Latvijā ir spēcīgas lauksaimniecības tradīcijas, un pārtikas un lauksaimniecības produkti arī šodien ir viena no galvenajām Latvijas eksporta preču grupām.
Nākotnē pasaulei būs jāpabaro arvien vairāk iedzīvotāju – par pieprasījuma trūkumu diez vai varēs sūdzēties. Šodien mēs katrs kā patērētājs, iegādājoties vietējos produktus, varam balstīt mūsu ekonomiku un veicināt lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozares potenciāla īstenošanu.
Lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozīme ekonomikā
Lauksaimniecība un pārtikas un dzērienu ražošana Latvijas ekonomikā ieņem daudz būtiskāku lomu nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji. Šīs nozares kopā veido aptuveni 4% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Tās ir arī atbildīgas par aptuveni tādu pašu daļu no VID administrētajiem kopbudžeta ieņēmumiem, kas absolūtā izteiksmē ir ap 400 miljonu eiro. Darba tirgū ar pārtikas ražošanu saistīto nozaru loma ir lielāka – tajās nodarbināti 70 000 iedzīvotāju jeb 7,7% no visiem strādājošajiem. Vēl svarīgākas šīs nozares ir eksportā, jo lauksaimniecības un pārtikas produkti ir viena no Latvijas galvenajām eksporta preču grupām – vairāk nekā sestā daļa no kopējā preču eksporta jeb vairāk nekā divi miljardi eiro, kas ieplūst Latvijas ekonomikas asinsritē.
Cik tērējam, un kāpēc izvēlēties vietējo?
Kā liecina Swedbank aprēķini, Latvijas iedzīvotāji pārtikas (tajā skaitā dzērienu) iegādei tērē aptuveni ceturto daļu no kopējiem patēriņa izdevumiem – vairāk nekā 4 miljardus eiro. Apmēram 45% iepirkumu groza veido vietējā ražojuma pārtika un dzērieni, bet pārējos 55% – importēti produkti. Perfektu līdzsvaru jeb 50:50 būtu iespējams panākt, ja katra mājsaimniecība ik mēnesi aizstātu importa produktus ar vietējo ražojumu vien 20 eiro vērtībā. Kāpēc tas būtu vajadzīgs? Tāpēc, ka tādējādi kopā ik gadu pārtikas nozarē ieplūstu ap 120 miljonu eiro, un šādu pircēju atbalstu tiešā veidā justu gan nozares uzņēmēji, gan nozarē nodarbinātie un arī valsts budžets. Turklāt šī nauda, paliekot vietējā apritē, vairotu pozitīvo ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību. Tomēr tas nav vienīgais iemesls, kāpēc ir vērts iegādāties vietējos produktus.
Pirmkārt, mazas valsts nākotnes izaugsme nav iespējama bez stabilas izaugsmes eksportā. No lauksaimniecībā izaudzētā un pārtikas apstrādes rūpniecībā saražotā tiek eksportēti ap 40% produkcijas, un šis rādītājs pamazām palielinās. Lai izaugtu līdz eksportam, katram uzņēmumam jāsāk ar mazumiņu, un pirmie soļi parasti tiek sperti tepat, vietējā tirgū, kur katrs mūsu eiro palīdz potenciālajam nākotnes eksportētājam augt un attīstīt savu konkurētspēju.
Otrkārt, vietējās pārtikas patēriņš veicina vienlīdzīgāku reģionālo attīstību. Nav nekāds noslēpums, ka reģioni ekonomiskajā attīstībā krietni atpaliek no Rīgas. Šobrīd jau vairāk nekā 70% visā tautsaimniecībā pievienotās vērtības tiek radīta tieši Rīgā un Pierīgā, un šis skaitlis turpina augt. Pētot lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā pievienoto vērtību reģionālā dalījumā, Latvijas kartē “parādās” arī daudzas citas Latvijas vietas – Tukums, Iecava, Dobele, Jelgava, Madona, Daugavpils, Saldus, Rēzekne u. c. Pārtikas un lauksaimniecības nozares ir ļoti svarīgs darba devējs reģionos – nozarēs reģionos strādā aptuveni 50 000 cilvēku, kas ir vairāk nekā astotā daļa no visiem reģionos nodarbinātajiem.
Treškārt, lai gan Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk, pasaulē tendence ir tieši pretēja, un līdz ar iedzīvotāju skaita palielināšanos pieprasījums pēc pārtikas būtiski augs. Latvijas ģeogrāfiskais novietojums ir lauksaimniecības nozarei labvēlīgs – mums ir laba zemes un ūdens pieejamība un kvalitāte. Lai gan, klimatam sasilstot, kaitēkļu un slimību problēmas var saasināties, veģetācijas periods kļūst garāks, kas var palīdzēt kāpināt ražību. Tādēļ lauksaimniecībai un pārtikas ražošanai arī nākotnē ir potenciāls dot būtisku pienesumu Latvijas tautsaimniecībai.
Pārtika un ilgtspēja
Domājot par tālāku nākotni, svarīgi arī saprast, ar kādiem izaicinājumiem lauksaimniecības un pārtikas nozares sastapsies un ko mēs katrs varam darīt kopējo mērķu labā. ES uzņemtais zaļais kurss paredz, ka līdz 2050. gadam Eiropai jāsasniedz klimatneitralitāte. Tas nozīmē, ka ar klimata pārmaiņām saistītie jautājumi ieņems arvien nozīmīgāku lomu mūsu visu ikdienas dzīvē.
Lauksaimniecības sektors pasaulē jau šobrīd ir atbildīgs par aptuveni ceturto daļu no cilvēces radītajām siltumnīcas gāzu emisijām, un aplēses liecina, ka šī proporcija 2050. gadā var sasniegt pat 50%. Lai lauksaimniecības ekoloģisko “pēdu” mazinātu, nepieciešamas būtiskas pārmaiņas. Daži no veidiem, kā mēs katrs varam palīdzēt cīnīties ar klimata pārmaiņām, ir nepirkt lieku, izvērtēt gaļas un piena produktu daudzumu uzturā, kā arī patērēt produktus, kas saražoti pie mums Latvijā – īsākas piegāžu ķēdes nozīmē mazāku ietekmi uz vidi.
Turklāt jādomā arī par ilgtspējīgu saimniekošanu savā zemē. Te svarīga ir tāda niša kā bioloģiskā lauksaimniecība, kas aug un turpinās augt. ES mērķis ir panākt, ka līdz 2030. gadam bioloģiskajā lauksaimniecībā tiek izmantoti vismaz 25% no visas lauksaimniecības zemes. Saskaņā ar Eurostat datiem bioloģiskās lauksaimniecības platība 2019. gadā veidoja 8,5% no kopējās ES lauksaimniecības zemes. Tikmēr Latvijā bioloģiskajā lauksaimniecībā tiek izmantoti 14,8% no kopējās lauksaimniecībā izmantotās zemes – jau šobrīd esam solīti priekšā lielai daļai Eiropas. OECD, balstoties uz Zemkopības ministrijas aprēķiniem, secina, ka diemžēl būtiska daļa bioloģiskās produkcijas tiek pārdota konvencionālajiem pārstrādātājiem. Tas nozīmē, ka vietēji ražotās bioloģiskās produkcijas apgrozījums ir mazāks, nekā varētu būt. Ko varam darīt? Izvēlēties bioloģiski ražotus vietējos pārtikas produktus – jo lielāks pieprasījums, jo piedāvājumam vairāk vietas, kur augt.
Lauksaimniecības un pārtikas ražošanas izaicinājumi
Pārtikas ražošana arī nākotnē var būt viens no mūsu ekonomikas balstiem – mums ir auglīga zeme, lauksaimnieki un ražotāji uzkrājuši lielu pieredzi un vērtīgas zināšanas, un tā ir mūsu konkurētspējas priekšrocība. Tomēr, lai gan atbalstīt vietējos pārtikas ražotājus varam un vajadzētu, arī pašā lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā gribētos redzēt pārmaiņas. Galvenie izaicinājumi – celt šo nozaru produktivitāti un kāpt augstāk pa “vērtības ķēdi”, ražojot augstākas pievienotās vērtības produkciju.
Šobrīd lielu daļu pārtikas eksporta veido izejvielas (graudi, svaigpiens) vai zemas pievienotās vērtības produkti. Virzība uz sarežģītāku produktu ražošanu nodrošinās augstākus ienākumus un labāku dzīves līmeni nozarē strādājošajiem.
Lauksaimniecības kopējā produktivitāte Latvijā ir zema. To daļēji skaidro fakts, ka joprojām ir liels skaits mazu saimniecību un teju puse nemaz neražo produkciju pārdošanai, kamēr atbalstu, piemēram, platību maksājumu veidā, tās saņem. Taču labā ziņa – Eurostat dati liecina, ka produktivitāte, ko mēra kā lauksaimniecības faktoru ienākumu uz gada darba vienību, palielinās, un progress ir viens no straujākajiem ES.
Ja raugāmies uz pārtikas tālāku apstrādi, tad diemžēl arī šajā nozarē neesam īpaši ražīgi. Pievienotā vērtība uz nodarbināto pārtikas un dzērienu ražošanā krietni atpaliek no kopējās produktivitātes Latvijas tautsaimniecībā un ir teju divarpus reižu zemāka nekā vidēji ES.
Lai abas šīs problēmas risinātu, nepieciešamas tālākas investīcijas kapitālā, cilvēkkapitālā, kā arī izpētē un attīstībā. Turklāt, īpaši ņemot vērā, ka esam vēl zem citu valstu produktivitātes rādītājiem, ražīguma celšanā svarīgi arī spēt mācīties no labās prakses citviet pasaulē.
Lai nākotnē apmierinātu augošo globālo pieprasījumu pēc pārtikas un spētu izmantot Latvijas potenciālu lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarēs, dabas un cilvēku resursu izmantošanai šajā sektorā jābūt daudz efektīvākai nekā šobrīd. Mūsu kā pircēju loma ir izvēlēties ne tikai kvalitatīvus un garšīgus pārtikas produktus, bet arī tādus, kas palīdz savējiem – spēcīgāka lauksaimniecība un pārtikas ražošana ir ieguvums visai Latvijas ekonomikai.
