Droši vien grūti būs atrast valsts aparātā strādājošo, kurš būtu gatavs skaļi pateikt, ka birokrātiskais aparāts Latvijā ir pārāk liels un to būtu nepieciešams samazināt.
Tomēr realitāte ir tāda, ka uzņēmēji arvien vairāk sūdzas par to, ka valsts birokrātiskā aparāta uzturēšana izmaksā pārāk dārgi, turklāt tās nesamērīgums rada arvien lielākas neērtības un pat problēmas.
Piemēram, atliek vien pastaigāt pa ministriju gaiteņiem, lai konstatētu, ka katrā no tām ir vairāki kabineti, kuros sēdošo cilvēku pienākumos ietilpst darbs ar ES fondu naudas sadali, apguvi un tamlīdzīgām lietām. Gadiem ilgi ir runāts par to, ka ES naudas apguvei jānotiek centralizēti, taču neviena ministrija tā arī nav pieļāvusi, ka šāds kumoss izslīd tai no rokām. Tāpat jāmin, ka faktiski katrai valsts iestādei ir sava IT nodaļa. Pirmkārt, tas kopumā izmaksā dārgāk nekā parūpēšanās, lai valsts iestāžu IT sistēmas nodrošināšanā notiktu centralizēti. Otrkārt, jau kopš Latvijas valsts atjaunošanas ir jārēķinās, ka katra valsts iestāde ierīko savu IT sistēmu, un tās savienot kopā, lai iegūtu, piemēram, vienotu datu bāzi, pārsvarā gadījumu ir neiespējami. Protams, valsts aparātā strādājošajiem par to galva nesāp, jo ar visām problēmām šajā ziņā ir jārēķinās uzņēmējiem. Lai nokārtotu dažādas atļaujas, aizejot uz vienas valsts iestādes vienu kabinetu, uzņēmēji ir spiesti ilgu laiku tērēt, skraidot no viena kabineta uz otru, staipot dažādus papīrus, formulārus, izziņas.
Jāatgādina, ka valdošo politiķu aprindās par modes lietu pēdējā laikā ir kļuvušas runas, ka vajadzētu uzlabot demogrāfisko situāciju valstī, ko nekādi nevar apstrīdēt. Un te nu vietā ir teiciens - labāk būtu darījuši, nevis tikai runājuši. Grūti pat iedomāties, cik daudz laika un spēka privātajā sektorā strādājošajiem ir jāizšķiež, lai tiktu galā ar vājprātīgi uzblīdušo valsts birokrātisko aparātu, toties ir skaidrs, ka līdz ar to laika, ko varētu pavadīt kopā ar ģimeni, paliek stipri maz...
Vēl viena problēma nenoliedzami ir faktā, ka birokrātu gan Latvijā ir daudz, bet viņu darba kvalitāte - nepiedodami zema. Ne reizi vien taču ir bijušas situācijas, kad tiek izstrādāts kāds normatīvais akts, bet tie uzņēmēji, uz kuriem nupat pieņemtais dokuments attiecas, plēš matus no galvas, jo nav ne mazākās skaidrības, kā vispār ir iespējams realizēt tajā sarakstīto. Svaigā atmiņā ir, piemēram, problēma, ka reversā pievienotās vērtības nodokļa piemērošana būvniecības pakalpojumiem ir spēkā jau desmit mēnešus, taču atšķirīgā izpratne radījusi sajukumu uzņēmējiem. Un šis gadījums nebūt nav vienīgais, kas liecina par visnotaļ nekvalitatīvu darba procesu valsts aparātā.
Tādējādi tikai loģiska un saprotama ir uzņēmēju prasība uzlabot Nacionālās attīstības plānu, tajā nosakot, ka valsts pārvaldei jākļūst vismaz par 50% mazskaitlīgākai. Šāda radikāla pieeja ļautu valsts pārvaldē strādājošajiem maksāt lielākas algas un tādējādi pieņemt darbā augsti kvalificētus speciālistus, nevis vienkārši bariņu cilvēku, kuriem gribas kaut kur pasēdēt un par to saņemt naudu.