Tā Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Latvijas Pašvaldību savienības izstrādātās strukturālo reformu vadlīnijas vērtē vairāki aptaujātie. DB jau daudzkārt ir rakstījis par to, ka valsts attīstības un arī ES vidējo rādītāju noķeršanas vienīgais instruments ir uzņēmējdarbības vides uzlabošana, lai tā būtu vismaz līdzvērtīga Igaunijai un Lietuvai, vai, vēl labāk - būtu investoriem pievilcīgāka vide.
«Vispirms gribētu saprast, kas tas īsti ir - ES vidējais rādītājs,» vēlas zināt bijusī LTRK valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende. Viņa arī atgādina, ka nekas jau nestāv uz vietas, jo viss plūst un mainās - attīstās citas valstis. «Par šo mērķi var teoretizēt tad, ja nākamajos 15 gados nekas nemainās, jo var taču notikt kādi notikumi, kas daudzas lietas būtiski maina situāciju,» Ž. Jaunzeme -Grende. Viņa uzskata, ka būtu jānosaka starpmērķis - panākt Igauniju. «Izanalizējot Igaunijas stiprās vietas, kuras veido labklājību, un skatīties, kas Latvijā jādara, lai to īstenotu. Noteikti ir jomas, kurās Igauniju Latvija varētu panākt ļoti ātri, un arī jomas, kurās šis laiks būtu krietni garāks,» tā Ž.Jaunzeme-Grende.
Viņasprāt, lai Latvijas Universitāte noķertu Tartu universitāti Eiropas augstskolu skrējienā, varētu būt vajadzīgi 10 gadi. «Ja politiķi uzliks mērķi, - 15 gadu laikā sasniegt ES vidējo līmeni - nākamie pieci gadi var būt ļoti grūti, kur jāsaspringst visiem, un var gadīties, ka būs maz vēlētāju, kuri par viņiem balsos, jo politiķiem nav interesanti domāt ilgtermiņā,» prognozē Ž.Jaunzeme- Grende.
«Politiķiem un visai valstij izvirzītais mērķis, ka Latvijai ne vēlāk kā līdz 2027. gadam ir jāsaniedz ES vidējais līmenis pēc ekonomiskajiem un sociālajiem rādītājiem, ir atbalstāms, taču gribētos saprast, kā to sasniegt,» jautā Mazo un vidējo komersantu un amatniecības konsultatīvās padomes priekšsēdētāja Silvija Greste. Viņa nezina, kādēļ Latvija šo ES vidējo līmeni nevarētu sasniegt ātrāk, piemēram, 2020. gadā. «Būs grūti motivēt cilvēkus ticēt gaišai nākotnei pēc 15 gadiem Latvijā, ja šo gaišo nākotni var iegūt jau rīt vai pēc gada, dodoties strādāt uz Vāciju vai Zviedriju,» brīdina S. Greste
«Var izvirzīt mērķi, taču būtiskākais ir - kas un kā to sasniegs. Vai tā rezultātā nav pilnībā jāmaina ekonomiskās un finanšu politikas kurss? Vai nav jāpāriet uz citu nodokļu un soiciālo garantiju sistēmu? Vai tā sasniegšanai pat nav būtiski jāreformē esošā, tautas uzticību zaudējusī politiskā un pat ekonomiskā sistēma?,» jautā LTRK eksprezidents un Mazo un vidējo komersantu un amatniecības konsultatīvās padomes bijušais priekšsēdētājs Andris Lasmanis. Viņš cer, ka šis mērķis neizplēnēs un nenoslīks dažādu birokrātu un vēl jo vairāk politiķu savstarpējo ambīciju un gribas trūkuma muklājā, kur noslīcinātas ļoti daudzas labas idejas, piemēram, garantiju mehānisms mazajam un vidējam biznesam. «Ja politiķiem vienīgais mērķis ir tikt pie varas, lai labi padzīvotu, nevis tikt pie varas, lai īstenotu savas partijas programmu un valsti vestu kaut kādā virzienā, tad mērķa izvirzīšana jau kā tāda bez tās īstenotgribētājiem, un vēl jo vairāk - bez konkrēta rīcības plāna ar attiecīgiem atskaites periodiem neko nav vērta, vai arī tai ir ļoti liela iespēja palikt tikai uz papīra,» savu skepsi pauž A. Lasmanis.