Par vienu no redzamākajām un pat populārākajām institūcijām pēdējā laikā ir kļuvusi Satversmes tiesa (ST). Iemesls tam ir vienkāršs — noteiktas Latvijas iedzīvotāju grupas ir sapratušas, ka šajā institūcijā var meklēt savu taisnību, lai atgrieztos pie tāda savas dzīves līmeņa, kāds tas bija pirms viena vai otra Ministru kabineta un Saeimas lēmuma pieņemšanas.
Pensionāri jau šādā veidā ir panākuši, ka viņu pensijas netiek apcirptas, bet jau šodien, visticamāk, ST paziņos, ka arī attiecībā uz tiesnešiem taupības politika nav piemērojama. Jāatzīst gan, ka šeit veidojas ļoti interesanta situācija. Piemēram, kad Saeimas deputāti paši nolēma, ka nav samazināmas ne viņu algas, ne arī daudz dažādās piemaksas, daudzi īpaši nekautrējās izteikties par politiķu «solidaritāti» ar pārējo sabiedrību. Taču īpaši netiek runāts par to, ka arī par tiesnešu algu jautājumu ir lēmuši tiesneši. Turklāt nevar, protams, apstrīdēt to, ka tiesnešiem ir jābūt neatkarīgiem un labi apmaksātiem, lai viņi spētu spriest objektīvi. Tomēr ne mazāk svarīgs sabiedrībai ir arī, piemēram, iekšlietu struktūru vai mediķu godprātīgums. Taisnības labad gan arī jāteic, ka grūti ir iedomāties kādu citu struktūru, kas varētu spriet par tiesnešu algām, un šis aspekts padara minēto situāciju jo sarežģītāku.
Taču pēdējā laika ST darba kontekstā ir jārunā vēl par kādu būtisku aspektu… Veidojot šā gada valsts budžetu, valdība un Saeima tā samazināšanas vāŗdā izšķīrās par vairāku diskutablu jautājumu pienemšanu. Turklāt par daļu no tiem jau pašā sākumā esot bijis zināms, ka var gadīties, ka tie nemaz neatbilst konstitucionālajām tiesībām. Kā rāda pēdējā laika notikumi — tā tiešām ir! Nav arī izslēgts, ka līdz šim zināmās lietas vēl nebūt nav pēdējās, ar kurām cilvēki izšķirsies doties uz ST. Piemēram, ļoti reāla ir iespēja, ka par šādu soli var izšķirties kāds no noguldītājiem banku depozītos, kurš savu naudu tādā veidā ir ieguldījis pirms vairākiem gadiem, bet tagad tika nolemts, ka par to ir valstij jāmaksā nodokļi. Droši vien ir arī citi lēmumi, attiecībā uz kuriem politiķu darbs ir bijis vienkārši nolaidīgs. Notiekošais šajā jomā ļauj izteikt vismaz pāris minējumus.
Pirmkārt, nav izslēgts, ka vismaz daļa likumu rakstītāju un pieņēmēju, to darīdami, pat nenojauš, ka tādējādi pārkāpj vienu otru citu likumdošanas normu. Vienkārši tiek izdomāts, ka, piemēram, samazināt pensijas būtu labi, un lieta darīta. Tāpat, ja reiz tiek lemts, ka tiesnešu algas jāiesaldē, tad tomēr jāpaskatās, kādi likumi viņu algas regulē, un tad, ja nepieciešams, tos groza, un tikai tad jāsper nākamais solis. Otrkārt, ļoti iespējams, ka Latvijas politiskā elite tomēr visai labi zina, ka pārkāpj likumus, tomēr darbojas pēc principa — ja nu neviens nepamanīs, tad gan būs labi… Taču gan vienā, gan otrā gadījumā aktuāls ir jautājums gan par to, cik tiesiskā valstī dzīvojam, gan arī to, cik miljonus vēl vajadzēs, lai izlabotu politiķu bezatbildīgi pieņemtos lēmumus?! Un, protams, arvien vairāk Latvijā rodas nepieciešamība tikt skaidrībā par to, kurš un kādus lēmumus var pieņemt, lai nerastos sava veida interešu konflikti utt.