Pasaules ekonomikas kuģa sūces lielā mērā šobrīd tiek mēģināts aizbāzt ar jauniem parādiem. Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) nu rēķinājusi, ka pasaules bagātās valstis, lai cīnītos ar pandēmijas sekām, kopumā savus parādus audzēs par papildu vismaz 17 triljoniem ASV dolāru.
Tiek lēsts, ka OECD klubiņa vidējās valdības saistības no 109% no to IKP pieaugs līdz 137% no IKP. Lielā daļā gadījumu situāciju sarežģīšot arī krass ekonomikas un šim procesam sekojošais nodokļu ieņēmumu kritums.
Vairākas Itālijas un Grieķijas
Tas tādējādi arī nozīmēs, ka lielai daļai valdību parāda attiecība pret IKP būs aptuveni tāda pati, kāda tā pēdējos gados ir bijusi Itālijai. Zīmīgi, ka par tās spējām norēķināties par savām saistībām periodiski plaukušas lielākas un mazākas aizdomas. Šai ekonomikai savi izaicinājumi pietika pat bez visa vīrusa.
Var paspekulēt, ka pēc šīs krīzes Itālijas parāds, ja netiks īstenoti kopēja Eiropas parāda varianti, kas gan izskatās arvien ticamāki, pret IKP pārsoļos pāri 200% no tās IKP. Vērojamas arī runas – ja Itālija galu galā izstāsies no eirozonas un atgriezīsies pie savas liras, tad gaidāmas visa eiro monetārā reģiona beigas (Itālijas nozīmi eirozonā nevar salīdzināt, piemēram ar mazo Grieķiju; Itālija ir trešā lielākā reģiona tautsaimniecība).
Grafiks: Parāds pret IKP
Lai nu kā - šāds vispārējs parādu pieaugums rada draudus, ka parādu ziņā "šādas Itālijas vai Grieķijas" kļūst arvien vairāk. OECD piebilst, ka parādu attiecība var pieaugt arī straujāk, ja ekonomiku atveseļošanās pēc šīs recesijas būs lēzenāka. Iestāde vēl atgādina, ka arī iepriekšējās globālās krīzes laikā OECD valstu parāds auga par 17 triljoniem ASV dolāru jeb par 28 procentpunktiem.
"Augošie parādi būs problēma nākotnē. Mums būs smagi lidot, jo mums jau ir lieli parādi, ko nest. Mēs tiem pievienojam vēl citus," teikusi OECD vadība. Šajā pašā laikā tā gan norāda, ka šobrīd – krīzes vidū – valdībām par to domāt vēl nevajadzētu.
"Strauji augošs valstu parāda līmenis ieguldītājiem var likt pārvērtēt Eiropas suverēnos riskus, un tādējādi var atkārtoties spiediens uz mazāk aizsargātām reģiona valstīm. Pandēmija rada vidēja termiņa izaicinājums valsts finanšu ilgtspējībai," brīdinājusi arī Eiropas Centrālā (ECB) banka. Tā vēl piebilda, ka eirozonas valdību budžeta deficīti šogad palielināsies vidēji līdz 8% no to iekšzemes kopprodukta. Tas būšot krietni virs līmeņa, kāds tika sasniegts pēc 2008. gada finanšu krīzes.
Pati ECB paredz, ka Grieķijas parāds pietuvosies 200% no IKP, Itālijai – 160% no IKP, Portugālei – 130% no IKP un Francijai un Spānijai – 120% no IKP.
Robežas paplašinās
Aptuveni pirms 10 gadiem populāri bija uzskatīt, ka valdības parāda pret tās IKP attiecības pārsoļošana pāri 90% atzīmei nozīmē to, ka tik lielas saistības kļūst pamatā neuzturamas, raksta "Financial Times".
Šobrīd šādi pieņēmumi būtiski koriģēti un limiti vairs modē nav. Liela nozīme šajā ziņā bijusi arī centrālo banku politikai, kas pat gigantisku parādu apkalpošanu padarījusi lētāku.
Centrālās bankas būtisku daļu no valdību parāda pie ļoti, ļoti zemām likmēm (un faktiski pie augošiem riskiem) nu jau kādu laiku uzliek uz savas bilances (un kopš pandēmijas sākšanās – īpaši agresīvi). Tas nozīmē, ka nozīmīga šī parāda daļa nav jāuzsūc privātajam sektoram, un valdības savukārt var lēti finansēt savus budžeta deficītus.
Protams, jautājumi ir par to, cik ilgi tas tā turpināsies. Eksperimentālā monetārā politika ir nojaukusi agrāk iedomājamās finanšu pasaules barjeras. Iespējams pieredzēsim kādu arvien agresīvāku monetāro valdību deficītu finansēšanu, kura, šķiet, arvien lielākā mērā tiek aplūkota pašā augstākajā līmenī. Eiropas gadījumā individuālu valstu parādi, lai mazinātu šos individuālos riskus, arī var tikt padarīti par kopēju padarīšanu.
Lai nu kā – ja vadās pēc tradicionālākiem uzskatiem, tad ļoti liels parāds tāpat nav brālis un kādā brīdī tam tāpat var būt negatīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi. Turklāt tik agresīva centrālo banku valdību deficīta finansēšana kādā brīdī, lai gan pašlaik tas tā varētu nešķist, var radīt nozīmīgus inflācijas draudus. No otras puses – būtiska inflācija var šādu parādu problēmu atrisināt (bet tas var būt sāpīgi).
Ir arī daži pieņēmumi, ka daudzas valstis ir ceļā uz Japānas scenārija piepildīšanos. Šīs valsts parāda pret IKP attiecība aug jau aptuveni 30 gadus, kur vien nosacīti nesen tā stabilizējusies nedaudz zem 240% atzīmes no IKP. Līdz ar ekonomikas stimulēšanas pasākumiem tā gan kļūs būtiski lielāka.
Kopumā Japāna demonstrējusi, ka tās bankrots neatnāk pat pie šādas parādu attiecības, lai gan Rietumvalstu gadījumā tas tā var arī nebūt. Tiek skaidrots - šo valsti glābj tas, ka pārsvarā šis parāds ir vietējo investoru rokās, kas iet roku rokā ar ierindas japāņa gluži vai samuraja disciplīnas mentalitāti (nav sagaidāmi, piemēram, spekulatīvi uzbrukumi obligāciju cenu samazināšanai). Jo lielāka daļa parāda ir ārzemnieku rokās, kā tas ir ASV un daudzu Eiropas valstu gadījumā, jo vairāk emitents ir atkarīgs no finanšu tirgus kaprīzēm.
Nodokļi un izmaksu cirpšana?
Kā vēl valdības varētu mazināt savu parādu slogu? Viens ir panākt, ka ekonomika stabili un pietiekami ilgi aug straujāk nekā palielinās parādi. Tas var būt grūti. Otrs ir nodokļu palielināšana un savu tēriņu cirpšana. Tas gan, iespējams, nozīmētu, ka valdībām to ir jādara 10 gadus vai ilgāk, kas politiski būtu ļoti grūti. Ekonomisti arī mēdz brīdināt, ka šādā gadījumā riski ekonomikas izaugsmei var aizēnot potenciālo guvumu no finanšu bildes uzlabošanas.
Kopumā, šķiet, nevienam nav īsti skaidrs, kā no šī augošā parādu danča daudzmaz mierīgi izbēgt. Viens no iepriekšējās krīzes mantojumiem ir tas, ka, lai ekonomikas attālinātu no kraujas, notikusi pamatīga aizņemšanās no nākotnes. Proti, atveseļošanās ceļš tika nobruģēts ar parādiem un vēl vairāk parādiem.
"Neesot vienkāršai izejai, attīstītajās valstīs gan publisko, gan privāto parādu līmeņi būs ļoti augsti. Vislabākā politika varētu būt "delikātā" parādu piedošana un pārstrukturēšana. Ja tā tiks pareizi īstenota, tas pat varētu būt parādu turētāju interesēs. Tie joprojām zaudēs, lai gan ne tik daudz, cik viņi zaudētu, ja pieturētos pie cerības, ka parādi galu galā tiks atmaksāti pilnībā," "Financial Times" teic, piemēram, Čikāgas Biznesa skolas profesors Rendels Krosners.
Testēs limitus
Ir skaidrs, ka šī pandēmija testēs dažādus limitus – arī parādu ziņā (un ne tikai valdību). Jau pagājušā gada beigās kopējo globālo saistību apmērs sasniedza 255 triljonus ASV dolāru, liecina Starptautiskā Finanšu institūta (Institute of International Finance jeb IIF) dati. Tas bija gandrīz par 90 triljoniem vairāk nekā 2008. gadā.
Arī šoreiz pilnasinīgākas ekonomikas atgriešanas risinājumi tiek saskatīti ar vēl papildu būtiska parāda uzņemšanos. Īsta alternatīva tam gan īsti nezīmējās. Ne pārāk ietekmīgā un skaļā opozīcija tam gan teic, ka tas galu galā būs solis vēl lielāku nepatikšanu virzienā. Pat, ja pārada apkalpošana turpina būt lēta (bet tas var būt uz jautājuma zīmes), pastāv risks, ka šī nasta kādā brīdī tās nesējiem būs pārāk smaga un tad atkal (un kā rāda vēsture - visai strauji) var sākties parādu piedošanas, norakstīšanas, dziļas taupības utt. sāgas. Tāpat visai izaicinoši var būt uzstādījumi, kas paredz, ka krājējiem gluži vai mūžīgi jāupurējas uz aizņēmēju fona. Pēdējā laikā ļoti labu atdevi sniedzis akciju tirgus, lai gan nav izslēgts, ka arī šis tirgus tuvinās pārmērībām.
Jau rakstīts - parāds kā tāds, ja vērtē ekonomikas teorijas, nemaz nav slikts, ja tiek uzņemts, lai finansētu patēriņu, investīcijas un, piemēram, uzlabotu prasmes, kas var novest pie lielākas bagātības nākotnē. Tiesa gan, problēmas sākas tajā brīdī, kad parāds ir kļuvis pārlieku liels un parādnieks vairs nespēj norēķināties par attiecīgajiem maksājumiem. Problēmas rodas arī tad, ja parādos ņemtā nauda tiek nelietderīgi investēta.
