«Tā kā aptuveni desmit gadu esmu nostrādājis arī valsts struktūrās vairākos amatos un posteņos, es labi zinu, kā tur notiek lietas, un varu teikt, ka ir labi to skudru pūzni pabakstīt»
Tā intervijā DB saka Dienas Biznesa valdes loceklis un līdzīpašnieks Jānis Maršāns.
Fragments no intervijas
Paskatoties tavu CV, ir redzams, ka savu karjeru sāki kā laikraksta Diena žurnālists. Tagad tu esi vairāku mediju īpašnieks. Var teikt, ka aplis ir noslēdzies. Kā tas izveidojās?
Es pats arī nosmējos, kad kļuvu par AS Diena padomes priekšsēdētāju un pērn arī par Dienas Biznesa un Dienas Žurnālu akcionāru: ka esmu veidojis karjeru no ierindnieka līdz ģenerālim. Sākās tas vienkārši. Kad mācījos juristos otrajā kursā, vajadzēja kaut kur piestrādāt, un es pamanīju, ka Diena meklē jaunam un nebijušam izdevumam neprofesionālus žurnālistus, kas nav izgājuši padomju laika žurnālistikas skolu. Pieteicos, un kaut kā viss aizgāja. Lato Lapsa tolaik bija reportieru korpusa vadītājs, galvenais redaktors bija Viktors Daugmalis, Sarmīte Ēlerte bija galvenā redaktora vietniece. Strādāju Dienā kopā ar vairākiem interesantiem cilvēkiem, piemēram, deputātu Kārli Seržantu, arī ar Līgu Krapāni, kura vēlāk bija padomniece vairākiem prezidentiem un premjeram. Toreiz tur strādāja arī Jānis Vilnītis, kurš tagad aktīvi darbojas Jūrmalā. Bija tāds raibs kolektīvs.
Cik ilgi nostrādāji Dienā?
Apmēram pusotru gadu. Laiks bija interesants – redakcija atradās Doma laukumā, varējām uz jumta uzkāpt. Tas bija arī barikāžu un augusta puča laiks, un mēs no jumta varējām labi noskatīties uz darbību lejā, Doma laukumā.
Kāda tev bija doma un mērķis, iegādājoties Dienas Biznesu un Dienas Žurnālus?
Tā noteikti bija veiksmīgu apstākļu sakritība, turklāt nozīme bija arī tam, ka biju jau iepriekš četrus gadus šajā biznesā iekšā kā AS Diena padomes priekšsēdētājs. Zināju, kas ir tie produkti, ko pērku, līdz ar to nebija nepieciešams veikt due diligence (padziļinātā izpēte – red.) – kompānijas un tās produktu stāvoklis bija labi zināms. Brīdī, kad Rīgas Tirdzniecības osta izvēlējās no šī aktīva atbrīvoties, mēs kopā ar Jāni Svārpstonu, ar kuru man lielākoties sakrita viedokļi, izlēmām iegādāties Dienas Biznesu un Dienas Žurnālus.
Valsts pārvaldē tu nonāci samērā jaunos gados, tātad pārstāvēji to paaudzi, kas cerēja lietas darīt citādi. Cik veiksmīga vai neveiksmīga tev izdevās darbošanās valsts sektorā?
No tiem laikiem man ir diezgan rūgta pieredze un atmiņas, tāpēc tagad mana attieksme pret politiskām struktūrām un institūcijām ir negatīva. Esot to struktūru iekšpusē un redzot, kā notika visas lietas, ir grūti pateikt ko labu. Visvairāk tracina ierēdņu divkosība un milzīgs bailīgums, turoties pie sava krēsla un mēģinot katram jaunam priekšniekam izdabāt. Kad kļūsti par valsts sekretāru, ierēdņi tev bezmaz klanās un roku bučo, taču pēc tam gandrīz vai izliekas, ka nepazīst. Tāda ir turienes izdzīvošanas stratēģija, kas man vienmēr ir likusies ļoti sveša. Runājot par politiku, Jaunais laiks kādreiz runāja par zagļiem, pēc Zatlera veiktā valsts apvērsuma notika oligarhu dedzināšana un tika radīts priekšstats, ka nu viss ies uz labo pusi un to pārraudzīs pilnīgi pārskatāma tiesiskuma koalīcija. Taču rezultātā tiesiskuma koalīcija savārīja tādas lietas, par kurām, piemēram, Tautas partijas valdīšanas laikā pat iedomāties nevarēja. Līdz ar to žurnālistika vēl jo vairāk ir pēdējais bastions, kas kaut ko var mainīt un vērst par labu, izgaismojot problēmas.
Tava ikdiena ir gana dinamiska. Kas ir tas, kas tev palīdz atslēgties?
Galvenais no atslēgšanās elementiem man ir sports. Es nevaru sākt dienu bez sportiskām aktivitātēm. Eju uz sporta zāli 4–5 reizes nedēļā. Divas reizes nedēļā eju uz boksu un kikboksu, skrienu. 15 gadu nobraucu ar slēpēm, pēdējos gadus esmu pārgājis uz snovbordu.
Visu interviju Likt ierēdņiem sākt kustēties lasiet trešdienas, 22.jūnija laikrakstā Dienas Bizness (9.-11.lpp)!
#1/4
#2/4
#3/4
