Gan bijušajiem darbiniekiem izmaksāto kompensāciju, gan arī zaudēto tiesvedību ziņā totāls līderis ir valsts aparāts.
Turklāt paradoksālākais ir tas, ka visbiežāk zaudētāja lomā ir nonākusi Tieslietu ministrija, Valsts policija un Ieslodzījuma vietu pārvalde – iestādes, kur ir vieslielākā juristu koncentrācija, lai gan nav izslēgts, ka attiecībā uz citām ministrijām un to pakļautības institūcijām tiesas vienkārši vēl nav paspējušas paust savus negatīvos verdiktus, un arī tur nāksies šķirties no lielām summām. Diemžēl situācija attiecībā uz dažādu amatpersonu, ierēdņu atlaišanu Latvijā ir teju vienos vārtos.
Proti, ne reizi vien ir bijuši gadījumi, kad, atnākot strādāt jaunam ministram, kāda amatpersona vienkārši tiek izmesta no darba, īpaši neiedziļinoties juridiskās niansēs, taču labi zinot – ja nu izmestais dosies meklēt savu taisnību uz tiesu, viņš pa tās gaiteņiem staigās vairākus gadus, un, kad viss jau būs beidzies, ministrs jau būs kāds cits. Tieši tā parasti arī notiek, tiesa attiecīgajai ministrijai piespriež samaksāt nepamatoti izmestajam darbiniekam paprāvas kompensācijas, taču maksātājs ir nevis konkrētais izmetējs, bet gan visi Latvijas nodokļu maksātāji. Nu, piemēram...
Savulaik izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža nolēma atbrīvoties no attiecīgās ministrijas valsts sekretāres Kristīnes Jarinovskas, ko, panākot sev labvēlīgu valdības lēmumu, arī izdarīja. Tas bija 2006. gadā. Sešus gadus vēlāk, kad Izglītības un zinātnes ministrijā Rivža jau sen vairs nesildīja ministra krēslu, Administratīvā apgabaltiesa apmierinājusi Jarinovskas prasību, kurā viņa lūdza atzīt vadības līguma laušanu par nelikumīgu un izmaksāt noteikto atlīdzību. Šobrīd, 2013. gadā, tiesāšanās starp ministriju un Jarinovsku vēl nav beigusies, jo minētais lēmums ir pārsūdzēts, bet kurš tad maksās atlīdzību Jarinovskai gadījumā, ja kaut kad tālākā nākotnē viņa šo lietu vinnēs? Rivža?! Nekādā gadījumā – to darīs ministrija jeb visi nodokļu maksātāji. Faktiski sanāk tā – atlaista amatpersona iesūdz tiesā ministriju, bet uzvar visu sabiedrību. Absurds!
Protams, ir jābūt noteiktam mehānismam, kas ļautu atbrīvot no darba valsts iestāžu darbiniekus, ja viņi neko nedara, viņu darbs ir nekvalitatīvs, viņu šiverēšanās rada zaudējumus valstij utt. Taču šim procesam ir jābūt pamatotam un juridiski korektam. Nu, nevar jebkuras iestādes vai uzņēmuma darbiniekam pateikt – ej prom, jo tava seja man nepatīk! Savukārt, ja ir izveidojusies situācija, kad tiesas ceļā ir pierādīts, ka cilvēks no darba atlaists nepamatoti un attiecīgās iestādes vadītājs to darījis apzināti, visas iespējamās kompensācijas un citi izdevumi beidzot tomēr būtu jāsedz konkrētajam atlaidējam, kurš ir iniciējis šo procesu, nevis iestādei.
Citiem vārdiem sakot, valsts amatpersonām par saviem lēmumiem ir jāatbild reāli, materiāli. Kamēr tas nebūs izdarīts, kamēr līdzšinējā sistēma netiks mainīta, mēs arī turpmāk maksāsim par konkrētu personu nekvalitatīvajiem lēmumiem.