Var jau būt, ka franču zīmols Petit Bateau ir slavens ar Bretaņas strīpām un T-krekliem, bet vislielāko pateicību mēs esam viņiem parādā tieši par apakšbiksēm.
Līdz pat pagājušā gadsimta sākumam apakšbikses (vismaz kas attiecas uz Franciju un bērniem) darināja no vilnas, tās bija garumā tā ap pusceli un mugurā (jeb precīzāk teikt – uz dibena?) tās turējās ar pogu palīdzību. 13 bērnu tēvs Etjēns Valtons (Etienne Valton), mīlīgas franču bērnu dziesmas par mazo laiviņu iedvesmots (nē, tajā dziesmā nedzied par apakšbiksēm!), kādudien ņēma un nogrieza šo garo apakšbikšu kāju daļu. Lielākam komfortam pogas viņš aizstāja ar gumiju – gumiju gan vidukļa daļā, gan gumiju ap kājām, un materiālu nomainīja uz nebalinātu kokvilnu. Tā nu sagadījās, ka viņš bija nevis vienkāršs daudzbērnu tēvs, bet gan arī zeķfabrikas dibinātāja dēls, un tādējādi viņa dekonstruētās apakšbikses kļuva par vēsturisku pagrieziena punktu kompānijai, ko tagad pasaule zina ar nosaukumu Petit Bateau (jā, jā, tā pati mazā laiviņa).
«Tā bija radikāla inovācija, jo līdz tam pieaugušie un bērni nēsāja tikai garas apakšbikses,» modes ziņu un darba portālam Fashion United skaidro Petit Bateau tagadējais izpilddirektors Patriks Pergaments (Patrick Pergament). Tas gan sakrita arī ar laiku, kad viss sāka kļūt īsāks: darba nedēļa, sieviešu mati un kleitas, vīriešu bārdas, tomēr vajadzēja vēl vairākus gadus, lai šādas īsapakšbikses iegūtu arī publisku atzinību. 1937. gada Starptautiskajā mākslas un tehnoloģiju izstādē Petit Bateau īsapakšbikses saņēma Grand Prix inovāciju sadaļā. Mūsdienās kompānija ik gadu pārdod vairāk nekā 3,5 miljonus Petit Bateau kokvilnas apakšbikšu (mazliet gan cita izskata nekā oriģināls), un kompānija sakās, ka tās nēsā i Džeina Birkina, i Inese de la Fresanža (nezinātājiem – franču skaistules-slavenības).
Petit Bateau inovācijas nav aprobežojušās tikai ar apakšbiksēm. T.s. bodijs, tāda kā apakšveļa zīdaiņiem, arī ir šīs kompānijas izdomājums. Turklāt iedvesma tam nākusi nevis no dziesmas, bet gan amerikāņu zaldātiem, kuri savus T-kreklus varēja uzvilkt, nenovelkot ķiveres. Tas, protams, zīdaiņiem nav aktuāli, bet ikviens, kas reiz ģērbis sīkuli, apliecinās, ka dažbrīd vieglāk būtu zaldātu ne tikai ar ķiveri, bet arī visiem zābakiem kājās apģērbt. Petit Bateau šo procesu ir krietni atvieglojis. Viņu inovāciju saraksts arī ar to nebeidzas, jo te ir gan speciāli frotē, kokvilnas un kokvilnas-vilnas audumi, gan īpašas šuves. Kompānijai pat ir sava šūšanas skola, kur vajadzīgi pieci gadi, lai apgūtu visus tekstilindustrijas tehniskos trikus. Kā redzams, kompāniju nodarbina ne tikai piegriezuma lekāli un līniju krāsas. P. Pergaments laikrakstam The Telegraph atzina: «Mums ir izteiciens, ka Petit Bateau ir 50% mīlestības un 50% kokvilnas.»
Tomēr pagājušā gadsimta 80. gadi kompānijai bija nelāgi. Kad svarīgi bija, kuram ir vairāk, spīdīgāk un žilbinošāk, Mazās laiviņas klusais šarms pārliecināja arvien mazāk. Tā gandrīz, gandrīz bankrotēja, un 1988.gadā to, pārsolot banku, nopirka Yves Rocher Group, kurā kopumā ietilpst nu jau desmit zīmoli, to skaitā arī tādi kā Sabon (ziepes un kosmētika) un Yves Rocher (kosmētika).
Neskatoties uz to, kam tā pieder, kompānija tomēr vēl joprojām, iepretim citiem tekstilindustrijas milžiem, savus darinājumus lielākoties šuj savās rūpnīcās un pat nelielu daļu Francijā (kaut dati ir pretrunīgi, bet, visticamāk, šī daļa ir no 20 līdz 40%). «Esam neparasti mūsdienu modes pasaulē, jo lielāko daļu produktu ražojam paši un pārdodam tos paši savos veikalos,» atzīst P. Pergaments intervijā Fashion United.
Līdz pat gadu tūkstošu mijai Mazā laiviņa bija izteikts bērnu zīmols. Pavisam francūzisks. Pat uzlūkojot rāpuli vien, ar gara acīm jau bija saskatāmi visi tie labi (strikti?) audzinātie francūzīši, kas nekad neķengājas ar ēdienu un kas tiek ģērbti tieši tikpat eleganti kā viņu elegantās mamans. 1994. gadā tolaiku supermodele Klaudija Šīfere Chanel modes skates laikā uz mēles izsoļoja ikoniskajā buklē kostīmā, zem kura pavilkts bija nekas cits kā Petit Bateau baltais T-krekls. No bērnu nodaļas, jo pieaugušo T-kreklus tolaik kompānija neražoja (un supermodelēm der arī tādi). Nav zināms, vai tā bija labi inscenēta vai tiešām nejaušība (vai mēs vēl joprojām ticam nejaušībām modes pasaulē?), tomēr tas «tūkstošiem sieviešu iedvesmoja darīt tāpat». Jāpiebilst, ka kompānija arī steidzīgi izsūtīja visiem nozīmīgākajiem modes žurnālu redaktoriem pa T-kreklam, tā sakot, lai zina, par ko raksta. Nākamo triju gadu laikā baltā T-krekla pārdošanas apjomi pieauga neskaitāmas reizes (daži avoti uzsver – desmitkārtīgi), un 1999. gadā Petit Bateau bija jau iekļuvis Printemps Haussmann (universālveikalu ķēde Francijā) pieaugušo apģērbu nodaļā. Tad arī kompānija nopietni ķērās pie pieaugušo kolekcijas izveidošanas. To viņi ļāva darīt pieaicinātiem dizaineriem, kas Mazās laiviņas prognozējamajā elegancē ienesa popsīguma un ielas šika elementus.
Kā kompānijā tagad smejot saka, viņi ražo drēbes kokvilnas komforta mīlētājiem vecumā no 0 līdz 924 mēnešiem. Cik, gados rēķināts, tas būtu?