SIA Rīgas satiksme turpina pieprasīt maksu no ēku īpašniekiem par sabiedriskā transporta kontakttīklu atsaišu noņemšanu no namiem, lai gan tiesa jau vienreiz lēmusi, ka šādai rīcībai nav likumiska pamata.
Divstāvu ēka Gogoļa un Lāčplēša ielas krustojuma tuvumā ir grausts. Par to, ka tā jānojauc, vienisprātis ir gan Rīgas dome, gan ēkas īpašnieces – SIA IM Konsultācijas – vadība. Taču jau vairāk nekā gadu (līgums ar būvniekiem par ēkas nojaukšanu noslēgts 2012. gada decembrī) to nav iespējams izdarīt, jo pie ēkas sienas piestiprinātas trolejbusa līnijas kontakttīkla atsaites. SIA Rīgas satiksme piekrīt ēkas nojaukšanai tikai tad, ja par atsaišu noņemšanu un pārlikšanu uz stabiem pašvaldības uzņēmumam samaksāsim 25,7 tūkst. eiro vai parakstīsim līgumu, ka noteiktā termiņā uzbūvējam jaunu ēku, pie kuras stiprināt atsaites, DB stāsta IM Konsultācijas valdes locekle Ināra Admine. Grausta nojaukšanas izmaksas aplēstas mazākas – ap 18,6 tūkst. eiro.
Uzņēmumam nav plānu būvēt jaunu ēku, bet gan nojaukt graustu, kas kļuvis draudīgs garāmgājējiem – ēkai iegruvis jumts, sagāzies pārsegums starp stāviem. No fasādes puses logi un durvis aizsisti ar metāla plāksnēm, kas satur mājas fasādi, neļaujot tai sabrukt.
Nav apgrūtinājums
I. Admine ir sašutusi: «Man nav jāiegulda līdzekļi Rīgas sabiedriskā transporta kustības no- drošināšanā.» Juridisku iemeslu maksāt par atsaišu noņemšanu arī nav – tās nav reģistrētas Zemesgrāmatā kā īpašuma apgrūtinājums.
IM Konsultācijas valdes locekle arī nesaprot, kā tas iespējams, ka no vienas puses pašvaldība satraucas par ēkas iespējamu sabrukšanu, no otras – neko nedara, lai pašai piederošs uzņēmums nestātos ceļā ēkas nojaukšanai. Jau 2011. gadā tapis pašvaldības atzinums, kurā norādīts, ka ēka nolietojusies par 90%, ir avārijas stāvoklī un jebkurā brīdī iespējama tās pašsabrukšana. Secināts arī, ka sienās iestiprinātās atsaites var izkrist, nosprostojot Gogoļa ielas brauktuvi un traucējot satiksmi. Pašvaldība uzņēmumam arī uzlikusi 1000 eiro naudas sodu, kas I. Admines ieskatā ir nesamērīgi liels, jo IM Konsultācijas par ēkas īpašnieku kļuvušas samērā nesen – 2013. gada vidū – un ir paudušas gatavību īpašumu sakārtot.
Precedentu neņem vērā
I. Adminei kā juristei nav arī skaidrs, kā Rīgas satiksme var ignorēt Augstākās tiesas senatoru viedokli. Par to sašutis ir arī uzņēmējs Jevgēnijs Gombergs, kurš DB norāda, ka Senāta spriedums veido judikatūru, bet Rīgas satiksme spītīgi neņem to vērā, jo turpina līdzīgos gadījumos pieprasīt ēku īpašniekiem pārcelt Rīgas satiksmes atsaites par savu naudu un pamato savu rīcību ar argumentiem, kurus tiesa atzina par prettiesiskiem.
DB jau ziņojis, ka 2006. gadā SIA Teikas nami vēlējās nojaukt ēku Brīvības un Miera ielas krustojumā. Tā kā pie ēkas bija tramvaju līnijas atsaites, Rīgas satiksme uzlika par pienākumu uzņēmumam pārvietot atsaites stiprinājumu. Uzņēmums neveiksmīgi centās panākt šīs prasības atcelšanu Rīgas domē, bet, to nepanācis, piekrita Rīgas satiksmei samaksāt nepilnus 10 tūkst. eiro par stiprinājumu pārvietošanu. Lai panāktu savu taisnību, uzņēmums vērsās tiesā. Augstākās tiesas senāts 2012. gadā atzina, ka Teikas nami nav ne kontakttīkla īpašnieks, ne valdītājs, ne lietotājs – atsaites ir daļa no Rīgas satiksmes tiesiskā valdījumā esošu tramvaja sliežu ceļu inženierkomunikācijām, kas nodrošina tramvaju līniju ar elektroapgādi, līdz ar to uzņēmums nevar būt atbildīgs par kontakttīkla pārbūves procesa organizēšanu un izpildi, tostarp finansēšanu.
Satversme nosaka, ka īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašumu tiesību ierobežošanas nepieciešamība sabiedrības interesēs mūsdienās ir gandrīz neizbēgama, spriedumā atzīst Augstākā tiesa, vienlaikus norādot, ka īpašuma ierobežojumam jābūt samērīgam, proti, pienākumi, kurus personām uzliek sabiedrības interesēs, ir jādala līdzīgi starp visām personām; situācija, kurā vienai vai dažām personām vajadzētu nest lielākus izdevumus sabiedrības interesēs nekā citām, kuras arī lieto sabiedrības interesēs radītos līdzekļus un resursus, būtu pretrunā ar vienlīdzības principu.
Negrib tērēties
No tiesas sprieduma nojaušama pašvaldības nostāja – tā negrib tērēties. Ja atsaites ir pievienotas ēkas fasādei normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, tad, mainoties ēkas īpašniekam vai īpašnieka gribai, pašvaldībai nav pienākuma par saviem līdzekļiem, kuri jau vienreiz ir ieguldīti, lai stiprinājumu pievienotu, to atkal pārvietot, savu viedokli paudusi pašvaldība. Tā būtu pašvaldības līdzekļu izšķērdēšana.
J. Gombergs gan norāda – ņemot vērā, ka atsaites pie mājas pievienotas sen, šobrīd ir gandrīz neiespējami konstatēt, vai tas noticis atbilstoši normatīvajiem aktiem. «Rīgā tādā situācijā atrodas vairākas ēkas. Faktiski tas ir apgrūtinājums, kas nekur nav dokumentāli noformēts. Atsaites rada papildu slodzi ēkām, un tas nekādā gadījumā neuzlabo ēkas stāvokli, bet tieši otrādi – pasliktina situāciju. Uzskatu, ka tādēļ atsaites būtu vai nu jāatvieno, vai īpašniekiem jāsaņem par to nomas maksa.»
Uzņēmējs uzskata, ka māju īpašniekiem ir tiesības prasīt, lai atsaites atvieno. Viņš arī domā, ka Rīgas satiksme vienkārši baidās no iespējamas situācijas, ja visi ēku īpašnieki prasīs atvienot atsaites. «Tiesā izskanēja, ka tad Rīgā būtu jāuzstāda ap 8000 stabu. Tam neesot naudas, bet kādēļ mums par to jāuztraucas?» jautā J. Gombergs.
Uzskata par ķīlniekiem
IM Konsultācijas nav vienīgais uzņēmums, kas nonācis līdzīgā situācijā, liecina DB informācija. Rīgas satiksmē DB norāda, ka konkrētus gadījumus nekomentēs, taču atzīst, ka problēma ar atsaitēm pastāv un «šajā situācijā ķīlnieku lomā ir gan Rīgas pašvaldības SIA Rīgas satiksme, gan namīpašnieki».
Lai arī valstī ir regulējums, piemēram, par elektronisko sakaru tīkliem – to ierīkošanu, ekspluatāciju utt. –, kur ir regulētas namīpašnieku un elektronisko sakaru tīklu īpašnieku attiecības, jautājumā par sabiedriskā elektrotransporta kontakttīkliem šāda regulējuma faktiski nav, DB informē uzņēmuma pārstāvis Viktors Zaķis. Pagaidām katrs gadījums, kur saduras Rīgas satiksmes un namīpašnieku intereses, ir jārisina individuāli.
Pēc Rīgas satiksmes speciālistu domām, sabiedriskā elektrotransporta kontakttīkla atsaišu atrašanās pie ēku sienām ir likumīga, jo to izbūve ir notikusi saskaņā ar attiecīgajā laika periodā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tajos investēta valsts un pašvaldības uzņēmuma nauda, līdz ar to kontakttīkla atsaišu patvaļīga noņemšana nav pieļaujama. Proti, atsaites namu sienās tika ievietotas jau 20. gadsimta sākumā, tomēr lielākā daļa elektrotransporta kontakttīklu izbūve vai pārbūve notika padomju gados, kad faktiski gan ēkas, gan sabiedriskā elektrotransporta kontakttīkls piederēja vienai personai – valstij.
V. Zaķis arī uzsver – sabiedriskā transporta kustība Rīgā iespējama, tikai izmantojot kontakttīklus. Uzņēmums izprotot, ka daudzi namīpašnieki nevēlas, lai pie viņu namu sienām būtu novietotas šīs atsaites, taču, piemēram, Rīgas vēsturiskajā centrā tās pārvietot uz stabiem nav iespējams tehnoloģisku iemeslu dēļ. Savukārt stabu novietošana uz ietvēm traucēs iedzīvotāju pārvietošanos un padarīs Rīgu estētiski mazāk pievilcīgu.