No 11. maija stājās spēkā grozījumi likumā «Par grāmatvedību», kas rada risinājumu diezgan senai problēmai. Jau daudzus gadus uzņēmumi izrakstīja un savstarpēji apmainījās ar nodokļu rēķiniem, kuros norādīja, ka rēķins sagatavots elektroniski un derīgs bez paraksta, jo dažos gadījumos visus uzņēmuma izrakstītos rēķinus parakstīt ar pašrocīgu parakstu vienkārši fiziski nebija iespējams, bet no elektroniskā paraksta izmantošanas atteicās, esot pārāk dārgs vai arī pārāk sarežģīts/ nesaprotams.
Līdz ar to izveidojās situācija, ka savstarpējie norēķini tika veikti pamatojoties uz rēķiniem, kuri nebija parakstīti, un tāpēc nebūtu atzīstami par attaisnojuma dokumentu likuma «Par grāmatvedību» izpratnē. Minētais likums noteica, ka grāmatvedības reģistros nedrīkst izdarīt ierakstus, kuri nav pamatoti ar attaisnojuma dokumentiem, tātad, rēķinu bez paraksta grāmatvedim vajadzētu ignorēt.
Protams, ka šajā jautājumā prakse atšķīrās no likuma burta un parasti šādi rēķini tika atzīti par pietiekami ticamiem un uz paraksta neesamību tika pievērtas acis. Jāatzīst, ka šķēpu laušana par šo jautājumu ir bijusi lieka, jo nesenajā tiesu praksē ir ticis atzīts, ka fakts, ka kādā no attaisnojuma dokumentiem nav kāds no likuma «Par grāmatvedību» 7.pantā norādītajiem rekvizītiem, nav pamats neatzīt šo dokumentu par attaisnojuma dokumentu, ja vien attiecīgā rekvizīta trūkums nerada šaubas par iegrāmatojuma atbilstību faktiski notikušam darījumam. Tomēr, lai pēc iespējas samazinātu iespējamību, ka darījuma fakts tiek apšaubīts, būtu vēlams ievērot likumā noteiktās prasības un attiecībā uz paraksta problemātiku risinājums ir rodams grozījumos.
Kā jau norādīts nosaukumā, tad rēķins bez paraksta «var būt atbilstošs», nevis «ir atbilstošs». Arī turpmāk attaisnojuma dokumentam (rēķinam) ir jābūt parakstītam (ar pašrocīgu vai elektronisku parakstu), bet tiek paredzēti izņēmumi no vispārējās kārtības, nosakot, ka attaisnojuma dokumentu var neparakstīt, ja attiecībā uz to izpildās kāds no priekšnoteikumiem, tas ir:
(a) iekšēju elektronisku dokumentu apliecinājusi (autorizējusi) par saimnieciskā darījuma veikšanu un iekšējā attaisnojuma dokumentā sniegtās informācijas pareizību atbildīgā persona uzņēmuma vadītāja noteiktajā kārtībā;
(b) ārējā dokumentā minēto saimnieciskā darījuma esamību pamato cits ārējs dokuments, kam ir juridisks spēks Dokumentu juridiskā spēka likuma izpratnē;
(c) ārējā attaisnojuma dokumentā minētā saimnieciskā darījuma esamību apliecina par saimnieciskā darījuma veikšanu un attaisnojuma dokumentā sniegtās informācijas pareizību dokumenta saņēmēja (uzņēmuma) atbildīgā persona uzņēmuma vadītāja noteiktajā kārtībā;
(d) ārēju attaisnojuma dokumentu pēc uzņēmuma — maksājuma pakalpojuma izmantotāja — pieprasījuma izsniedz maksājumu pakalpojumu sniedzējs (Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma izpratnē) par to, ka uzņēmuma — maksājuma pakalpojuma izmantotāja — maksājuma rīkojums (uzdevums) ir izpildīts, ja šajā dokumentā minētā saimnieciskā darījuma esamību apliecina par saimnieciskā darījuma veikšanu un attaisnojuma dokumentā sniegtās informācijas pareizību dokumenta saņēmēja (uzņēmuma — maksājuma pakalpojuma izmantotāja) atbildīgā persona uzņēmuma vadītāja noteiktajā kārtībā;
(e) ārējs attaisnojuma dokuments var tikt uzskatīts arī neapliecināts uzņēmuma — maksājuma pakalpojuma izmantotāja — konta izraksts, kuru pēc maksājuma pakalpojuma izmantotāja pieprasījuma izsniedz maksājumu pakalpojumu sniedzējs (Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma izpratnē), ja šajā izrakstā minētā saimnieciskā darījuma esamību apliecina par saimnieciskā darījuma veikšanu un attaisnojuma dokumentā sniegtās informācijas pareizību dokumenta saņēmēja (uzņēmuma — maksājuma pakalpojuma izmantotāja) atbildīgā persona uzņēmuma vadītāja noteiktajā kārtībā.
It kā šķietami visaptverošs juridiskais ietvars problēmas risināšanai ir izveidots, lai neparakstīts dokuments (rēķins) varētu tikt atzīts par attaisnojuma dokumentu, bet prakse rādīs vai tā tiešam būs.