Tātad mums ir prezidents. Interesanti. Diezgan neparasta un drusku pat kutinoša sajūta. Bija taču pierasts, ka valsts prezidents, kopš Vairas Vīķes-Freibergas laikiem, ir drīzāk neveikla formalitāte. Jāatzīst, komfortabla un labi atlīdzināta formalitāte, it īpaši pēc prezidentūras beigām, tomēr nekas daudz vairāk. Tagad pēkšņi prezidents rīkojas kā tāds, kam ir vara. Un iestājas apjukums. Vai viņš tā drīkst? Vai tā maz vajag? Un ko lai vispār tagad dara? Latviešu tautas gudrība saka: govs ir tik laba, cik baltu pienu dod. Būs aizraujoši redzēt, kas no šīs prezidenta Bērziņa rosīšanās iznāks. Ja mēs tiešām tiksim pie jēdzīga premjera un stabilākas valdības, tad būs iemesls nopietnāk parunāt par valsts pārvaldes maiņu. Galu galā, doma par pilnu vai vismaz puslīdz prezidentālu republiku gaisā vienmēr ir bijusi. Mums taču pat partija ar tādu nosaukumu kādreiz balotējās, un kur nu vēl visi Ulmaņa sentimenti! Šobrīd ir iespēja līdzīgu scenāriju notestēt beta versijā. Ja patiks - kādēļ gan ne? Galu galā, pretēji tam, ko savos sprediķos stāsta arhibīskaps Vanags, pašreizējā Latvija ar visu iekārtu nav nekas no debesīm nonācis un pašos pirmsākumos Dieva ausī eksistējis. Paši vien viņu uztaisījām. Un ja kaut kas nestrādā, tad vajag salabot. Bet to, ka dažas lietas, maigi sakot, valstī nestrādā, diez vai noliegs pat asarainākie paldies Valdim teicēji.