Starptautiskā reitingu aģentūra Fitch samazinājusi Itālijai piešķirto kredītreitingu, par iemeslu norādot valsts parlamenta vēlēšanu iznākumu, kas Itālijā radījis politiskā strupceļa situāciju, kura savukārt var atsaukties uz valsts ekonomiku.

Reitingu aģentūra samazinājusi Itālijai piešķirto reitingu no A- līdz BBB+ un noteikusi tam negatīvu perspektīvu. Fitch norāda, ka ir visai mazticams, ka Itālijai izdosies tuvāko nedēļu laikā nodibināt jaunu valdību. Tādējādi rezultātā, ekonomiskās reformas, kuras Itālijai jāveic, lai sakārtotu savu tautsaimniecību, visticamāk, tuvākajā laikā netiks uzsāktas.

Par draudošu politisko neskaidrību, kuras sekas atbalsosies arī ārpus Itālijas, jau iepriekš brīdināja starptautiskā reitingu aģentūra Moody’s.

Eiropas finanšu tirgos un politikas aprindās notiekošais arvien vairāk līdzinās asa sižeta kinofilmai, kurā viens krass pavērsiens seko otram, – Grieķija ir uz bankrota sliekšņa, eirozonas ekonomiskā situācija pasliktinās un vācieši vēlas atgriezties doičmarkas laikmetā. Finanšu tirgus izmisīgi gaida kādus risinājumus no eirozonas politiķiem.

Tiesa gan, eirozonas politiķi, ja spēj par kaut ko vienoties, to dara ļoti lēni, tāpat arī līdz šim veiktie pasākumi nav spējuši pārliecināt tirgu.

«Makroekonomisko rādītāju analīze šoruden rādīja, ka attīstītajās valstīs jauna lejupslīde nav gaidāma, un šāds pieņēmums balstījās uz četriem būtiskiem faktoriem. Pirmkārt, attīstītajās valstīs notiek privāto parādu konsolidācija, un privātā patēriņa līmeņa pieaugums būs pozitīvs, taču pieticīgs. Otrkārt, jaunattīstības valstīs joprojām saglabājas ekonomikas pieauguma tempi. Treškārt, ASV Kongresam izdosies vienoties par ne pārāk ierobežojošu fiskālo politiku. Un, vissvarīgākais, eirozonas parādu krīzei tiks rasts atrisinājums, jo alternatīva (publiskā sektora parādu krīze, banku sistēmas sabrukums, ekonomiskā lejupslīde, eirozonas fragmentācija u.c.) ir nesalīdzināmi sliktāks iznākums,» situāciju apraksta DnB NORD Markets vadītājs Uldis Bušs.

Eirozonas izveide, neraugoties uz grūtībām, ar kurām tā ir saskārusies, ir jāuzlūko kā veiksmes stāsts, tostarp arī Latvijas pieci gadi ir eirozonā ir jāvērtē kā veiksmīgi, atzina Latvijas Bankas padomes loceklis Mārtiņš Kazāks.

Vienlaikus viņš atzina, ka pirms 20 gadiem, kad sāka darboties eirozona, daudzi neiedomājās, cik tas ir sarežģīts projekts. «Kā parādīja iepriekšējā krīze, virkne lietu nebija atrisinātas, par tām pat neviens nebija iedomājies. Tādēļ ir jāsaprot, ka šis ir ļoti komplicēts projekts un tas, ka pēc 20 gadiem šī zona joprojām eksistē, eiro ir otra lielākā starptautiskā rezervju valūta un ir valstis, kuras eirozonā grib iestāties, ir veiksmes stāsts,» uzsvēra Kazāks.

Viņš arī norādīja, ka pēc iepriekšējās krīzes daudz kas vēl ir jādara, lai eirozonas darbību uzlabotu, bet ļoti daudz ir arī paveikts. Turklāt krīze skaidri parādīja, ka Eiropā ir griba monetāro savienību saglabāt. «Tas gan nenozīmē, ka eirozonas izveidē viss jau ir izdarīts. Rīga vēl nav gatava. Izaicinājumu vēl aizvien ir ļoti, ļoti daudz,» atzina Kazāks.

Eirozonas līderi panākuši vienošanos par jaunu Grieķijas glābšanas programmu, pirmdien paziņoja Eiropadomes prezidents Donalds Tusks.

«Eirozonas samitā panākta vienbalsīga vienošanās. Viss ir gatavs, lai īstenotu Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) programmu Grieķijai ar nopietnām reformām un finanšu atbalstu,» pavēstīja Tusks, norādot uz eirozonas glābšanas fondu, kas pārraudzīs jau trešo Grieķijas palīdzības programmu.

Eirozonas līderi pirmdienas naktī izvērtēja iespējas par vienošanās panākšanu Grieķijas krīzes atrisināšanai pēc tam, kad Atēnām tika izteikts ultimāts pieņemt bargas ekonomikas reformas vai kļūt par pirmo valsti, kas izstātos no eirozonas.

«Šis lēmums sniedz Grieķijai iespēju izvairīties no sociālām un politiskām sekām, kas rastos negatīva iznākuma rezultātā,» preses konferencē norādīja Tusks. «Būs nepieciešams ievērot bargus nosacījumus.»

Pretēji gaidītajam, eirozonas līderu samitā 28.-29. jūnijā tomēr izdevās pieņemt dažus svarīgus lēmumus. Viens no šiem lēmumiem attiecas uz banku sektoru - tagad eirozonas perifērijas valstu bankas varēs saņemt atbalstu no Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) tiešā veidā, uzskata Hipo Fondi valdes loceklis Aleksejs Marčenko.

«Tas atvieglos ekonomisko situāciju valstī, kuras bankas pieteiksies pēc palīdzības. Tagad līdzekļi, kas tiks ieguldīti banku rekapitalizācijā, nepalielinās attiecīgas valsts budžeta deficītu. Līdz ar to perifērijas valstīm būs vieglāk plānot budžeta deficīta samazināšanu, jo teorētiski nebūs iespējama situācija, ka banku sektora glābšanas izdevumu dēļ pēkšņi pieaugošie valsts izdevumu pārsvītros visus centienus samazināt budžeta deficītu. Tas arī ļaus perifērijas valstīm (pirmkārt, Spānijai un Itālijai) nodrošināt savu valsts obligāciju zemākus ienesīgumus, jo situācijā, kad budžeta tēriņu līmenis būs stabils, investoriem būs vairāk uzticības attiecīgās valsts kredītspējai. Agrāk bija iespējama situācija, ka, sniedzot valstij finanšu palīdzību ar nosacījumu, ka oficiāliem kreditoriem valsts parāda restrukturizācijas gadījumā būtu priekšrocība salīdzinājumā ar privātiem kreditoriem, glābjamā valsts uzreiz zaudēja pieeju parāda tirgiem. Jo restrukturizācijas gadījumā privāto kreditoru zaudējumi būtu jo lielāki, jo vairāk attiecīgā valsts pirms tam saņēma palīdzības no oficiāliem kreditoriem. Jaunā shēma ļaus izvairīties no tādas situācijas,» uzskata A. Marčenko.

Tikai 27. oktobrī agrā rītā noslēgtā eirozonas līderu sapulce pasaules finanšu tirgos sagaidīta ar nebijušu optimismu.

Eiro palēcās līdz jaunam pusotra mēneša maksimumam virs līmeņa 1.4 EUR/USD, bet vadošie Eiropas fondu indeksi dažu tirdzniecības stundu laikā izauga par 3% līdz 4%. Par 1.5% līdz 2% palēcās arī nākotnes darījumi uz amerikāņu akcijām un cenas daudzos stratēģiski nozīmīgos preču tirgos, tai skaitā arī naftas.

Kādi lēmumi tad izsaukuši tik draudzīgu optimismu? Varbūt krīze tik tiešām jau aiz muguras?

Galvenais sapulces „pārrāvums” bija lēmums norakstīt 50% no grieķu parādiem un Eiropas finanšu stabilizācijas fonda (EFSF) apjoma palielināšana līdz 1 triljonam EUR.

Protams, šie ir reāli soļi, atšķirībā no nogurdinošās un ievilkušās Eiropas vadītāju verbālās cīņas pret krīzi. Bet tikai ar virspusēju skatu var saskatīt visaptverošu plānu izejai no smagās krīzes, kura pārņēmusi eirozonu.

Investīciju fonds A3E Capital dibināts 2012. gadā Maltā, bet tā pamatlicēji ir latvieši, un fonds līdztekus investīcijām jaunattīstības valstīs investē arī Latvijā.

Kādēļ tieši obligācijas, kāds labums no fonda darbības ir investoriem un kāds ir tā ienesīgums, Dienas Bizness jautāja vienam no fonda dibinātājiem Aldim Reimam.

Kā nolēmāt izveidot savu ieguldījumu fondu? Iepriekš esat vadījis banku, tās arī ir investīcijas, ieguldījumi.

Es darbojos finanšu pasaulē jau vairāk nekā 30 gadus. Pirmos 20 gadus aizvadīju Latvijas banku sektorā. Pats savām rokām izveidoju pašreizējās BluOr Bank priekšteci Baltikums banku un vadīju to 10 gadus līdz 2011. gadam. Tad kopā ar bijušajiem bankas kolēģiem nolēmām izveidot savu investīciju fondu. Galvenā argumentācija bija tāda, ka pat bankas prezidents nav tās īpašnieks, bet ir tikai algots darbinieks, savukārt man bija vēlme izveidot savu biznesu jomā, kuru ļoti labi pārzinu. Banku bizness pēc 2008. gada krīzes kļuva aizvien garlaicīgāks, regulācijas un prasības pieauga. Esmu matemātiķis, beidzu LU Fizikas un matemātikas fakultāti, un tādēļ finanšu tirgi man vienmēr ir likusies ļoti interesanta sfēra. Salīdzinot ar galvenajām banku aktivitātēm, tādām kā, piemēram, klientu piesaiste un kreditēšanas bizness, kas ir zema riska, tomēr garlaicīgs process, investīcijas finanšu tirgos ir daudz aizraujošāka nodarbe. Ideja par fondu mums ar kolēģiem brieda jau ilgstoši, bet pie idejas realizācijas mēs ķērāmies 2011. gadā. Uzskatu, ka finansista karjerā kļūt par investīciju fonda, kaut neliela, īpašnieku noteikti ir solis augšup. Es pats šobrīd esmu profesionāli ļoti apmierināts, jo daru to, kas man patīk, kopā ar kolēģiem, kuri man patīk, un esmu vidē, kas man patīk. Būtiski, ka neesmu ne no viena atkarīgs, un savs fonds ir daudzu finansistu un baņķieru sapnis, ko nereti dzirdu no ārvalstu kolēģiem.

Somijas finanšu ministre norādījusi, ka jebkuros apstākļos ir pret kopēju eirozonas obligāciju ideju, jo tas novestu pie morālā kaitējuma, ziņo Somijas laikraksts Helsingin Sanomat.

«Valstis, kuru finanses ir sakārtotas, tādā veidā būs atbildīgas par valstīm, kuras to nav izdarījušas. Mēs jebkuros apstākļos esam pret kopējām eirozonas obligācijām,» tā Somijas finanšu ministre Jutta Urpilainena.

Jāpiebilst, ka kārtējais jaunais risinājums eirozonas parādu krīzei tiks gaidīts 23. oktobrī, kad notiks Eiropas Savienības līderu samits. Tāpat J. Urpilainena kritizēja eirozonas politiķu lēno atbildi monetārā reģiona krīzes un uzsvēra, ka gaidāmais samits būs izšķirošs eirozonas nākotnei.

Līdz šim tieši Somija tikusi plaši kritizēta par to, ka sarežģījusi eirozonas parādu krīzes risināšanu prasot pilnu nodrošinājumu no Grieķijas par tai sniegtajām aizdevuma garantijām (to Somija arī beigās dabūja). Reuters raksta, ka šāda Somijas nostāja var apgrūtināt pietiekami pārliecinošu parādu krīzes risinājumu atrašanu arī nākotnē.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Iespējamās enerģētiskās krīzes situācijā paredzētie dabasgāzes piegādes samazinājumi par 20%, 40%, 80% vai pat par 100% būtiski ietekmēs ražošanas uzņēmumus, kuriem nāksies apturēt savu darbību ar visām no tā izrietošajām sekām, to novēršanai var būt nepieciešami milzīgi līdzekļi, tieši tāpēc jāpārskata gāzes samazināšanas un atslēgšanas nosacījumi un uzņēmumu atrašanās vienā vai otrā grupā.

Šāds ir uzņēmēju viedoklis pēc dabasgāzes sadales sistēmas operatora akciju sabiedrības Gaso rīkotajām mācībām, kurās tika izspēlēts scenārijs par to, kas un kā notiek situācijā, kad valstī nav dabasgāzes tādā apmērā, lai visiem varētu nodrošināt tās piegādi. Atbilstoši MK noteikumos strikti noteiktajiem nosacījumiem augstākā prioritāte dabasgāzes piegādēm ir paredzēta slimnīcām, sociālās aprūpes iestādēm, mājsaimniecībām, kas gāzi izmanto ēdiena gatavošanai, ūdens sildīšanai vai apkurei, savukārt šī resursa industriālajiem patērētājiem tās piegāde krīzes situācijā var tikt ierobežota 20%, 40%, 80% apmērā vai pat pilnībā apturēta. Vienlaikus, apturot ražošanu, uzņēmumi nespēs ne tikai samaksāt darbiniekiem, bet arī preču un pakalpojumu sniedzējiem un nemaksās arī nodokļus valsts budžetā, tādējādi raisot sava veida domino efektu. Tāpēc uzņēmēji aicina darīt visu, lai šādu situāciju nepieļautu, jo īpaši, ja pašlaik ir atklāti jautājumi par dabasgāzes pieejamību nākamajā ziemā. Vienlaikus dabasgāzes padeve pagaidām nevienam Latvijā nav samazināta, jo krīzes situācija nav izsludināta.

Ja vīrusa krīze pavasarī nāca kā zibens no skaidrām debesīm un pasauli pārsteidza nesagatavotu, tad pandēmijas otrais vilnis rudenī, lai arī ļoti nepatīkams, bija jau prognozējams “ciemiņš”, kura ierašanās brīdim sagatavoties.

ALTUM programmas vīrusa ietekmes pārvarēšanai pavasarī tika izstrādātas rekordīsā laikā – jau nedēļu pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas apgrozāmo līdzekļu aizdevumu un garantiju programmas tika apstiprinātas valdībā. Līdz pat šim brīdim šīs programmas strādā efektīvi un pats svarīgākais – ALTUM krīzes instrumentu finansējums uzņēmējiem pieejams pietiekamā apjomā un bez pārtraukuma.

Paralēli, apzinoties, ka vīruss tik ātri nepazudīs, analizējām un prognozējām uzņēmēju vajadzības un vasaras laikā izstrādājām jaunus instrumentus. Te pieminēšu Kapitāla fondu lielajiem uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešams stiprināt krīzes ietekmē dilstošo kapitālu. Lielie komersanti ir svarīgs ķēdes posms, kas nodrošina ne tikai darbavietas, nodokļus un eksportu, bet arī darbu daudziem mazajiem uzņēmumiem, tāpēc nevaram riskēt zaudēt nevienu no tiem. Turklāt ne tikai tika identificētas uzņēmumu vajadzības krīzes laikā un izveidoti atbilstoši atbalsta instrumenti, bet arī operatīvi piesaistīts tiem nepieciešamais finansējums, iespējami maz noslogojot valsts resursus.

Starptautiskā reitingu aģentūra Moody’s Investor Service samazinājusi kredītreitingus Itālijai, Portugālei un Spānijai, bet Francijas, Lielbritānijas un Austrijas reitingiem mainījusi nākotnes perspektīvu no stabilas uz negatīvu.

Reitingu aģentūra samazināja arī piešķirtos reitingus mazākām eirozonas valstīm – Slovēnijai, Slovākijai un Maltai. Savu lēmumu Moody’s skaidro ar parādu krīzes izraisītiem izaicinājumiem un reģiona vājo ekonomikas attīstības perspektīvu, kas izraisa spiedienu uz finanšu tirgiem, vēsta Bloomberg.

Itālijas reitings tika samazināts no A2 uz A3, Spānijas – no A1 uz A3, Portugāles – no Ba2 uz Ba3, Slovākijas un Slovēnijas – no A1 uz A2, bet Maltas – no A2 uz A3.

«Visiem šiem reitingiem ir piešķirta arī negatīva nākotnes perspektīva,» norādīja Moody’s. Negatīva nākotnes perspektīva nozīmē, ka Moody’s saskata vismaz 40% iespējamību, ka valsts reitings tuvāko 18 mēnešu laikā varētu tikt samazināts.

Pasaules ekonomikas kuģa sūces lielā mērā šobrīd tiek mēģināts aizbāzt ar jauniem parādiem. Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) nu rēķinājusi, ka pasaules bagātās valstis, lai cīnītos ar pandēmijas sekām, kopumā savus parādus audzēs par papildu vismaz 17 triljoniem ASV dolāru.

Tiek lēsts, ka OECD klubiņa vidējās valdības saistības no 109% no to IKP pieaugs līdz 137% no IKP. Lielā daļā gadījumu situāciju sarežģīšot arī krass ekonomikas un šim procesam sekojošais nodokļu ieņēmumu kritums.

Vairākas Itālijas un Grieķijas

Tas tādējādi arī nozīmēs, ka lielai daļai valdību parāda attiecība pret IKP būs aptuveni tāda pati, kāda tā pēdējos gados ir bijusi Itālijai. Zīmīgi, ka par tās spējām norēķināties par savām saistībām periodiski plaukušas lielākas un mazākas aizdomas. Šai ekonomikai savi izaicinājumi pietika pat bez visa vīrusa.

Var paspekulēt, ka pēc šīs krīzes Itālijas parāds, ja netiks īstenoti kopēja Eiropas parāda varianti, kas gan izskatās arvien ticamāki, pret IKP pārsoļos pāri 200% no tās IKP. Vērojamas arī runas – ja Itālija galu galā izstāsies no eirozonas un atgriezīsies pie savas liras, tad gaidāmas visa eiro monetārā reģiona beigas (Itālijas nozīmi eirozonā nevar salīdzināt, piemēram ar mazo Grieķiju; Itālija ir trešā lielākā reģiona tautsaimniecība).

Vācijas kanclere Angela Merkele vēlreiz noraidījusi eirozonas parādu krīzes parādu risināšanas iespēju ar kopēju eirozonas obligāciju izlaišanu un mudināja tā vietā veicināt konkurētspēju Eiropas Savienībā (ES). «Vienotu eiroobligāciju nebūs, kamēr es dzīvoju,» viņa norādīja. Savukārt Francijas prezidents Fransuā Olands ir pārliecināts, ka tieši kopējām eiroobligācijām būtu jāglābj parādos slīgstošās valstis, vēsta pasaules mediji.

Ieteikums radīt kopējas eiroobligācijas ir pretrunā ar Vācijas konstitūciju, pauda A. Merkele. «Mēs strādājam, lai pārrautu parādu krīzes un ES noteikumu pārkāpšanas apburto loku,» viņa norādīja Vācijas parlamentam, kas šo izteikumu sveica ar aplausiem.

Vairāki ES vadītāji, piemēram, nesen ievēlētais Francijas sociālistu pārstāvis F. Olands, izteikuši piedāvājumu izlaist kopējas eirozonas obligācijas, kas garantētu atsevišķu valstu parādus, tomēr A. Merkele norādīja, ka tas nav pareizais ceļš, jo tas nebūtu produktīvs, vēsta BBC.

«Ir svarīgi, ka mēs nesolām lietas, ko nevaram piedāvāt,» norādīja Vācijas kanclere. Viņa norādīja, ka «solidāra atbildība var tikt nodrošināta tikai ar pietiekamu kontroli».

Kopš iestāšanās eirozonā Latvija Eiropas Stabilitātes mehānismam (ESM) veikusi divus maksājumus par kopējo summu 88,48 miljoni eiro.

ESM ir eirozonas dalībvalstu veidota starptautiska finanšu institūcija, kuras līdzekļi būs pieejami problēmās nonākušu eirozonas valstu situācijas risināšanai. Pašreizējā palīdzības programma Grieķijai netiek finansēta no ESM. Starptautiskā aizdevuma programma Grieķijai tiek finansēta no cita mehānisma - Eiropas Finanšu stabilitātes fonda (EFSF), kurā Latvija nav veikusi iemaksas, tāpēc Latvijas nodokļu maksātāju līdzekļi pašlaik nav novirzīti Grieķijai, pastāstīja Finanšu ministrijas (FM) Komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis.

Lai varētu lemt par ESM līdzekļu izlietošanu finanšu palīdzībai, būs nepieciešami lēmumi arī nacionālajā līmenī.

Starptautiskās kompānijas jau tagad gatavo rezerves plānu gadījumam, ja eirozona sašķelsies, secināts Financial Times veiktajā pasaules kompāniju vadītāju aptaujā.

Satraukušies par to, ka Eiropas politiskie līderi nespēs kontrolēt eirozonas dalībvalstu parādu krīzi, kas patlaban turpina izplesties, uzņēmumu vadītāji norāda uz nepieciešamību pasargāt savas kompānijas no iespējamā eirozonas sabrukuma. Kad Vācijas kanclere Angela Merkele (Angela Merkel) un Francijas prezidents Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) šomēnes pieļāva Grieķijas izstāšanos no vienotās valūtas bloka, pirmo reizi Eiropas amatpersonu uzdrošinājās apšaubīt nu jau 13 gadus pastāvošās monetārās savienības pastāvību.

«Mēs esam sākuši domāt par to, kā sašķelšanās varētu izskatīties,» norādījis kompānijas Diego Europe prezidents Endrjū Morgans (Andrew Morgan). «Ja notiks kādas lielākas... izmaiņas ap eiro, tad mēs esam citādā situācijā. Valstīm atšķeļoties no eirozonas, notiks apjomīgas devalvācijas, kas importētās preces padarītu ļoti, ļoti dārgas,» tā Morgans.

Pēc Eurostat datiem 2015. gadā Itālijas vispārējās valdības parāds sasniedza 133% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas ir otrs sliktākais rādītājs Eiropas Savienībā (ES). Sliktāka valdības parāda un IKP attiecība ir tikai Grieķijā. Par Grieķijas parādu krīzi Latvijas medijos esam redzējuši daudz virsrakstu, bet par Itālijas parādu lasām reti. Vai tas nozīmē, ka Itālijas parāda līmenis nerada bažas? Nebūt ne.

Itālijas parādu rādītājs ievērojami pārsniedz Māstrihtas līgumā noteiktos 60%, kā arī eiro zonas vidējo parāda līmeni (91%). Kad tas ir tik augsts, tad bieži vien investori par valdības vērtspapīru turēšanu vēlas saņemt augstākus procenta maksājumus. Tas ir tāpēc, ka līdz ar parāda lielumu pieaug arī parāda neatdošanas risks. Savukārt pie liela parāda un augstām procentu likmēm ir augsts saistību neizpildes risks. Jo augstāks saistību neizpildes risks, jo grūtāk valdībai aizņemties finanšu tirgū, t.i., likmes kļūst aizvien augstākas līdz brīdim, kad valdības vērtspapīrus ar augstajām likmēm neviens vairs negrib pirkt. Tātad augstāks parāds apgrūtina valdības spēju aizņemties, pārfinansēt esošo parādu un finansēt budžeta deficītu, ar kura palīdzību ekonomikas lejupslīdes laikā varētu īstenot stimulējošu fiskālo politiku. Tāpēc arī ir svarīgi, lai parāda līmenis nebūtu pārmērīgi augsts.

Izvērtēt 2020.gadu pirmajā brīdī šķiet vienkāršāk nekā tas patiesībā ir. Gads daudziem šķitis kā viens no "sliktākajiem" ja ne visas dzīves laikā, tad pēdējā desmitgadē noteikti.

Tomēr tas nesis arī iespaidīgus zinātnes sasniegumus un saprāta atgriešanos starptautiskajā politikā, par ko liecina ASV vēlēšanu iznākums un Brexit vienošanās. Tas ļauj domāt, ka 2021. gadā pasaule varēs nedaudz uzelpot. Skaidrs, ka riski vēl joprojām saglabājas augsti, jo vīruss var mūs vēl pārsteigt ar jaunām un bīstamākām mutācijām, kas nozīmē, ka vajadzēs pielāgot vakcīnas, attālinot Covid-19 uzveikšanu. Taču, pat pieņemot, ka viss rit kā pa diedziņu, proti, pandēmija atkāpjas un 2021. gads ir pirmais no vairākiem izaugsmes gadiem, Covid-19 stāsts vēl nebūs beidzies. Jau daudz runāts par krīzes ietekmi uz globalizāciju un digitalizāciju, bet, iespējams, mazāk diskutēts par to, ka tā ir neatgriezeniski izmainījusi valsts un privātā sektora attiecības, saasinājusi eksistējošās nevienlīdzības problēmas, un mudinājusi aktīvāk ķerties pie klimata pārmaiņu draudu risināšanas. Šie ir daži no faktoriem, kuru dēļ varam sacīt, ka Covid-19 ietekme pasaules un Latvijas ekonomikā būs jūtama vēl daudzus gadus.

ASV reitingu aģentūra Moody’s par divām atzīmēm samazinājusi Itālijai piešķirto kredītreitingu, uzsverot Grieķijas iespējamo aiziešanas no eirozonas un Spānijas banku problēmu ietekmi uz Romu.

Itālijas reitingu Moody’s samazinājusi no A3 līdz Baa2, kā arī brīdinājusi par iespējamu reitingu tālāku «apcirpšanu», norādot, ka valsts, iespējams, piedzīvos straujāku aizņemšanās izmaksu kāpumu un zaudēs piekļuvi starptautiskajiem tirgiem.

Pēc Moody’s samazinājuma Itālijai piešķirtais aģentūras reitings palicis tikai divas pakāpes virs tā sauktā «miskastes» statusa.

Db.lv jau vēstīja, ka iepriekš Itālijas premjers Mario Monti pieļāva iespējamu palīdzības lūgšanu no eirozonas, lai varētu samazināt valsts aizņemšanās izmaksas.

«Būtu bīstami teikt, ka Itālija nekad neizmantos [eirozonas glābšanas fondus],» pēc tikšanās ar Eiropas Savienības (ES) valstu finanšu ministriem teica M. Monti. «Itālija varētu būt ieinteresēta,» viņš piebilda.

Par zīmolu izaicinājumiem mūsdienās, publiskajiem līderiem, profesionālu reputācijas veidošanu, gatavošanos krīzēm un vai tas maz ir iespējams, arī par pašas sabiedrisko attiecību nozares izaicinājumiem Dienas Bizness saruna ar sabiedrisko attiecību aģentūras Repute dibinātāju Ivetu Dzērvi.

Ko šodien nozīmē bieži piesauktais vārds reputācija? Tagad jau šo vārdu piesauc ne tikai profesionāļi, bet reputāciju izvērtē pat valsts institūcijas pirms sadarbības uzsākšanas.

Reputācija ir uzticēšanās. Un uzticēšanās pamatā ir stāsts, ko mēs veidojam par sevi, savu pakalpojumu vai produktu. Taču ir viens “bet”… Stāsta veidošana ir ļoti laikietilpīgs process, un tas ilgst visu profesionālo dzīvi, ja runājam par cilvēku. Savukārt, ja runājam par produkta vai uzņēmuma zīmolu, tad tik ilgi, kamēr šis zīmols pastāv, un zināmi nospiedumi cilvēku atmiņās saglabājas arī pēc tam. Būtiski, lai stāsts būtu patiess. Ir iespējams radīt uz meliem balstītu stāstu, bet tad tas nebūs dzīvotspējīgs. Ir faktiski neiespējami klāstīt, ka sapuvis ābols ir sulīgs un gards.

Eiropas Savienības (ES) līderu panāktā vienošanās, kuras ietvaros paredzēts izmantot eirozonas finanšu stabilitātes fondus banku rekapitalizācijai, kā arī ekonomisko problēmu nomocīto valstu parādu izmaksu samazināšanai, liecina par to, ka Vācija kļūst izolētāka, uzskata amerikāņu analītiķis.

«Ir skaidrs, ka vienošanās tika noslēgta tikai tāpēc, ka Vācija saskārās ar ārkārtīgi spēcīgu spiedienu. Rezultātā Vācija izskatās politiski izolēta un, visticamāk, arī ļoti aizvainota. Tas izskatās pēc bīstamas kombinācijas,» atsaucoties uz finanšu konglomerāta Bank of New York Mellon Valūtas stratēģiju nodaļas vadītāja Saimona Derika (Simon Derrick) sacīto, vēsta CNBC.

«Jāsaprot, ka panāktā vienošanās neatrisina eirozonas strukturālās problēmas, kas galvenokārt radīja krīzi. Tieši otrādi – vienošanās novirza problēmas smagumu no nacionālām valstīm uz Eiropas glābšanas fondiem, kas patiesībā nozīmē Eiropas Ziemeļu valstis un galvenokārt Vāciju,» pauž S. Deriks. Analītiķis arī norāda, ka nosacīto noteikumu vājināšanās liks Itālijai lūgt starptautisko palīdzību.

Eiropas vienotajai valūtai nav izdevies veicināt reģiona valstu integrāciju, un tas var kļūt par noteicošu faktoru, kas izraisīs eirozonas sabrukumu. Izaugsmi iespējams atgriezt ar vienotā tirgus padziļināšanu, uzskata Itālijas premjerministrs Mario Monti.

«Eiro kādreiz vajadzēja būt par Eiropas integrācijas kulmināciju, taču tagad tas riskē kļūt par sairuma izraisītāju,» vizītē Somijā sacīja M. Monti. Par iemeslu tam kalpojot eirozonas parādu krīzes izraisīti aizspriedumi un stereotipi, kuri sekmējuši to, ka daļa valstu tiek uzskatītas par tikumīgām, bet daļa – ļaunām, atsaucoties uz Itālijas premjera sacīto, vēsta Wall Street Journal.

Tāpat Itālijas premjers uzsvēra, ka Eiropas finanšu tirgi nespējot pienācīgi atspoguļot un atzīt krīzes risināšanas progresu, tāpēc reģiona politiskajiem un ekonomiskajiem līderiem vajadzētu atrast veidus, kā šo situāciju tirgos labot.

Ekonomisko krīzi Eiropas Savienība var pārvarēt un kļūt stiprāka tikai tad, ja tās dalībvalstis apņēmīgi īsteno sāpīgas reformas un ievēro atbildīgu budžeta politiku, pavēstījusi Vācijas kanclere Angela Merkele.

«Mums ir dziļi jāieelpo, lai pārvarētu krīzi. Mums nepieciešams spert tādus soļus, kas ļaus Eiropai iziet no krīzes stiprākai nekā pirms tam,» A. Merkeles sacīto citē aģentūra Reuters. «Finanšu tirgos nav pārliecības, ka atsevišķas eirozonas valstis spēs atmaksāt savus parādus. Pasaule jautā, cik konkurētspējīgas ir eirozonas valstis,» uzrunājot Vācijas nozaru federācijas forumu, sacīja kanclere.

A. Merkele norādīja, ka Vācija nav vientuļa sala, bet gan valsts, kuras 60% eksporta iet uz ES valstīm. «Mēs nevaram izvairīties no Eiropas un globālās ekonomikas notikumiem,» uzsvēra Vācijas kanclere.

Šobrīd aktuāla tēma ir «eiro sabrukšana». Pastāvot bažām par vienotās valūtas nākotni, pieaug investoru interese par iespējām sevi pasargāt no iespējamiem zaudējumiem nākotnē. Lai saprastu kādu investīciju stratēģiju izvēlēties, ir jātiek skaidrībā, par kādiem potenciālajiem «zaudējumiem» īsti iet runa un kas tiek saprasts ar frāzi «eiro sabrukšana».

Praksē tas varētu nozīmēt divas alternatīvas. Pirmajā gadījumā, tas nozīmētu, ka eiro zona pārstāj eksistēt un katra valsts atgriežas pie savas valūtas. Vairums finanšu analītiķu uzskata, ka šāds mazas varbūtības notikums nodarītu Eiropas valstu ekonomikā ārkārtīgi lielus zaudējumus un atstātu ievērojamu negatīvu ietekmi uz visas pasaules ekonomikas izaugsmi (īsu ieskicējumu var redzēt The Economist raksta «How it could happen; why it would be horrible», kuru var izlasīt, klikšķinot šeit. Sekojošā recesija radīs zaudējumus visiem investoriem, jo visticamāk zaudējumus cietīs pilnīgi visas aktīvu klases.

Pēdējo gadu laikā esam piedzīvojuši vairākas lielas krīzes – finanšu krīzi, pandēmiju, nemaz nerunājot par vulkānu izvirdumiem un tamlīdzīgiem notikumiem, kas aptur gaisa satiksmi un ietekmē uzreiz vairāku valstu ekonomiku. Ir pilnīgi skaidrs, ka arī Krievijas īstenotais karš Ukrainā liks mums piedzīvot tādu vai citādu krīzi.

Tāpēc es gribētu atgādināt visiem uzņēmējiem un organizācijām, kas nav bijuši gana tālredzīgi jau iepriekš, – krīzēm ir laikus jāgatavojas, un šis process var aizņemt 6–24 mēnešus. Ir maldīgi domāt, ka visi, kas veiksmīgi pārdzīvojuši Covid-19, ir gatavi jebkam. Uzņēmējiem, kuriem vēl nav plāna ārkārtējām situācijām, šobrīd ir iespēja ielēkt pēdējā vagonā, un man ir pieci vienkārši ieteikumi, ar ko sākt.

Pirmais solis – kaut vai vienas lappuses apmērā sagatavot krīzes plānu vissliktākajam notikumu scenārijam. Jo pesimistiskākam scenārijam gatavojamies, jo labāks rezultāts, reālai situācijai izrādoties vienkāršākai. Ja katrs nekļūdīgi zina, kas viņam jādara, tas palīdz izvairīties no liekas panikas un nezaudēt laiku. Svarīgi: gatavojot šo plānu, jāatceras, ka krīzes centrā ir cilvēks – cietušie, viņu radinieki, uzņēmuma darbinieki un klienti, kuriem jāsniedz atbalsts, nevis zaudēta infrastruktūra, tehnika, filiāle, krava, nauda vai apdrošināšanas atlīdzība.