Lielākoties uzņēmējus virza vajadzība pēc neatkarības, nevis vēlme nopelnīt vēl vienu miljonu, tā uzskata profesors Nikolauss Franke (Nikolaus Franke), Vīnes Ekonomikas un biznesa universitātes WU Vienna Uzņēmējdarbības un inovācijas institūta vadītājs.
Viņa skatījumā, visa sabiedrība iegūtu, ja jau bērniem un jauniešiem viņiem piemērotā veidā mācītu par uzņēmējdarbību un mudinātu aktivizēt uzņēmējspējas. Vairāk par mītiem saistībā ar biznesu un to, kā ieviest organizācijā inovāciju, viņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.
Fragments no intervijas
Kas ir populārākie mīti par uzņēmējdarbību?
Viens no tiem ir par uzņēmēju kā supervaroni. Medijiem patīk šie stāsti, kur viens cilvēks pārvar visus šķēršļus un kļūt par varoni. Realitātē tā gluži nav. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, parasti ir komanda, vienam ir grūti. Ļoti reti visas vajadzīgās prasmes, spējas un zināšanas ir apvienotas vienā indivīdā. Visbiežāk cilvēki ar tehnoloģiju zināšanām ir relatīvi nabadzīgi, ja runājam par biznesa prasmēm, pārdošanu, finanšu plānošanu. Otrkārt, maldīgs ir priekšstats par tūlītējiem panākumiem. Tie prasa laiku, reti notiek vienas nakts laikā. Varbūt ir tādi priekpilni brīži, kad tiek piesaistīts pirmais klients vai investors.
Tāpat ir mīti attiecībā par tipisko uzņēmēja personību. Viņi reti kad pieder pie spēlmaņa tipa, vismaz ne tiešām veiksmīgie uzņēmēji. Taču pastāv mīts, ka uzņēmējs tiecas pēc riska. Lielākā problēma ir tā, ka risks var neattaisnoties. Veiksmīgs uzņēmējs ļoti racionāli skatās uz risku – viņa izvēle par labu riskam ir tad, ja iespēja piedzīvot veiksmi ir lielāka par neizdošanās risku. Visi uzņēmēji, ar ko kādreiz esmu runājis, vienmēr ir teikuši, ka viņi ienīst risku. Nevienam nepatīk risks, neviens pēc tā netiecas. Varbūt tikai daži no viņiem ir trakie klintīs kāpēji un adrenalīna meklētāji. Ja ir 80% veiksmes iespēja un 20% neizdošanās risks, uzņēmēji riskē, jo ir liela veiksmes iespējamība. Veiksmīgi uzņēmēji ir relatīvi vēsi attiecībā uz risku.
Vēl viens jauks mīts saistās ar uzņēmēju smalko dzīvi. Daži mediji viņus tā portretē, un arī pašiem uzņēmējiem patīk sevi pozicionēt kā rokzvaigznes, fotogrāfijā demonstrējot savu bagātību. Protams, tam nav nekādas saistības ar uzņēmēja patieso dzīvi, ja vien viņš vai viņa varbūt tikko kā nav pārdevuši savu veiksmes stāstu. Uzņēmējdarbība ir grūts un smags darbs. Ļoti reti sākotnējā ideja kļūst ar veiksmes stāstu. Nav tāda lineāra stāsta, kur viss notiek, kā paredzēts. Aptuveni 2/3 veiksmīgu produktu pilnībā atšķiras no sākotnējās idejas. Smags darbs drīzāk ir norma, nevis izņēmums.
Daudzi domā, ka uzņēmēji ir kapitālisti, kurus motivē tikai nauda un iespēja nopelnīt vēl vairāk naudas. Nevienam nav nekas pretī būt bagātam, taču drīzāk ir reālistiski pieņemt, ka nauda nevar būt vienīgais virzītājspēks. Iespējas, ka kāds kļūs par miljardieri, ir relatīvi zemas. Cilvēkus tipiski motivē vajadzība pēc neatkarības, lielai daļai nepatīk, ja viņiem ir priekšnieks, kas spiež darīt to vai citu, it īpaši, ja iepriekš nolemts kaut kas cits. Uzņēmējiem nepatīk sekot citu pieņemtiem lēmumiem, kam viņi netic un zina, ka tie nestrādās. Nevienam tas nepatīk, bet uzņēmēji tādā situācijā kļūst gluži vai traki. Viņus virza vajadzība pēc neatkarības un arī vajadzība pēc sasniegumiem. Parasti uzņēmēji vēlas atstāt nospiedumu aiz sevis, radīt kaut ko lielāku. Viņi tic ideāliem. Bieži vien tas ir spēcīgāk par vēlmi pēc naudas.
Kad runāju ar politiķiem, viņi reizēm neredz atšķirību starp pašnodarbinātajiem un jaunuzņēmumiem. Nezinu, kā jūsu valstī, bet Austrijas statistika liecina, ka šogad ir 30 tūkstoši jaundibinātu firmu. Tas ir labs indikators ekonomikas veselīgumam, taču tikai daži no tiem ir īsti startup – inovatīvi, ar augstu izaugsmes potenciālu un dibinātāju vēlmi attīstīties. Tie ir faktori, kam tiešām ir nozīme un kas maina sabiedrību, nevis jauna kafejnīca vai ziedu veikaliņš. Nav nekas slikts, ja uzņēmējam pieder kafejnīca vai puķu veikals – tas ekonomikai ir vajadzīgs, bet tie nemaina mūsu sabiedrību, dzīvesveidu. Ir svarīgi, ka politiķi fokusējas uz šiem dažiem, kas var strauji augt un kļūt par t.s. vienradžiem, jo ātri augoši jaunuzņēmumi rada darbavietas, dod sabiedrībai kaut ko vairāk.
Reizēm lielu kompāniju vadītāji darbu tajās apmaina pret jaunuzņēmumiem. Vai tas, ka vadītājs ir bijis veiksmīgs kā lielas kompānijas direktors, nozīmē, ka viņam veiksies arī savā uzņēmumā?
Augstākā līmeņa vadītāji nav bijuši uzņēmēji. Korporatīvā pasaule un lielu uzņēmumu vadīšana ir atšķirīga no startup pasaules un šāda veida kompāniju vadīšanas. Vadītājiem bieži vien ir bijis jāstrādā ar kvalitātes uzlabošanu, izmaksu samazināšanu, īpašnieku vēlmju apmierināšanu. Tas tik bieži neprasa veidot kaut ko pilnībā jaunu. Liela problēma daudzām lielām kompānijām ir tā, ka tās nav pārāk inovatīvas. Ja skatāmies uz tādu graujošu inovāciju kā viedtālruņi, digitālā fotogrāfija, tiešsaistes bizness un sociālie tīkli, lielākā daļā gadījumu to radīja jaundibinātas firmas un jaunuzņēmumi, nevis lielas korporācijas.
Man grūti iedomāties, ka cilvēkiem, kam izdodas kāpt pa karjeras kāpnēm līdz liela uzņēmuma vadīšanai, piemīt jaunuzņēmumu veidošanai vajadzīgās prasmes. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad vadītāji ar tiešām augstām uzņēmējspējām izlemj veidot savu biznesu un būt neatkarīgi, jo nevēlas sadzīvot ar citiem lēmumu pieņēmējiem. Taču arī vadītāja dzīve nav nemaz tik vienkārša.
Visu rakstu Inovē vai gatavojies aiziet no biznesa lasiet trešdienas, 2.janvāra laikrakstā Dienas Bizness!