Eiropas finanšu tirgos un politikas aprindās notiekošais arvien vairāk līdzinās asa sižeta kinofilmai, kurā viens krass pavērsiens seko otram, – Grieķija ir uz bankrota sliekšņa, eirozonas ekonomiskā situācija pasliktinās un vācieši vēlas atgriezties doičmarkas laikmetā. Finanšu tirgus izmisīgi gaida kādus risinājumus no eirozonas politiķiem.
Tiesa gan, eirozonas politiķi, ja spēj par kaut ko vienoties, to dara ļoti lēni, tāpat arī līdz šim veiktie pasākumi nav spējuši pārliecināt tirgu.
«Makroekonomisko rādītāju analīze šoruden rādīja, ka attīstītajās valstīs jauna lejupslīde nav gaidāma, un šāds pieņēmums balstījās uz četriem būtiskiem faktoriem. Pirmkārt, attīstītajās valstīs notiek privāto parādu konsolidācija, un privātā patēriņa līmeņa pieaugums būs pozitīvs, taču pieticīgs. Otrkārt, jaunattīstības valstīs joprojām saglabājas ekonomikas pieauguma tempi. Treškārt, ASV Kongresam izdosies vienoties par ne pārāk ierobežojošu fiskālo politiku. Un, vissvarīgākais, eirozonas parādu krīzei tiks rasts atrisinājums, jo alternatīva (publiskā sektora parādu krīze, banku sistēmas sabrukums, ekonomiskā lejupslīde, eirozonas fragmentācija u.c.) ir nesalīdzināmi sliktāks iznākums,» situāciju apraksta DnB NORD Markets vadītājs Uldis Bušs.
Tomēr eirozonas parādu krīzes risinājumam jāietver vairāki būtiski elementi, skaidro analītiķis.
Pirmkārt – Grieķijai jāļauj bankrotēt. Tās kopējais parāds līdz 2011. gada beigām sasniegs 166% no valsts IKP, un Grieķija, iespējams, nekad nespēs šo parādu atmaksāt. Pat tad, ja tas būtu teorētiski iespējams, parāda samazināšana nozīmētu budžeta un sociālās jomas izdevumu samazināšanu, minimālu ekonomikas izaugsmi un sociālo nedrošību vairāku desmitgadu garumā. Šīs valsts parāds būtu jāsamazina vismaz uz pusi vai pat vairāk un jo ātrāk, jo labāk. Tā kā Grieķija joprojām nav īstenojusi budžeta konsolidācijas, strukturālo reformu un privatizācijas plānus tādā veidā un apjomā, kā tas bija iecerēts, izskatās, ka šīs valsts bankrots ir tikai laika jautājums, uzskata U. Bušs.
Otrkārt, citas parādos iegrimušās eirozonas valstis ir jāiekļauj glābšanas plānā. To vidū noteikti ir Itālija (tās parādu slogs ir 121% no IKP), iespējams, arī Beļģija (95% no IKP) un Spānija (67% no IKP). Šāda rīcība nepieciešama, lai Grieķijas defolts neapturētu finansējuma ieplūšanu šajās valstīs (kas zināmā mērā patlaban jau notiek). Ja trīs šobrīd glābjamo valstu – Grieķijas, Īrijas un Portugāles – kopējais parāds ir 700 miljardi eiro, Itālijai tas ir 1900 miljardi eiro, bet Spānijai – vēl 700 miljardi eiro. Līdz ar to acīmredzami, ka ar eirozonas drošības fonda ietvaros pieejamajiem 440 miljardiem nepietiek. Iespējamie risinājumi varētu būt – vai nu palielināt drošības fonda finansējumu četras piecas reizes, aizņemoties no Eiropas Centrālās bankas (ECB) vai privātiem aizdevējiem, vai arī panākt, ka ECB atpērk visus Spānijas un Itālijas valdības parādus
Treškārt – Eiropas bankām ir jāstiprina savas kapitāls tā, lai nebūtu ne mazāko šaubu, ka tās spēs izdzīvot Eiropas mēroga finanšu krīzes gadījumā. Ja Grieķijas, Īrijas, Portugāles un Itālijas parādu slogs tiktu samazināts līdz 80% no IKP parāda restrukturizācijas veidā, aizdevēji zaudētu 930 miljardus eiro, no kuriem piektā daļa jeb 170 miljardu eiro gulstas uz eirozonā strādājošo banku pleciem. Eiropas Savienības (ES) amatpersonas patlaban runā par nepieciešamo 100 līdz 200 miljardu eiro liela kapitāla ieguldīšanu banku sektorā. Tāpat tiek runāts par banku stresa testu atkārtotu veikšanu šā gada rudenī. Iespējamie risinājumi – bankas varētu mēģināt piesaistīt līdzekļus kapitāla tirgū (kas ir maz ticams), nacionālā līmenī vai arī paplašinātā eirozonas drošības fonda ietvaros.
«Vakar Eiropas Komisijas prezidents Hermans Van Rompejs paziņoja medijiem, ka nākamā ES samita norise ir atlikta līdz 23. oktobrim, dodot ES dalībvalstīm laiku izstrādāt pārdomātu stratēģiju, kas tiktu prezentēta G20 valstu sanāksmē šā gada 3. un 4. novembrī. ES līderiem šī varētu būt pēdējā iespēja. Ja to kāds vēl atceras, lēmumi, kas tika pieņemti 2010. gada 9. maijā (lēmums par 750 miljardu eiro atbalsta pieejamību) un šā gada 21. jūlijā (lēmums par trešo atbalsta kārtu Grieķijai), tika pozicionēti kā «karš, kas izbeigs visus karus». Tas nav izdevies, kā plānots. Pacietība mazinās, laika vairs nav. Amatpersonām ir jāpiedāvā konkrēts rīcības plāns,» tā U. Bušs.