Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas padomes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs zaudējis daļas advokātu uzticību.

Tuvojoties Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas (LZAK) padomes (LZAP) vēlēšanām, kas paredzētas 6. maijā, tiek piedzīvota viena no retajām reizēm, kad Latvijas advokātu cunftes iekšējās attiecības un nesaskaņas tiek izlaistas publiskajā telpā. Tā var raksturot Dienas rīcībā nonākušo informāciju par daļas LZAK biedru asiem pārmetumiem pašreizējam LZAP vadītājam J. Rozenbergam.

Taču vienlaikus ir otra daļa kolēģijas biedru, kuri pozitīvi vērtē J. Rozenberga līdzšinējo darbību LZAP vadībā, akcentējot, ka J. Rozenbergs, neskatoties uz viņam paustajiem pārmetumiem, ir vienīgais kandidāts, kas noteiktajā termiņā izvirzīts LZAP vadītāja amatam.

Pārmet vienaldzību pret advokatūras interesēm

“Par visu cunfti nereti spriež pēc redzamākajiem pārstāvjiem un līderiem, vadītājiem. Advokāti mēdz uzsvērt, ka profesionālās ētikas viens no pamatprincipiem prasa drosmīgi un neatlaidīgi aizstāvēt klienta intereses. Tieši J. Rozenberga līdzšinējā darbība un tās rezultāti ir iemesls tam, ka daļai advokātu radusies virkne būtisku jautājumu – vai LZAP vadītājs seko šim principam? Vai viņa vadībā iespēja advokātiem drosmīgi un neatlaidīgi aizstāvēt klientus paplašinājušās vai sašaurinājušās?” Dienai pauda LZAK biedrs, kurš nevēlējās atklāt savu vārdu.

LZAP vadītājs pārmetumus izpelnījies par, kritiķu ieskatā, neizprotamu rīcību normatīvo aktu grozījumu pieņemšanas procesā, kuru dēļ esot būtiski pasliktinājušās gan advokātu, gan aizstāvamo pozīcijas tiesvedības procesos, Tāpat viņu kritizē par nebalsošanu Tieslietu padomes (TP) sēdēs, kad lemts par tiesnešu izvirzīšanu iecelšanai amatos, kā arī TP balsojumā par ģenerālprokurora kandidāta akceptēšanu.

“J.Rozenberga attieksmi pret LZAP vadītāja pienākumiem labi ilustrē viņa rīcība vairākās situācijās. Piemēram, TP balsojumā par ģenerālprokurora kandidātiem – Juri Stukānu, kurš kā tiesnesis izskatīja tā saukto digitālās televīzijas krimināllietu, un Juri Jurisu, kurš uztur valsts apsūdzību tā sauktajā Aivara Lemberga krimināllietā. Abās minētajās lietās J. Rozenbergs ir aizstāvis. Kā viņš rīkojies šajā situācijā? Ļoti vienkārši – nekā,” pauž Dienas sarunas biedrs.

J. Rozenbergs gan Dienai uzsvēra: “LZAP priekšsēdētājs vienlaikus ir arī TP loceklis, kā to paredz likums Par tiesu varu. Viena no TP funkcijām ir arī lēmumu pieņemšana par tiesnešu karjeras jautājumiem, kā arī atzinumu sniegšana par Satversmes tiesas tiesnešu, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un ģenerālprokurora amata kandidātiem. Atšķirībā no pārējiem TP locekļiem, LZAP priekšsēdētājam kā praktizējošam advokātam savā ikdienas advokāta darbā var nākties tieši saskarties ar šīm amatpersonām viņu amata pienākumu izpildē. Līdz ar to, lai novērstu pat šķietamas interešu konflikta situācijas savā un šo amatpersonu turpmākajā darbā, nekad kā TP loceklis šajos balsojumos, kas var ietekmēt konkrētu amatpersonu karjeru, es nepiedalos.”.

Ierobežo laiku debatēm un pēdējam vārdam

Kritiku J. Rozenbergs arī izpelnījies par, daļas kolēģu ieskatā, pārāk samierniecisku un advokatūras interesēm neatbilstošu rīcību, kad šīs Saeimas laikā izskatīja un pieņēma virkni grozījumu Kriminālprocesa likumā (KPL), daļa no kuriem ir visai kardināli un pirms tam izraisīja asas debates publiskajā telpā, tostarp tieslietu sistēmā.

Runa ir par KPL grozījumiem, ar kuriem tika krasi ierobežots advokātu un apsūdzēto debašu, kā arī pēdējā vārda paušanai atvēlēto laiks, par ko virkne advokātu pat norādīja, ka tādējādi būtiski ierobežotas apsūdzēto cilvēktiesības un pilnvērtīgas tiesības uz aizstāvību.

Daļa LZAK biedru uzskata, ka, tieši J. Rozenberga gatavība pie pirmajām grūtībām piekāpties minēto grozījumu izskatīšanas procesā, ir iemesls, kādēļ ne LZAP, ne ikvienas apsūdzētās personas un advokātu intereses un argumenti nav ņemti vērā.

Runājot par debašu laika samazinājumu, J. Rozenbergs gan norāda: “Pirmkārt, ar šiem KPL grozījumiem nevis tika būtiski saīsināts laiks tiesu debatēm un pēdējam vārdam, bet tika radīta iespēja tiesai noteikt laika ierobežojumu šīm runām. Vairumā tiesu procesos krimināllietās šādi ierobežojumi noteikti netiek. Pieņēmums, ka laika ierobežojuma noteikšana advokāta debašu runai vai apsūdzētā pēdējam vārdam kardināli ierobežojot aizstāvības iespējas, ir pilnīgas aplamības. Neesmu redzējis nevienu kriminālprocesu, kurā šis tiesas noteiktais laika ierobežojums objektīvi būtu uzskatāms par nepietiekamu un nesaprātīgi īsu. Šis laika ierobežojums procesa dalībniekiem tiek darīts zināms savlaicīgi, līdz ar ko ir visas iespējas pielāgot savas uzstāšanās ilgumu šim limitam. Ja kāds advokāts nespēj iekļauties tiesas noteiktajā aizstāvības runas laika limitā, tad atliek mācīties savas domas formulēt precīzi un kodolīgi.

”Ir gan jautājums, vai šajā gadījumā likumdevējs nav risinājis neesošu problēmu. TP darba grupas tiesvedību ilguma problēmas risināšanai veiktais pētījums nerada pamatu viedoklim, ka tieši tiesas debašu ilgums īpaši kavētu procesu norisi. No pētījuma redzams, ka tiesnešu vairākumam tiesu debates netraucē ar savu pārmērīgu ilgumu.LZAP vadītāja oponenti uzsver - katram ir tiesības uz savu viedokli, taču J. Rozenbergam nevarēja un nevajadzēja būt nekādām ilūzijām, kādu ieceri viņš atbalsta, un ko ar šo priekšlikumu gribēja panākt tā autori. Ideja, ka garas debates paildzina procesu, nevienam neradās, kamēr savas nebeidzamas apsūdzības runas mēnešu garumā dažos skaļajos procesos teica prokurori. Tādi procesi bija un ir vairāki. Tad, kad dažās lietās pienāca aizstāvju un apsūdzēto kārta, pēkšņi radās ideja, ka debates vispār būtu liekas, pauž J. Rozenberga kritiķi.

Zvērināts advokāts, tiesību zinātņu doktors Egons Rusanovs publiski paudis, ka konkrētajā vēsturiskajā situācijā jauns regulējums tika radīts bez pienācīga pamatojuma un nebūt ne tāpēc, lai to saprātīgi piemērotu. Viņš arī norāda: “Grozījumu pieņemšanas gaitā viens no to autoriem J. Stukāns īpaši nekautrējās atzīt, ka vēlētos debates vispār “likvidēt’’:“teorētiski viņam nav nekādas nozīmes debatēm. (..) “man ir doma, sagatavot grozījumus, vispār izslēgt debates un bišķiņ mainīt izmeklēšanu tiesas sēdē, bet šobrīd vismaz ierobežot”,” savā rakstā J. Stukānu citē E.Rusanovs.

Advokāti uzsver - izpētot likumprojektu pieņemšanas gaitu un priekšlikumu tabulas, “neieraudzīsim nekādu cīņu par labākiem nosacījumiem no LZAP puses, nevienu vēstuli ar priekšlikumiem no LZAP, nevienu mēģinājumu iebilst pret tām normām likumprojektā, kuras daudzi nozares profesionāļi kolektīvi un individuāli ir kritizējuši.”

Sarežģī advokātu laika plānošanu

Līdzīgi J. Rozenbergam pārmet piekāpšanos un advokatūras tiesisko interešu upurēšanu saistībā ar grozījumiem, ar kuriem noteikts, ka gadījumā, ja advokāts pat nozīmīga iemesla dēļ (piemēram, jābūt citā tiesas sēdē) nevar piedalīties konkrētās tiesas noteiktajā lietas izskatīšanas dienā, advokāts faktiski vairs nevar lūgt tiesu saskaņot tiesas un viņa grafikus, bet viņam pašam jāsameklē, kurš viņu konkrētajā dienā var aizstāt. Tā kā lielākoties aizstāvību konkrētai personai īsteno viens advokāts, kurš pārzina lietas nianses, aizstāvības aizstāšana ar citu advokātu, kurš nepietiekami pārzina lietu, pasliktinot aizstāvības pozīcijas tiesvedībā kopumā.

Arī šos pārmetumus J. Rozenbergs noraida: “Šāds viedoklis var rasties vienīgi no aplama pieņēmuma par to, ka advokāts var uzņemties lielāku darba slodzi, nekā viņš spēj izdarīt un visiem pārējiem tiesas procesa dalībniekiem tas būtu bez nosacījumiem jārespektē. Advokātu noslodze un aizņemtība jau gadiem tiek minēta kā viens no iemesliem ilgstošiem tiesvedību procesiem. TP pat tika apspriests priekšlikums par normas svītrošanu no likuma Par tiesu varu, kura šobrīd paredz, ka tiesai ir saistoša tiesas sēžu kalendārā veikta atzīme par advokāta aizņemtību citā tiesas procesā. Pagaidām ir izdevies panākt šīs normas saglabāšanu likumā. Attiecīgi regulējums par iespējamu advokāta aizstāšanu tiesas procesā, ja advokāts nav spējīgs nodrošināt savu klātbūtni un pienākumu pildīšanu konkrētajā lietā, šobrīd zināmā mērā ir kompromisa risinājums. Nevar tiesu procesi ar daudzām iesaistītajām personām stāvēt tiesā bez virzības tikai tādēļ, ka kādam no lietā esošajiem advokātiem tuvākā pusgada laikā nav nevienas no citām tiesu sēdēm brīvas dienas. Un jāsaka, ka par šāda regulējuma esamību advokatūra var pateikties tiem kolēģiem, kuru aizņemtības dēļ tiesu sēžu nozīmēšana ilgstošā laika periodā nav iespējama. Turklāt domāju, ka ja šo normu tiesneši un advokāti piemēro saprātīgi, tad arī sarežģījumiem nebūtu jārodas.”

Tomēr LZAP vadītāja oponenti uzsver, ka, pirmkārt, norma par advokāta pienākumu meklēt aizvietotāju nestrādā tā, kā ik pa laikam skaidro J.Rozenbergs, un nereti advokātam prasa meklēt aizvietotāju katru reizi, kad viņš nevar ierasties, nebūt ne tad, kad rodas grūtības atrast brīvu datumu viņa kalendārā. Daži advokāti kritizē jaunajā regulējumā, viņuprāt, nostiprināto uzskatu, ka advokāts ir maznozīmīgāks procesa dalībnieks, kuru var brīvi aizstāt, pielaist vai nepielaist lietai. Ka tik kāds ar advokāta apliecību būtu zālē. Neviens nepiedāvā brīvi aizstāt un rotēt prokurorus vai tiesnešus, kad viņi slimības vai cita iemesla dēļ nevar piedalīties tiesas sēdē, bet izvēlējušies tieši advokātus, kas arī liecinot par attieksmi pret advokāta profesiju un tās nozīmi. Otrkārt, daži advokāti pauž, ka ir ļoti ironiski dzirdēt šādu skaidrojumu tieši no J. Rozenberga, kurš, saskaņā ar Tiesu administrācijas 2019. gada pētījumu, pats iekļauts Latvijas 20 noslogotāko advokātu sarakstā.

Pienākums sniegt “patiesas liecības”

Asas diskusijas starp advokātiem raisīja arī grozījums KPL, ar kuru personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tika uzlikts par pienākumu sniegt patiesas liecības. Vairāki desmiti advokātu izteica šai J. Rozenberga atbalstītajai inovācijai asu un argumentētu kritiku, norādot cita starpā, ka šāda pienākuma uzlikšana personai faktiski nevis “apkaro melus procesā”, bet gan rada mehānismu, lai personu piespiestu liecināt pret sevi. 2019. gada 12. novembrī publicētajā zvērinātu advokātu atklātajā vēstulē norādīts: “Ir jāņem vērā, ka persona, kura stāsta izmeklētājam, prokuroram, tiesai nepatiesību, to vienmēr dara uz pašas riska. Šādai personai ir jārēķinās ar to, ka tai vienkārši neticēs, un līdz ar to tā tiks atzīta par vainīgu un sodīta. Tā ir pilnīgi pietiekama sankcija par nepatiesām liecībām. (...) Kriminālatbildība par nepatiesām liecībām, atbildību pastiprinoša apstākļa konstatēšana vai citas nelabvēlīgas tiesiskas sekas pasliktina personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, stāvokli, un to nevar raksturot citādi, kā personas piespiešanu liecināt arī to, ko var izmantot pret šo personu.’’

Advokātu vērtējums neviennozīmīgs

Tomēr būtiski uzsvērt, ka LZAK biedru attieksme pret J. Rozenberga darbu LZAP vadībā nav viendabīga – daļa advokātu viņa paveikto vērtē atzinīgi un, visticamāk, labprāt viņu LZAP vadītāja krēslā redzētu vēl vienu termiņu, taču otra daļa ir izteikti kritiski. Zvērināts advokāts Māris Grudulis Dienai pauda atzinīgus vārdus J. Rozenberga līdzšinējam veikumam amatā. “Šajā piecu gadu periodā notikušas vērā ņemamas izmaiņas advokatūras attīstībā. Kā būtiskāko var minēt 2021. gada martā spēkā stājušos grozījumus Advokatūras likumā. Pie šo grozījumu izstrādes kopā ar Tieslietu ministriju (TM) un citām valsts institūcijām aktīvu dalību ņēma arī LZAP. Ar šiem grozījumiem ir atrisināti vairāki advokatūrai aktuāli jautājumi, kas risinājumu prasīja jau sen.”

Nepretendējot uz specifiski profesionālā temata padziļinātu analīzi, ‘’Diena’’ izpētīja Advokatūras likuma grozījumu pieņemšanas gaitu un konstatēja, ka galvenais jautājums, ko bija paredzēts noregulēt ar šiem grozījumiem, un kas “risinājumu prasīja jau sen”, bija advokātu biroja statuss. Šajā jautājumā J. Rozenbergs bija starp tiem advokātu saimes pārstāvjiem, kurš neskaidru motīvu dēļ sākotnēji iebilda pret to, ka advokātu biroju var veidot kā komercsabiedrību, bet vēlāk, ka to var dibināt kā SIA. Šo risinājumu aktīvi virzīja citi advokāti, un to atbalstīja TM.

Tikai pēc šādas izšķiršanās ministrijas līmenī arī J. Rozenbergs savu viedokli mainīja. Rezultātā paliek atklāts jautājums, vai šī pozitīvā reforma advokatūrā pieskaitāma tieši J. Rozenberga nopelniem.

Savukārt zvērināts advokāts Artūrs Zvejsalnieks atgādina, ka J. Rozenbergs šobrīd ir vienīgais kandidāts, kurš pretendē uz LZAP vadītāja amatu un, visticamāk, arī tiks apstiprināts. “Līdz ar to redzam, ka neviens cits nav vēlējies konkurenci viņam sastādīt. Tāpēc nebūtu īsti korekti tikai kritizēt J. Rozenbergu, ja neviens cits nekandidē” viņš sacīja, piebilstot, ka pats kandidē uz LZAK padomes locekļa amatu, un uzskata, ka ir lietas, ko LZAP darbā nepieciešams uzlabot, tostarp pārāk maz izskan LZAP viedoklis attiecībā uz dažādu likumu grozījumiem, jo LZAP pamata uzdevums ir advokātu interešu aizstāvēšana. Advokāts ir tā profesija, kas ir cilvēktiesību un tiesiskuma sardzē.

“Protams, vienmēr ir vieta uzlabojumiem un attīstībai. Un šogad ir diezgan daudz kolēģu, kas pretendē uz padomes sastāva nomaiņu. Ļoti iespējams - un es arī uz to ceru - padomes sastāvs atjaunosies. LZAP ir vērojama zināma stagnācija, kas gan nav ļoti slikti, jo advokātu profesija tomēr ir savā ziņā konservatīva, kur nav nepieciešamas ļoti radikālas pārmaiņas nepārtraukti. Taču jābūt attīstībai, jautājumu apspriešanā plašāk jāiesaista dažādus advokātus. Un pats galvenais – LZAP viedokli jāpauž aktīvāk, tai jābūt aktīvākai gan likumu izstrādes procesā, gan arī sabiedrībai skaidrojot advokātu lomu un tiesiskuma jautājumus,” uzskata A. Zvejsalnieks.

Kritiskāka ir zvērināta advokāte Daiga Siliņa, norādot – par LZAP darba efektivitāti liecina tās ieguldījums zvērinātu advokātu profesionālajā izaugsmē un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma prasību izpildē.

“Izmaiņu rezultātā advokāta ikdienas darbs nav padarīts par viegli izpildāmu un uzliktais slogs netika kompensēts ar citām izmaiņām, kas sekmētu advokāta darba pieejamību, efektivitāti un virzību uz advokātu procesa ieviešanu. (...) Manā ieskatā, iztrūka aktīva LZAP līdzdalība normatīvo aktu izstrādes procesos, lai nepieļautu formālu normu pieņemšanu un stiprinātu mūsu profesijas prestižu. Tā kā LZAP priekšsēdētājs pārstāv LZAK valsts varas un pārvaldes institūcijās, advokātu intereses periodā no 2017. gada tika vāji pārstāvētas un man nav iespējams minēt ievērības vērtu gadījumu, kas būtu attiecināms uz advokātu saimi, izņemot iesaisti kopā ar citiem kolēģiem grozījumu izskatīšanā Advokatūras likumā, ar kuru tika noteikts advokātu biroju tiesiskais statuss, civiltiesiskās apdrošinās pienākums un citi ar advokatūru saistītie jautājumi,” pauž D. Siliņa.

“Ierasti, ka, caurskatot likumprojektus, kas skar personu tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, neredzam mūsu profesionālās korporācijas atzinumus vai iebildumus. Rezultātā ar formāliem kriminālprocesa lēmumiem tiek maskēta patvaļa, par ko pēdējā laikā gan es, gan mani kolēģi advokāti esam sākuši runāt publiski. Diemžēl esmu saskārusies arī ar bezprecedenta gadījumu, kad publiski pausts viedoklis izraisījis augsta līmeņa amatpersonas neadekvātu reakciju, kura izmantojot savu dienesta stāvokli un iestādes (valsts) resursus, neslēpti un brutāli vērsās pret sev netīkama viedokļa paušanu, to liekulīgi pamatojot ar sabiedrības interešu un drošības apdraudēšanu. Neskatoties, ka šāda rīcība ir raksturīga totalitāriem režīmiem, kur piemērs tālu nav jāmeklē, un vērtējama kā vēršanās pret Satversmē garantēto vārda brīvību un pret advokatūru kā institūtu kopumā, šis incidents palika bez ievērības,” uzsver advokāte.

D. Siliņas ieskatā, LZAP priekšsēdētāja amats prasa lielāku ieguldījumu LZAK darbu vadīšanā un organizēšanā. “Ir saprotams, ka esam raduši rast kompromisus, tomēr jautājumos, kas attiecas uz advokātu profesijas prestižu un iespēju pildīt Advokatūras likumā noteiktos uzdevumus, nekādi kompromisi nav iespējami. Šajos jautājumos jāieņem stingru pozīciju. No LZAP priekšsēdētaja tiek sagaidīta lielāka līdzdalība advokatūras jautājumu risināšanā un aktīva vēršanās pret katru mēģinājumu diskreditēt, iejaukties un ietekmēt advokātus, kas profesionāli pilda savus amata pienākumus, sniedzot klientiem juridisko palīdzību,” pauž D. Siliņa.

Diena arī mēģināja noskaidrot iemeslus, kādēļ daļa no advokātiem, paužot asākus viedokļus vai stāstot par faktiem, grib palikt anonīmi. Savu skaidrojumu sniedz LZAP loceklis zvērināts advokāts Dmitrijs Skačkovs: ‘’Mūsu profesijā nav pieņemts publiski runāt par problēmām, un līdz zināmai robežai tas pat ir pareizi. Pret tiem, kas iznes problēmu publiskai apspriešanai, ir viegli noskaņot kolēģus, un tam var būt dažādas sekas. Nevaru neminēt vienu gadījumu 2017. gada novembrī, kad es daļas advokātu un savā vārdā, bet ne LZAP vārdā valsts institūcijām paudu viedokli, ka advokātu birojam ar likumu ir jāpiešķir komecsabiedrības statuss. Šī nostāja atšķīrās no LZAP priekšsēdētāja toreizēja viedokļa. Priekšsēdētājs no manis zibenīgi pieprasīja paskaidrojumu, kas parasti ir pirmais solis disciplinārlietas ierosināšanā. Šis neveiklais administratīvais gājiens mani toreiz sasmīdināja, nevis sabaidīja, un arī šajā brīdī uz Jāni ļaunu prātu neturu, bet pilnīgi saprotu kolēģus, kuri vēlas iztikt bez nepatikšanām vai nepelnīta nosodījuma. Savu viedokli nekad neesmu slēpis un arī šoreiz teikšu atklāti: advokatūras nostāja likumdošanas procesos rada bažas, un es personīgi negribētu, lai tā paliktu nemainīga arī nākamos trīs gadus.’’

Meklējot atbildi uz jautājumu, kādēļ J. Rozenberga darbības modelis vairāk nosliecas uz valsts institūciju, nevis uz advokatūras un to klientu tiesisku interešu pusi, tiek pieļauts, ka viņa darbība LZAP vadītāja amatā ir tik samiernieciska un nepietiekami kritiska pret likumdevēja nekvalitatīvajām iniciatīvām, jo ir saistīta ar viņa mērķiem tuvākā vai tālākā nākotnē kandidēt uz Augstākās tiesas (AT) tiesneša amatu. Šis pieņēmums zināmā mērā guvis apstiprinājumu brīdī, kad atklātībā nonākusi informācija, ka tieši J. Rozenbergs ir tā anonīmā persona, kas pērn vērsās Satversmes tiesā, lūdzot par Satversmei neatbilstošu atzīt likumā Par tiesu varu noteikto aizliegumu uz tiesneša amatu pretendēt personām ar sodāmību vai pret kurām process ticis izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

Pēc neoficiālas informācijas J. Rozenbergs krietni pasen bijis iesaistīts kādā kriminālprocesā, kas gan nav bijis saistīts ar viņa profesionālo darbību vai par tīšu nodarījumu, tomēr šajā procesā J. Rozenbergs nav ticis reabilitēts. Tieši šis kādreizējais kriminālprocess patlaban esot teju vienīgais šķērslis J.Rozenberga iecerētajā ceļā uz tiesneša amatu. Savukārt, izvērtējot J. Rozenberga darbību LZAP vadītāja amatā, viņa oponenti nonāk pie secinājuma, ka šī vēlme esot galvenais iemesls, kādēļ teju ikvienā situācijā, kurā sastopas dažādu tiesu sistēmas atzaru intereses vai viedokļi, viņš neiestājas advokatūras interešu pozīcijās, iespējams, ar mērķi nenonākt konfliktā ar personām, kuru attieksme un lēmums var būt izšķirošs viņa tālākajā karjerā AT tiesneša amatā.

“Pirmkārt, nekāda pasivitāte padomes priekšsēdētāja amatā nekad nav bijusi nevienā jautājumā. Nezinu, ko šāda viedokļa paudēji ar to būtu domājuši. Attiecībā par maniem nākotnes plāniem. Tas ir jauki, ka ir kolēģi, kuriem rūp mana nākotne un kuri sevi nodarbina ar domām par manu tālāko izaugsmi. Man šobrīd ir 43 gadi. Droši vien, ka būs jāstrādā vēl vairākus gadu desmitus. Un varu vien atklāti teikt, ka es nezinu, ko es gribēšu darīt un ko es darīšu pēc 5 vai 15 gadiem,” saviem oponentiem atbild J. Rozenbergs, piebilstot, ka par konkrēto lietu Satversmes tiesā šobrīd nekādus komentārus nesniegs.