Vai satiksmes loģiskai sakārtošanai Rīgā, patiešām ir vajadzīgi milzīgi līdzekļi?Neapšaubāmi, ieguldījumi ir vajadzīgi, un ņemot vērā situācijas nopietnību Rīgā, neviens ieguldījums satiksmes uzlabošanā nebūs par lielu uz vispārējā zaudējumu fona, ko rada sastrēgumi.
Izbrīnu rada tas, ka atbildīgās amatpersonas neveic efektīvus pasākumus, lai uzlabotu esošo situāciju, vai arī dara to ļoti kūtri.
Dzīvojot ārzemēs, bieži nācās novērot kā tas tiek darīts tur, piemēram, regulāri tiek uzturēta diskusija ar sabiedrību, sūdzības un ierosinājumi tiek izskatīti bez „birokrātijas starpposma” un maksimāli ātri. Parādība, kad uz ceļa vai nozīmīgākajos krustojumos strādā atbildīgo institūciju darbinieki, bija gandrīz vai ikdienišķa. Šie cilvēki veica dažādus mērījumus, uzstādīja transporta plūsmas skaitītājus, regulēja luksofora gaismu intervālus, veica pētniecisko darbu, lai optimizētu satiksmi. Un jāsaka, ka tas viņiem arī izdevās. Uzlabojumi tika momentāni ieviesti dzīvē, attiecīgā operācija parasti aizņēma no dienas līdz divām, un komplicētākās vietās tā noritēja aptuveni nedēļu. Jāpiebilst, ka tas traucējumus satiksmei neradīja, jo visi darbi, kas varētu ietekmēt transporta kustības plūsmu, tika veikti naktī.
Savukārt kādu laiku uzturoties Rīgā, nekas tamlīdzīgs nav novērojams. Valdošā nekārtība uz Rīgas ielām vairāk liecina par nevēlēšanos domāt, vai kaut ko darīt lietas labā, nekā par naudas trūkumu. Nebūtu arī korekti runāt par ieguldījumu lielumu, ja ikdienas sastrēgumos varam atļauties „izkūpināt gaisā” neiedomājamu daudzumu naudas.
Ieskatoties tuvākajā nākotnē, nekas neliek domāt, ka satiksmes uzlabošanas darbi varētu aktivizēties. Šādai situācijai saglabājoties, pavisam drīz Rīgā satiksme noteiktās stundās un vietās varētu apstāties uz nenoteiktu laiku.
Ja attiecīgo iestāžu atbildīgās amatpersonas ir nespējīgas kaut ko mainīt, varbūt ir jādod iespēja to darīt cilvēkiem, kas var un grib to darīt?
Kā pierasts, par normu pārvērtusies atbildīgo cilvēku atrunāšanās, ka visi māk norādīt uz problēmu, bet nevar ieteikt risinājumus.
Tādēļ, lai šis raksts nekļūtu tikai par kārtējo „neapmierinātā” iemesto akmeni atbildīgo amatpersonu dārziņā, minēšu dažus pasākumus, kas būtu veicami satiksmes uzlabošanas jomā.
Kā viens no pasākumiem būtu pareiza un savlaicīga informējošo zīmju uzstādīšana, kas ļautu savlaicīgi izdarīt vajadzīgos manevrus, vai pārkārtošanos joslās. Rīgā šai ziņā valda pilnīga nesakārtotība, kas padara problemātisku pārvietošanos Rīgas viesiem, tūristiem, caurbraucējiem un citiem autovadītājiem, kuri nepazīst Rīgu. Kas, savukārt, tieši ietekmē braukšanas apstākļus cilvēkiem, kas ikdienā pārvietojas pa Rīgas ielām.
Piemēram, kad zīmes par braukšanu joslās ir uzstādītas tieši krustojumā, bet nebrīdina vismaz 50 m pirms krustojuma, par braukšanas virzienu maiņu joslās. Rezultātā sākas haotiska pārkārtošanās krustojumā, kaut gan to varētu veikt laikus.
Joprojām ir aktuālas virzienu norādes, lai cauri braucošais transports, bez liekas kavēšanās, to varētu izdarīt. Tāda veida norādes, kā E6 un A1, diemžēl, neveicina transporta plūsmu caur Rīgu, jo mēs labi zinām, ka ir neiespējami vienlaicīgi braukt un uzmeklēt šos cipariņus kartē. Kas attiecās uz virziena zīmju uzstādīšanu, tad te nav jāizgudro „piektais ritenis” - ja mūsu amatpersonām šai sakarā rodas jautājumi, tad tas viss ir uzskatāmi redzams jebkurā Rīgas lieluma Eiropas pilsētā. Cits jautājums, vai to gribās saskatīt un aktīvi darboties, vai tomēr mierīgāk ir „atsēdēt” savu laiku mīkstā ofisa krēslā, iesakot iedzīvotājiem izmantot sabiedrisko transportu.
Satiksmes regulēšanā karstajās stundās aktīvu dalību varētu ieņemt policisti-satiksmes regulētāji. Tā, piemēram, notiek Parīzē - pēc plkst. 16, vietās, kur parasti ir transporta plūsmas problēmas, operatīvi ierodas un strādā satiksmes regulētāji. Kāpēc gan mūsu apgrūtinātās satiksmes apstākļos nepārņemt šo labo pieredzi? Rīgā policistus nākas vērot kā soda sankciju veicējus, nevis kā palīgus uz ceļa. Varbūt ir pienācis laiks kaut ko mainīt ?
Turpinot aizsākto tēmu, kā viens no krustojumu izbraukšanas veicinošiem apstākļiem būtu luksoforu sekciju izvietošana virs joslām, jo satiksmes intensitātes dēļ, aiz braucošā smagā transporta un autobusiem, ceļa malās izvietotie luksofori nav pietiekami labi saredzami. Braukšanas novēlota uzsākšana - tas viennozīmīgi ir svarīgs apstāklis, kas kavē plūsmas kustību kopumā un samazina krustojuma caurlaidību.
Aktuāls risinājums satiksmes plūsmas uzlabošanai būtu luksoforu gaismu degšanas ilguma optimizācija un pielāgošana konkrētai vietai, iepriekš veicot rūpīgu satiksmes intensitātes izpēti. Ieskaitot luksoforus, kuri uzstādīti uz gājēju pārejām, kur bieži sarkanā gaisma deg nepamatoti ilgi. Valstīs, kur satiksmes kvalitātes uzlabošanu uztver kā nopietnu problēmu, tiek pievērsta uzmanība arī regulējamas gājēju pārejas funkcionalitātei. Un risinājums nebūt nav sarežģīts - sarkanās gaismas degšanas ilgums ir pielāgots laikam, kādā gājējs normālā ātrumā šķērso brauktuvi, un ne vairāk.
Braukšanas apstākļus veicinātu arī informējošo apzīmējumu zīmēšana uz ceļa braucamās daļas, tā saucamā „filtru” sistēma - dzeltenām līnijām rūtotas braukšanas zonas, kur obligāts būtu nosacījums braukt pēc „rāvējslēdzēja” principa. Tas būtu efektīgs līdzeklis, kas neprasot daudz naudas resursu, novērstu ilgstošu stāvēšanu dažās Rīgas ielās. Kā arī uz brauktuvēm uzzīmēti laukumi, ”turēt tīru”, kas sastrēguma brīžos ļautu transportam brīvi nogriezties, izbraukt vai iebraukt šķērsielās, māju pagalmos, un no pretējās braukšanas joslas.
Nobeigumā gribētos secināt, ka dažkārt ir grūti saprast, kas un kāpēc, sabiedrībai rada šīs problēmas nepārvaramības mītu. Acīmredzot, ja problēmai velta pietiekami daudz uzmanības, un pie nosacījuma, ja attiecīgo iestāžu vadītāji un darbinieki ir pietiekami elastīgi, domājoši un darboties griboši, bieži vien situācijas risinājumi neprasa milzu ieguldījumus.