«Mūsu valstī palikušas tikai zviedru, svešzemju bankas un zemnieki nevar tajās paņemt kredītu, lai, piemēram, uzbūvētu lielāku gaļas pārstrādes uzņēmumu,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sūdzējies Guntis Belēvičs, Kokneses novada Iršu pagasta bioloģiskās saimniecības Zemitāni īpašnieks.
Jautāts: «Arī jūs nevarat paņemt kredītu?», viņš sacījis īsi: «Nevaru.» Uz norādi par viņa saimniecību ar briežu ganāmpulku kā iespējamo nodrošinājumu, saimniecības īpašnieks atbildējis: «Zviedru bankas šādus projektus nekreditē pavisam vienkārša iemesla dēļ: atmatā aizlaistus laukus zviedri var nopirkt lētāk nekā koptus.
Tieši tāpēc pašvaldībām ar steigu jāļauj dibināt krājaizdevu sabiedrības: nauda ir jāglabā nevis zviedru bankās, bet gan pašvaldību bankās, un tās pašas varēs izlemt, ko attīstīt savos reģionos. Vai NAP ir kaut viens vārds par šādu lietu? Protams, nav. Ne jau vienkārši lauksaimniecība ir svarīgākā, bet gan tas, ka latviešu tautas saknes ir laukos.»
G. Belēvičs norādījis, ka par labklājības ministri Ilzi Viņķeli bijis ārkārtīgi augstās domās – «līdz brīdim, kad no viņas nāca priekšlikums attīrīt laukus no cilvēkiem».
«Es darītu pretējo: es maksātu pārcelšanās pabalstus tiem, kuri gatavi pārcelties uz laukiem. Vēl vairāk: es pārstātu izmaksāt pilsētās bezdarbniekiem pēc noteikta laika jebkādus pabalstus. Lai pārceļas, tad izmaksās! Tiem, kas būtu pārcēlušies, daļu pabalsta es izmaksātu naudā, daļu – sēklā, darbarīkos un lopos. Bet mums, es skatos, gatavojas nocirst arī lauksaimniecību! Tad mēs pārstāsim eksistēt kā nacionāla valsts. Mums ir jāeksportē, bez tā nevar. Un ir ļoti svarīgi, ko mēs eksportējam: cik lielu finansiālu sastāvdaļu satur Latvijā iegūtās izejvielas, darbs un produkta pievienotā vērtība? Var jau importēt metālu, to sagriezt un eksportēt atpakaļ. Taču Latvijas pienesuma tur nebūs! Dažas nozares mums labi noturējušās, mums ir lauki un meži, mums ir māls un smiltis, mums ir kūdra un sapropelis, mums beigu beigās ir zemnieki, kas kaut ko ražo. Bet iedomājieties tādu trakumu. Koknesē ir kāds zemnieks, kas ražo ekoloģisko pienu – viņa govis ganās sertificētās pļavās un dod attiecīgu ekopienu. Un viņa piens tiek liets tajās pašās pienmašīnās, kurās jau saliets piens no saimniecībām, kas nav ekoloģiskās!» laikrakstam skaidrojis G. Belēvičs.