Skotijas referenduma iznākums nav liels pārsteigums, taču tas nenozīmē, ka separātistu centieniem daudzviet pasaulē tāpēc būtu pielikts punkts
Skotijas neatkarības balsojumam pagājušajā nedēļā daudzi sekoja ar aizturētu elpu. Jau tas vien, ka šāds referendums vispār notika vienā valodā runājošā Eiropas valstī, kuras sastāvdaļa Skotija ir bijusi vairāk nekā 300 gadus, ir ievērības cienīgs fakts. Arī tas, ka 45% tomēr nobalsoja par Skotijas neatkarību no Apvienotās Karalistes, ir tik augsts rādītājs, kam vēl pirms dažiem gadiem neviens nebūtu ticējis. Jautājums tagad ir tāds, vai šī referenduma rezultāts, no kura izriet Skotijas palikšana Lielbritānijas sastāvā, Eiropā un citviet pasaulē tiks uztverts kā separātisma un neatkarības idejas pilnīga sakāve? Ņemot vērā kopējās valdošās tendences, visticamāk, ka nē. Nav pat teikts, ka arī pašā Skotijā pēc kāda laika nevarētu notikt atkārtots neatkarības referendums. Tāds piemērs ir – par Kvebekas neatkarību no Kanādas balsojums notika divreiz – 1980. un 1995. gadā, lai arī abās reizēs separātisma idejas piekritēji nesavāca pietiekamu balsu skaitu. Kā norādījis bijušais Lielbritānijas Eiropas lietu ministrs Deniss Makšeins, referenduma iznākums par labu Skotijas palikšanai Lielbritānijas sastāvā uzskatāms tikai par pirmā puslaika rezultātu, jo jau pats šis referendums faktiski ir Londonas politiskās elites sakāve. Lai nu kā, Lielbritānijas valdībai tagad nāksies turēt Skotijai pirms referenduma dotos solījumus par lielāku pašnoteikšanos un citiem labumiem. Redzēsim, kā viņiem ar to veiksies, jo briti jau kopš seniem laikiem ir bijuši dāsni labas dzīves solītāji, taču nebūt ne tik čakli savu solījumu pildītāji.
Būtu jau vienkārši, ja separātisms un reģionu neatkarības tīkojumi būtu tikai specifiska Lielbritānijas problēma, taču visas pazīmes liecina, ka tas tā nav. Nesen Spānijā gandrīz 2 miljoni cilvēku demonstrācijā uz Barselonas ielām pieprasīja Katalonijas neatkarību. Radikālā separātisma ideja viļņojas arī Basku zemē ar tendenci pārmesties uz kaimiņos esošo Franciju. Francija jau vairākus gadus ir spiesta iesaistīties Korsikas pašnoteikšanās tīkojumos. Korsikas iedzīvotāji, iegūstot neatkarīgas valsts statusu, saskata sev visnotaļ lielas priekšrocības kaut vai ES finanšu palīdzības veidolā, lai turpinātu attīstīt savu, no Francijas citiem reģioniem atšķirīgo dzīves modeli, kura pamatā ir tradicionālas vērtības un videi draudzīga ražošana. Nevar aizmirst arī flāmiski runājošās Flandrijas vēlmi atdalīties no frankofoniskās, ekonomiski vājākās Beļģijas daļas Valonijas. Šos reģionus šķir ne tikai valodas barjera, bet arī vēsturiskie rēķini. Līdzīgi saspīlēta situācija kopš XX gadsimta otrās puses ir arī rūpnieciskajiem Itālijas ziemeļiem – Dienvidtirolei, kas vēlas distancēties no lauksaimnieciskajiem dienvidiem, pieļaujot pievienošanos Austrijai vai Vācijai. Nav arī tā, ka vēlme pēc neatkarības būtu tikai Eiropas aktualitāte. Bez jau pieminētās Kvebekas Vidējos Austrumos nebūt nav mierīga situācija, kur pēc savas valsts joprojām tīko kurdi. Tāpat arī Āfrikā, īpaši uz dienvidiem no Sahāras, kur koloniālās lielvaras patvaļīgi ir apvienojušas dažādus etniskos grupējumus, turpina liesmot pretrunas un neatkarības sapņi. Kas vēl var zināt, pie kādām idejām nonāk 85 Krievijas Federācijas subjekti – reģioni un apgabali –, jo īpaši gadījumā, ja šīs valsts ekonomiskā situācija apvienojumā ar lielām ģeopolitiskām ambīcijām turpina pasliktināties.
Tas viss kopā liek runāt par separātismu kā globālu tendenci, kur īpaši apdraudētas ir tādas centralizētas valstis kā Francija, Spānija un Lielbritānija. Cilvēki vairāk orientējas uz savu tuvāko apkārtni un vietējām vērtībām, nevis tiecas būt zem viena, kopīga varas jumta. Jo lielāka integrācija tiek uzspiesta, jo asāka pretestība rodas. Iespējams, kaut kādu lomu spēlē arī faktors, ka lielo ekonomikas bumu laikā cilvēki vairāk tiecas pēc kopības, pat ja šī izaugsme būtu balstīta uz lētiem kredītiem. Savukārt, situācijai pasliktinoties, cilvēki vairāk izklīst pa stūriem. Vērojamās tendences arvien plašāk ļauj iesakņoties priekšstatam, ka arī Eiropas Savienības medus gadi ir garām un vienotā Eiropas tirgus ideja, ko pārvalda arvien briestošāks Briseles birokrātiskais aparāts, patiesībā ir stāsts par vakardienu, nevis rītdienu.
