticēšanās līmeni parlamentam: ja septembrī apmēram mēnesi pirms vēlēšanām vecajai Saeimai uzticējās 19%, tad divus mēnešus pēc vēlēšanām jaunajai Saeimas uzticas tikai 21%.

Tas rada fundamentālu jautājumu – vai cilvēki neuzticas parlamentārajai demokrātijai kā tādai vai pašreizējām partijām? Atbilde nav viennozīmīga. Noteikti ir daļa sabiedrības, kam riebjas partijas kā tādas un kas ilgojas pēc mierlaiku Ulmaņpapa stingrās rokas, kas tēvišķi rūpētos par tautas labklājību, savus oponentus turot īsā saitītē. Par to liecina gan lielas daļas vēlētāju vēlme pēc kārtējā mesijas un stingra līdera, gan neiecietība pret citādi domājošajiem. Ar to arī saistīti gan atsevišķu politiķu, gan viņu atbalstītāju «uzbraucieni» medijiem, īpaši sabiedriskajiem, un pārmetumi, ka tie ir teju prettautiski noskaņoti. Tajā pašā laikā ir gana daudz cilvēku, kuri iestājas par parlamentāru demokrātiju, bet kuriem nav pieņemams pašreizējais partiju tirgus.

Ivars Saide 20 savas dzīves gadus ir strādājis šovbiznesa industrijā - bijis gan gaismotājs, gan dīdžejs, bet ar laiku sapratis, ka vēlas būt uzņēmējs un šobrīd veiksmīgi Balvos vada SIA Čivix, kas izstrādā, realizē un gaismo dažādus projektus.

Strādāt viņš sācis jau 14 gadu vecumā kā dīdžejs, paralēli mācoties un apgūstot skatuves tehniku. «Tas ir vairāku dzīves sakritību un mērķu kopums. Mana ikdiena jau no mazotnes ir bijusi ļoti dinamiska, jo pa dienu biju skolā, bet vakarā - darbā. Tas bija traks laiks,» atceras I. Saide.

Biznesa portāls db.lv pie uzņēmēja viesojās Latgales brauciena laikā, jo viņu kā vienu no aktīvākajiem vietējiem uzņēmējiem ieteica Balvu novada pašvaldībā.

Lai pasākuma pēcgarša būtu feina, viss ir jāizdara nevainojami un jaudīgi

Pats savu uzņēmumu - SIA Čivix - I. Saide dibinājis pirms pieciem gadiem. «Izlēmu dibināt uzņēmumu, kur es varu attīstīt savas idejas un gūt vēl nebijušu pieredzi,» stāsta I. Saide. Viņš lepojas, ka Balvu uzņēmums darbojas plašā mērogā. Tā, piemēram, tas gaismojis tādus pasākumus kā TV3 Jubilejas koncerts Dzintaru koncertzālē, Guntara Rača un grupas Saldās Sejas koncerts Jaunpiebalgā, Latvijas dziedošo aktieru salidojums Ikšķilē un citus. Uzņēmumam aktīvākais laiks ir vasaras sezona, kad komandai vajadzīgi papildspēki.

Latvija nav unikāla tajā ziņā, ka vēlmju un vajadzību ir vairāk nekā budžeta iespēju. Nevienai nozarei nepietiek līdzekļu, bet veselības aprūpes finansējums mūsu valstī ir kritiski zems. To būs nepieciešams palielināt arī bez Covid-19, jautājums tikai, kur rast šos brīnumlīdzekļus. Un varianti ir.

Ik pa laikam dzirdam sabiedrības pārmetumus, ka nav skaidrs, kur paliek nomaksātie nodokļi un kā veidojas valsts, tajā skaitā arī veselības budžets. Patiesi budžeta veidošanas procesu Latvijā tāpat kā citās valstīs vienkāršiem vārdiem izskaidrot ir grūti. Piekrītu viedoklim, ka laba pārskata, kur, cik, kam tiek tērēts, mums īsti nav. Arī tad, kad Saeima pieņem budžetu, ir sarežģīti atrast pareizās lapaspuses, lai varētu saprast lielos ciparus.

Ja Latvijas gadījumā finansējums veselības aprūpei ir ap 4% no iekšzemes kopprodukta, kas ir viens no zemākajiem Eiropā, tad jautājums, cik no tiem 4% veido algas, kāds ir investīciju apmērs. Neatkarīgi no tā, cik procenti no iekšzemes kopprodukta patlaban tiek atvēlēti veselības aprūpei, pie jebkādiem aprēķiniem tas finansējums ir dramatiski zems. Jā, nozares finansējums sasniedza miljardu eiro, taču būs nepieciešams rast vēl mazliet vairāk.

Dzelzceļa "Rail Baltica" projektam Latvijā ir jānosaka maksimālie cenu griesti, otrdien "Rail Baltica" parlamentārās izmeklēšanas komisijā uzsvēra Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).

Patlaban lielākā problēma ir finansējums. Satiksmes ministrija (SM) zīmē vīzijas un pieņem, ka Finanšu ministrija (FM) to finansēs, bet tā nebūs! Mana vēlme ir noteikt maksimālos projekta griestus," sacīja Siliņa.

Viņa arī teica, ka Rīgas savienojums ir svarīgs, tādēļ jau pirms pirmās "Rail Baltica" kārtas plānots esošajā dzelzceļa infrastruktūrā ar "Škoda Vagonka" vilcieniem savienot abas Rīgas stacijas. Tomēr, ja Latvija vēlas pētīt Rīgas "Rail Baltica" savienojumu, viņasprāt, šajā posmā vilcieniem būtu jābūt lielai noslodzei, un tad tikai var domāt par ātrvilcienu. "To varētu noteikt tikai tad, kad par šo līniju sāks braukt vilcieni," piebilda Siliņa.

Par Rīgas domes uzlikto pienākumu nepildīšanu Marijas ielā 6 esošā nama īpašniekiem kopumā piemēroti sodi jau 7660 eiro apmērā, informē pašvaldībā.

18.aprīlī katram no nama īpašniekiem uzlikts 1860 eiro liels sods, bet kopumā kopš 14.marta nama saimniekiem dome piemērojusi soda naudas 7660 eiro apmērā.

Naudas summas apmērs turpinās augt katru nedēļu līdz brīdim, kad katram no īpašniekiem nedēļā tiks piemērots 5000 eiro sods.

Kā ziņots, pagājušā gada aprīlī dome uzdeva īpašniekiem izstrādāt un saskaņot pilsētas būvvaldē ēkas atjaunošanas būvprojektu minimālā sastāvā. Tas bija jāizdara līdz 11.martam.

Tomēr jau marta sākumā Rīgas domes Vidi degradējošo būvju komisijas sēdē viens no īpašnieku pārstāvjiem - Aleksandrs Meikšāns - informēja, ka tas nebūs iespējams, jo projekta saskaņošanas process tikai nesen sākts. Īpašnieki prognozēja, ka projekta saskaņošanas process varētu noslēgties šovasar.

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Investīciju fonds A3E Capital dibināts 2012. gadā Maltā, bet tā pamatlicēji ir latvieši, un fonds līdztekus investīcijām jaunattīstības valstīs investē arī Latvijā.

Kādēļ tieši obligācijas, kāds labums no fonda darbības ir investoriem un kāds ir tā ienesīgums, Dienas Bizness jautāja vienam no fonda dibinātājiem Aldim Reimam.

Kā nolēmāt izveidot savu ieguldījumu fondu? Iepriekš esat vadījis banku, tās arī ir investīcijas, ieguldījumi.

Es darbojos finanšu pasaulē jau vairāk nekā 30 gadus. Pirmos 20 gadus aizvadīju Latvijas banku sektorā. Pats savām rokām izveidoju pašreizējās BluOr Bank priekšteci Baltikums banku un vadīju to 10 gadus līdz 2011. gadam. Tad kopā ar bijušajiem bankas kolēģiem nolēmām izveidot savu investīciju fondu. Galvenā argumentācija bija tāda, ka pat bankas prezidents nav tās īpašnieks, bet ir tikai algots darbinieks, savukārt man bija vēlme izveidot savu biznesu jomā, kuru ļoti labi pārzinu. Banku bizness pēc 2008. gada krīzes kļuva aizvien garlaicīgāks, regulācijas un prasības pieauga. Esmu matemātiķis, beidzu LU Fizikas un matemātikas fakultāti, un tādēļ finanšu tirgi man vienmēr ir likusies ļoti interesanta sfēra. Salīdzinot ar galvenajām banku aktivitātēm, tādām kā, piemēram, klientu piesaiste un kreditēšanas bizness, kas ir zema riska, tomēr garlaicīgs process, investīcijas finanšu tirgos ir daudz aizraujošāka nodarbe. Ideja par fondu mums ar kolēģiem brieda jau ilgstoši, bet pie idejas realizācijas mēs ķērāmies 2011. gadā. Uzskatu, ka finansista karjerā kļūt par investīciju fonda, kaut neliela, īpašnieku noteikti ir solis augšup. Es pats šobrīd esmu profesionāli ļoti apmierināts, jo daru to, kas man patīk, kopā ar kolēģiem, kuri man patīk, un esmu vidē, kas man patīk. Būtiski, ka neesmu ne no viena atkarīgs, un savs fonds ir daudzu finansistu un baņķieru sapnis, ko nereti dzirdu no ārvalstu kolēģiem.

Pēdējo gadu laikā uzņēmums Pillar Contractor ir pastāvīgi attīstījies, un tuvākie gadi plānoti tikpat dinamiski, atklāj Jānis Lāčaunieks, Pillar Contractor izpilddirektors.

2024.gads iesācies uzņēmumam labvēlīgi, un esošais līgumu portfelis jau tagad ļauj teikt, ka šis gads būs kārtējais izaugsmes gads, teic J.Lāčaunieks. Viņš atzīmē, ka Pillar Contractor mērķis ir kļūt par Latvijas Top 10 lielāko būvniecības nozares uzņēmumu, izvērtējot iespējas arī konkurēt eksporta tirgos. Mērķi ir augsti, taču, ja viss notiks tā, kā iecerēts, mēs tos varētu sasniegt salīdzinoši drīz, domā J.Lāčaunieks. Ceram, ka topā mēs varētu iekļūt ap 2025. gadu, bet jaunu eksporta tirgu apgūšana būs mūsu nākamās piecgades izaicinājums, teic Pillar Contractor izpilddirektors.

Pēdējos gados izaicinājumu nav trūcis - pandēmija, karš, inflācija. Kas visbūtiskāk skāra Pillar Contractor?

Viena no svarīgām finanšu tirgus sastāvdaļām ir likvīds un efektīvs kapitāla tirgus. Ieguldījumi akcijās un obligācijās ir ilgtermiņa ieguldījumi.

Attīstīts kapitāla tirgus veicina vietējās un ārvalstu investīcijas, uzkrājumu efektīvāku izmantošanu, dodot iespēju krājējiem vairāk nopelnīt, kas īpaši aktuāli zemo procentu likmju apstākļos. Savukārt uzņēmējiem tas dažādo aizņemšanās iespējas uzņēmuma attīstības finansēšanai.

Turklāt lēmumi par investīcijām vai, tieši pretēji, lēmumi par neinvestēšanu ietekmē ne vien pašreizējo tautsaimniecības stāvokli, bet arī summējas tautsaimniecības turpmākās attīstības perspektīvā.

Kāpēc kapitāla tirgus ir tik nozīmīgs:

Augsta inflācija, bailes par tuvojošos apkures sezonu ar astronomiskām komunālo pakalpojumu izmaksām un neziņa par nākotni noteikti neveicina iedzīvotāju vēlmi tērēt uzkrājumus jauna mājokļa iegādei. Un tomēr es teiktu, ka tiem, kuriem jauna mājokļa iegāde ir aktuāla, šo lēmumu nevajadzētu atlikt.

Pirmkārt, mājokļa izmaksas neveido tikai dzīvokļa pirkuma cena, bet arī ar tā uzturēšanu saistītie izdevumi. Otrkārt, neviens nezina, kā attīstīsies situācija otrreizējā mājokļu tirgū – vai dzīvokļi tipveida projektos kļūs lētāki, vai to cena būtiski nemainīsies, un kā tas ietekmēs pieprasījumu. Tāpat par jauno mājokļu pieejamību būtu jādomā valstiskā mērogā, veicinot atbilstošu normatīvo aktu izstrādi.

Kādi pašlaik ir būvniecības nozares lielākie izaicinājumi? Kad sākās Covid-19 pandēmija, daudzi bija neziņā, jo Latviju un visu pasauli bija skāris pavisam jauns, līdz šim nepieredzēts drauds, kas īsā laikā būtiski ietekmēja gandrīz ikvienu nozari, vissmagāk skarot ražošanas, tūrisma un sabiedriskās ēdināšanas sfēras. Uzņēmumiem un iestādēm bija jāspēj ātri pielāgoties un meklēt iespējas, kā pārstrukturēt savu darbību. Un jāsaka, ka lielai daļai tas arī veiksmīgi izdevās. Manuprāt, savu artavu tam bija devusi arī 2008. un 2009. gada krīze, kas mūs bija labi sagatavojusi un iemācījusi rīkoties tālredzīgi un gudri. Protams, kopējā ekonomikas izaugsme bija palēlinājusies, taču kopumā tikām cauri, tēlaini runājot, ar izbīli un skrambām.

Vairāku ES politiku notēmēšana vienā virzienā un saprātīga pieeja zemes izmantošanai mežsaimniecībā ļautu Latvijai ieņemt vēl nozīmīgāku vietu produktu, kurus ražo no atjaunojamajiem resursiem, pasaules tirgū, vienlaikus gūstot ekonomiskos labumus, saglabājot nodarbinātību un nozares maksājumu apmērus valsts makā, nenodarot kaitējumu dabas daudzveidībai un veicinot klimata neitralitātes mērķu izpildi.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Meža nozare pēc pieciem gadiem — iespējas, izaicinājumi, resursu pieejamība, konkurētspēja. Meža nozare ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem eksporta ienākumu ģeneratoriem, nozīmīga darba devēja, jo īpaši lauku reģionos, un nodokļu maksātāja valsts budžetā, kā arī vienlaikus nozīmīga pakalpojumu pircēja no citiem sektoriem, tāpēc tās nākotnei ir būtiska ietekme ne tikai uz kādu atsevišķu apdzīvotu vietu, bet gan visu Latviju kopumā.

Izaicinājumu kokteilis

Pagātnes kļūdu labošanai ir laiks vairāku gadu garumā, bet biedriem ir jāizdara izvēle par to, kas vadīs partiju pārmaiņu laikos un kāda būs partijas nākotnes ekonomiskā platforma

To intervijā Dienas Biznesam stāsta ilggadējais Latvijas Zemnieku savienības (LZS) priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Viņš partijas nākotni redz nevis tikai pašreizējā Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) veidolā, bet daudz plašākā politisko spēku apvienībā, jo viena pati Latvijas Zemnieku savienība nevar «ieņemt» ne Rīgu, ne Daugavpili un pat ne daudz mazākas pilsētas.

Fragments no intervijas, kas publicēta 11. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness:

Vai šobrīd ir skaidri iemesli, kāpēc 13. Saeimas vēlēšanās tika iegūts daudz mazāk vēlētāju balsu nekā iepriekšējā parlamentā, vēl jo vairāk, ja Valsts prezidents, Ministru prezidents, finanšu, zemkopības, aizsardzības un veselības ministri bija no ZZS, kurā darbojas arī LZS?

Šogad par vienu no pasākumu TOP norises vietām Latvijā varētu kļūt Hanzas Perons – kādreizējā preču stacija, raksta laikraksts Dienas Bizness.

Nule kā, Rīgas svētku laikā, tas piedzīvojis ugunskristības, cilvēki ir sākuši iemīt taku uz šo kultūrvietu. Lai interese nenoplaktu, kā vienu no savas komandas svarīgākajiem uzdevumiem SIA Hanzas Perons direktore Ieva Irbina nosauc ēkas piepildīšanu ar saturu, spēju panākt līdzsvaru starp slēgtiem un publiskiem pasākumiem, starp kultūras un biznesa notikumiem.

Cik mērķtiecīga ir bijusi jūsu karjera pasākumu rīkošanas laukā?

Tieši necik. Tā jau saka – tie, kuri reiz iekāpuši šajā jomā, vairs nevar aiziet, pat ja cenšas, tāpat atgriežas. Man ir grāds politoloģijā, grāds antropoloģijā, studēju juristos. Manai izglītībai nav tiešas saiknes ne ar komunikācijām, ne ar pasākumu industriju. Taisnības labad jāsaka, – pat ja kāds būtu gribējis studēt pasākumu producēšanu, tajā laikā, kad sāku mācīties universitātē, to nebija iespējams darīt.

Tas viss tikai izklausās vienkārši – šķirot atkritumus, pārstrādāt derīgos materiālos, tos izmantot ražošanā, bet nederīgo pārstrādāt siltumā un elektrībā, tomēr, kad dzirdam prasības, ka 2035. gadā aprakt varēs tikai 10% no visiem atkritumiem, izrādās, ka Latvijai ir problēma!

Par galvenajām tendencēm atkritumu apsaimniekošanā Dienas Bizness iztaujāja Eiropas Atkritumu apsaimniekošanas asociācijas (FEAD) prezidenti Klaudiju Mensi (Claudia Mensi) un ģenerālsekretāru Paolo Kampanellu (Paolo Campanella).

Pastāstiet īsumā, ko pārstāvat un kas ir jūsu vizītes mērķis Latvijā!

Klaudija Mensi: Esmu Eiropas Atkritumu apsaimniekošanas asociācijas prezidente. Asociācijā darbojos jau septiņpadsmit gadu kā tehniskā atbalsta cilvēks dažādās darba grupās. Vienlaikus Itālijā es strādāju privātā kompānijā, kas nodarbojas ar atkritumu enerģētiku un ūdens attīrīšanu. Latvija, konkrētāk – Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija ir viena no FEAD dalībvalstīm, un mums ir būtiski izprast biedru vajadzības, situāciju valstī atkritumu apsaimniekošanas kontekstā, kā arī to, ko varam darīt Latvijas labā, kā sadarboties mērķu sasniegšanai.

Ar pasaules centrālās organizācijas naudas atmazgāšanas apkarošanai Finanšu darījuma darba grupas (FATF) lēmumu neiekļaut Latviju tā dēvētajā "pelēkajā sarakstā" finanšu nozarē riski ir mazināti, tomēr pie sasniegtā nevar apstāties, atzina banku vadītāji.

Bankas "Citadele" valdes priekšsēdētājs Guntis Beļavskis uzsvēra, ka Latvija viennozīmīgi ir pelnījusi nebūt "pelēkajā sarakstā", jo izdarīts ir ļoti daudz.

"Banku sistēmā risks, lai arī pilnībā nav izzudis, un tā arī nevar būt, bet ir būtiski samazināts, tai pat laikā neradot būtiskus satricinājumus. Jāizdara pareizie secinājumi par visu notikušo, bet arī jānovērtē, vai šur tur neesam pārcentušies un pārspīlējuši. Visiem ir skaidrs, ka Latvijas banku sistēma vairs nekad nebūs tāda, kā pirms trim gadiem," sacīja "Citadeles" vadītājs.

Viņš piebilda, ka lielās bankas ir spēcīgas un stabilas, turklāt pēc FATF lēmuma bankas attīstīs savu darbību Latvijā un ekonomikai pienesumu dos arī pamazām pieaugošās tiešās ārvalstu investīcijas.

Latvija, atšķirībā no citām Baltijas un Eiropas valstīm, neizmanto atkritumu reģenerācijas iespējas, tādējādi ik gadu neiegūst apmēram 2 TWh enerģijas ekvivalenta, līdztekus tam turpina piepildīt atkritumu poligonus, tieši tāpēc situācija jāmaina.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Ziemeļeiropas zaļās enerģijas uzņēmuma Gren biznesa vadītājs Latvijā, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas (LASUA) biedrs, reģenerācijas virziena pārstāvis Andris Vanags. Viņš norāda, ka daudzus gadu desmitus Latvijā atkritumu reģenerācija ir bijusi savdabīga aizliegtā teritorija, taču ir jāsaprot, ka šī nozare ir būtiska tautsaimniecības attīstībai, tajā tiek izmantotas labākās tehnoloģijas un bez tās nav iespējams sasniegt vairākus Eiropas Savienības uzstādītos mērķus.

Kāda ir situācija ar atkritumu izmantošanu enerģētikā?

Eiropas atkritumu reģenerācijas uzņēmumu asociācijas (CEWEP) veidotās statistikas dati rāda, ka Latvijā tikai aptuveni 3% atkritumu tiek izmantoti enerģētikā, Lietuvā — 26% bet Igaunijā - pat 43%. Vienlaikus atkritumu pārstrādē Latvija ar 40% ir ļoti tuvu Somijai (42%), Dānijai (45%). Protams, Latvijai ir iespējas palielināt atkritumu pārstrādi, tādējādi tos pārvēršot par izejvielām jaunu produktu ražošanai, tomēr būtiskākais jautājums Latvijā bija un būs par to, kā samazināt poligonos noglabājamo atkritumu daudzumu, kas pašlaik ir vairāk nekā 50% no savāktajiem sadzīves atkritumiem, jo līdz 2035. gadam šis apjoms ir būtiski jāsamazina līdz 10%. Līdz šādam poligonos apglabājamo atkritumu apjomam nevar nonākt ar atkritumu neradīšanu un samazināšanu vien.

Krīze ir īstais laiks, kas nostāties aci pret aci ar saviem tēriņiem, atteikties no liekā un beidzot sākt uzkrāt.

Šobrīd daudzi ir attapušies krietni citādā ikdienā un apziņā, ka vairs nevar dzīvot tāpat, kā iepriekš.

"Nekrīzes laikā jau nevienam negribas darīt ķēpīgos darbus, analizējot savus tēriņus. Šis noteikti ir lielisks laiks, lai apsēstos un paskatītos acīs savam konta izrakstam un saprastu, vai tas, kam mēs tērējam, atbilst mūsu dzīves vērtībām un vai tas ir tik ļoti nepieciešams, lai saglabātu savu laimi un līdzsvaru. Apzinoties, kam tērējam, var saprast, ka no daudziem izdevumiem var atvadīties un tas nesagādā lielas sāpes," saka Karīna Kulberga, sieviešu finansiālās neatkarības veicināšanas platformas "She Owns" dibinātāja.

Par finansiālo neatkarību viņa runā savā "Instagram" profilā @sheowns_by_k, kur gada laikā sapulcējusi vairāk nekā divarpus tūkstošus sekotāju.

Saņemties nodibināt jaunu uzņēmumu jomā, ko nesaproti, iespējams, var tad, ja iepriekš vadītas trīs bankas

Tā jokojot teic elektrisko skrejriteņu koplietošanas platformas Fiqsy vadītājs un līdzīpašnieks Māris Avotiņš. Agrāk viņš vadīja Swedbank un Expobank Čehijā, bet šobrīd ir pievērsies savam biznesam. Viņš uzskata, ka jaunuzņēmumi ir interesants biznesa virziens un būtu grēks neizmantot savas zināšanas projektu un lielu organizāciju vadībā, jo katrs startup reiz cer kļūt par lielu un globālu kompāniju. Uzņēmēju saista gan mobilitāte, ko sniedz skrejriteņi, gan koplietošanas ideja, tāpēc viņš vēlas šo biznesu attīstīt ne vien Latvijā, bet plašāk. Vairāk par ambīcijām saistībā ar Fiqsy, pieredzi finanšu sektorā un vērtējumu par šobrīd notiekošo banku jomā M. Avotiņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas, uzskata uzņēmējs un bijušais politiķis Ainārs Šlesers.

Kad raidījums Nekā personīga jums uzdeva jautājumu par stāvēšanu aiz KPV LV, vai jūs tiešām līdz galam atbildējāt uz šo jautājumu?

Pēdējā laikā ir izskanējušas dažādas baumas par to, vai es esmu stāvējis aiz kādas partijas, vai esmu stāvējis aiz premjera amata kandidāta Alda Gobzema. Jāsaka, ka es esmu ilgstoši bijis politikā. No 1998. līdz 2011.gadam es biju aktīvajā politikā. Esmu piedalījies gan vēlēšanu kampaņās, gan dažādu valdību veidošanā. Kopš 2011. gada neesmu aktīvajā politikā, bet mani kā Latvijas pilsoni, kurš dzīvo un strādā Latvijā, kuram ir ģimene un pieci bērni, interesē, kas notiks ar mūsu valsti nākotnē. Tāpēc es vēlos skaidri pateikt, ka Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas. Vēlētāji grib, lai Latvijā sākas attīstība. Lai beidzas stagnācija. Un tā dzirksts, kas ir redzama Gobzema acīs un jūtama visā viņa darbībā, ir tā, kas nepieciešama Latvijai.

Dabasgāzes patēriņš Latvijā un Eiropā turpina samazināties, eksperti uzskata, ka šāda tendence būs novērojama arī turpmāk.

Pakāpeniska atteikšanās no oglekļa intensīvas elektroenerģijas ražošanas, tostarp no dabasgāzes, ir Eiropas Savienības (ES) klimata un enerģētikas politikas mērķis, taču tas nenotiks vienā dienā - tam būs nepieciešami aptuveni desmit gadi, uzskata Mārtiņš Vancāns, energokompānijas Enefit valdes priekšsēdētājs. Viņš norāda, ka Baltijas enerģijas cenu galvenie virzītājspēki, arī Latvijā, vēsturiski vienmēr ir bijuši saistīti ar fosilā kurināmā un CO2 emisiju cenām, kā arī elektroenerģijas pieprasījumu. Pašlaik situācija mainās, un tieši atjaunīgie energoresursi spēlē arvien lielāku lomu, atzīmē M.Vancāns.

Izmaksu jautājums

Lai gan dabasgāze piedāvā elektroenerģijas ražošanu ar zemākām oglekļa emisijām, ilgtermiņā arī tā tiks aizstāta ar jaunām un tīrākām tehnoloģijām, uzskata M.Vancāns. “Mēs sagaidām, ka līdz ar atjaunīgās enerģijas ražošanas uzplaukumu pieprasījums pēc gāzes samazināsies, tomēr, tā kā atjaunīgo energoresursu pieejamība lielākoties nav kontrolējama, mums joprojām būs nepieciešamas arī dabasgāzes spēkstacijas. Tāpat gāzei saglabāsies svarīga loma nākotnes enerģijas bilancē kā rezerves jeb balansējošai jaudai. Teorētiski gāzi varētu pilnībā aizstāt, taču tas ir izmaksu jautājums. CO2 emisiju kvotu cenai būtu būtiski jāpalielinās vai arī alternatīvām enerģijas ražošanas tehnoloģijām jākļūst daudz lētākām, lai gāzes spēkstacijas izspiestu no ražošanas. Izvēršot atjaunīgo enerģijas avotu izmantošanu, kopējais pieprasījums pēc gāzes gan, protams, samazināsies, bet tai joprojām būs būtiska loma kā rezerves ražošanas jaudai. Pašlaik Baltijas valstis ir koncentrējušās uz jaunu atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudu attīstību, tomēr tas rada pieprasījumu pēc liela mēroga enerģijas uzglabāšanas risinājumiem un kontrolējamām ražošanas jaudām, lai padarītu enerģijas tirgu stabilu un prognozējamu,” uzsver M.Vancāns.