Ēdināšanas biznesa veiksme tikai desmit procentu apmērā atkarīga no garšīgas kotletes, uzskata mūziķis un Kuldīgas uzņēmējs Artis Rozītis. Viņaprāt, ar Latvijas simtgadi latvietim domāšana arī drusku deformēta - viņš visu laiku gaida salūtus, vingrojošus delfīnus jebkurā pasākumā, turklāt – par velti. Bet tagad viss palicis uz pašu rīkotāju pleciem.
A.Rozītis, kurš agrāk aktīvi muzicēja grupā RAP, bet tagad spēlē ballītes apvienības Montana sastāvā. Viņam pieder viens no vecākajiem ēdināšanas uzņēmumiem Kurzemē – bārs Stender’s – un nu arī picēriju tīkls un iznomājami apartamenti.
Fragments no intervijas
Kas jūsu uzņēmumam ļāvis izdzīvot jau 20 gadu? Tas, ka maināties līdzi laikam, papildināt savu produktu portfeli?
Būtībā ēdināšanas biznesa veiksme, izdošanās tikai desmit procentu apmērā atkarīga no garšīgas kotletes. Astoņdesmit līdz deviņdesmit procenti ir viss pārējais, ar ko jātiek galā. Cik cilvēku ieliek savu darbu, lai tas šķīvis, ko klients pasūtījis, nonāktu uz galda!
Kas ir tas pārējais?
Sāksim ar licenču skaitu, kas jāiegūst – alkoholam, tabakai –, ar visām institūcijām, kas apmeklē... Varētu skaitīt un skaitīt. Vienreiz veidojām sarakstu, iznāca gana plašs. Turklāt tagad par ēdināšanas tēmu katrs izsaka savu viedokli, rodas sajūta, ka katrs latvietis būtu gatavs uztaisīt restorānu vai kafejnīcu. Tas ir saprotami – ikviens taču māk izcept olu, kotleti. Katrs zina, kā vajag apkalpot, cik laipnam jābūt viesmīlim, kā jāpienāk pie galdiņa. Līdzīgi kā politikā vai hokejā – par to arī visiem ir savs viedoklis, katrs zina, kā vajag. Nesen bija saruna ar tēvu un dēlu. Dēls cep kebabus, labi sanāk, ir apņēmīgs. Grib Rīgā atvērt restorānu. Bet pacep kādu laiku tos kebabus mājas ballītē! Ja saproti, ka ir tik neizsakāmi gardi, varbūt pēc gada vai vairāk atradīsi ceļu pie klienta caur savu ēdināšanas uzņēmumu. Nav tā, ka mudinu nenodarboties ar ēdināšanas biznesu, bet apdomāt. No malas skatoties, liekas, ka gana vienkārši tas viss ir. Bet katrā biznesā ir sava garoza, kas jāpārkož. Ir miljons nianšu.
Bārs ir arī izklaides vieta, kur notiek pasākumi. Pats esat mūziķis, grupa piedalās festivālos. Cik viegli mūsdienās ir izvilkt jauniešus no mājas, atraut no elektroniskajām ierīcēm?
Pamatuzstādījums jau nav mainījies – visi grib atpūsties. Kādreiz deviņos, desmitos vakarā viss bija pilns, rosība notika. Tagad klubu dzīve sākas pēc pulksten vieniem. Tā ir tendence ne tikai mazpilsētā, bet arī lielajās pilsētās. Ņemot vērā, ka mazpilsētā cilvēku ir tik, cik ir, cik no viņiem ir tusētāju... Nedēļas nogalēs vasarā visa Latvija ir vienās dzīrēs. Brauc, kurā virzienā gribi, visur ballītes. Cilvēks informatīvi ir noslogots ar izvēli, kur braukt, – te vai tur. Visas sarunas arī uzņēmēju vidū nonāk pie tā, ka Latvijā cilvēku ir par maz, lai to visu apgūtu. Ja mēs atrastos Eiropas vidienē, tas būtu citādāk.
Un vēl ar Latvijas simtgadi latvietim domāšana arī drusku deformēta. Viņš visu laiku gaida salūtus, vingrojošus delfīnus jebkurā pasākumā, turklāt – par velti. Bet tagad viss palicis uz pašu rīkotāju pleciem. Tas prasa finansiālos ieguldījumus. Tad nu katrs mēģina pārsteigt to cilvēku, ar ko var. Kādam izdodas, kādam ne tik ļoti. Nevar jau uztaisīt kaut ko no nekā.
Apmeklētājs īsti vairs nav gatavs maksāt par pasākumu?
Protams! Simtgades svaidīšanās ar naudu – tas bija pozitīvi, jo notika pasākumi, kas bija kvalitatīvi uztaisīti, bet daļa naudas vienkārši tika izklekerēta pasākumiem, kas pieminēja Latvijas simtgadi. Cilvēki visur brauca. Tagad tas ir beidzies – vajadzētu biļetīti nopirkt. Citi ir gatavi, citi nav. Tā ir visā valstī.
Cilvēks kļuvis izlutināts.
Bieži vien rīkotāji pasākumos ir gana daudz ielikuši, bet cits aiziet, nav ne santīma samaksājis un vēl pasaka – es no Rīgas speciāli atbraucu skatīties, bet tur nekā nebija! Un tagad mums ir feisbuks, kur var savu sāpi izlikt! Var aiziet mājās ne tikai sievai, draudzenei un čomiem pateikt, ka kaut kas nepatika, bet vēl internetā uzrakstīt. Pilna viedokļa brīvība.
Vai apmeklētājam mainās attieksme pret pasākumu atkarībā no tā, vai viņš ir samaksājis vai gājis par brīvu?
Ja cilvēks atpūšas pasākumā par naudu – kaut vai no psiholoģiskā viedokļa jūtas vairāk piederīgs. Ja nav samaksājis, var ātrāk aiziet prom. Citādi sēž koncertā līdz beigām, kaut arī tā vijoles partija nemaz nepatīk.
Visu rakstu lasiet 5. augusta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
