Gājēju ielas statuss drīzāk traucē, nekā palīdz uzņēmējdarbībā
Vasarā Liepājas iela Kuldīgā ir cilvēku pilna. Pie kafejnīcām izveidotas terases ar galdiņiem vai tie vienkārši izlikti uz ielas. Ēdājiem garām paslīd viena tūristu grupa pēc otras. Sirmi vecīši, pusaudži, latviski, angliski, krieviski runājoši. Pagaidām viņi tikai uzmanīgi klausās gida stāstījumā par arhitektūru un nevienā veikaliņā vai kafejnīcā neiegriežas. Tomēr uzņēmēji, kas savu biznesu veic tieši Liepājas ielā, atzīst, ka tūristi ir viena no galvenajām mērķgrupām. Vietējie ielu vairāk izmanto tranzītam no Pilsētas laukuma, kur ērti novietot automašīnu, uz Rātslaukumu, kur stāvvietu daudz mazāk. Dodas uz domi vai iepirkties.
Vidū mainība liela
Liepājas ielas kopējais garums ir vairāk nekā 1,1 kilometrs, un aptuveni pusei noteikts gājēju ielas statuss. «Kā gājēju iela tā ir īpaša, tai ir savs šarms, kas mūsu pilsētu atšķir no citām,» norāda Kuldīgas novada domes sabiedrisko attiecību speciālists Kārlis Komarovskis. Kopumā Liepājas ielā reģistrēti 88 uzņēmumi. Te atrodas virkne ēdinātāju – gan tradīcijām bagātā kafejnīca Staburadze, kam laika gaitā vairākkārt mainījušies īpašnieki, gan mājīgais Krikumiņš, gan konditoreja Daigas beķereja, bāri Klondaika un Stender’s. Ir arī mākslas galerija, apģērbu veikali, frizētava, kurā pārdod vīnu.
Lai arī piedāvājums ir plašs, cilvēku plūsma no šejienes aizvien vairāk pārvirzās uz autoostas pusi, kur atrodas lielveikali Rimi un Maxima. Mainās iepirkšanās tendences, un cilvēkiem patīk, ka pie pašām veikala durvīm var piebraukt ar automašīnu. Liepājas ielā ilgi dzīvo tie uzņēmumi, kas atrodas tās vienā vai otrā galā. Tie, kas biznesu sāk ēkās, kuras atrodas tuvāk vidum, parasti ātri vien darbošanos pārtrauc. Lai šo tendenci mazinātu, uzņēmēji rosinājuši atvērt sānieliņas satiksmei. Idejas realizēšanā pašvaldība ieguldījusi gana lielus finanšu resursus.
Pašvaldībā atzīst, ka ierobežotais autostāvvietu skaits un ērtas piekļūšanas iespējas ar transportu ir galvenā problēma uzņēmējdarbības attīstībai Liepājas ielā. Taču, domājot par kultūrvēsturisko vērtību un pilsētas identitāti, pašlaik satiksmes ierobežojumus pilnībā atcelt nav iespējams. Turklāt lokālplānojumā veiktas iestrādes, lai aizsargātu Liepājas ielu un neļautu tās apkārtnē būvēt lielveikalus.
Uz nostalģiskas nots
Viens no Liepājas ielas ilgdzīvotājiem ir bārs Stender’s, kas atrodas Rātslaukuma galā. «Pēc klasiskajām biznesa definīcijām – katrs pakāpiens atņem vienu cilvēku. Cik mums te ir pakāpienu? Un vēl sētā jāienāk!» smejas uzņēmuma īpašnieks Artis Rozītis. Pirms 20 gadiem Stender’s tika atvērts kā klubs, izklaides vieta jauniešiem, jo paši idejas autori nodarbojās ar muzicēšanu. Tolaik ne Liepājas ielā bija sakārtota infrastruktūra, ne atjaunots Rātslaukums. «Doma bija tāda, ka nedēļas nogalēs šeit uzspēlēsim,» atceras A. Rozītis, viens no grupas R.A.P. dalībniekiem. Te uzstājušies arī citi populāri Latvijas mūziķi, dīdžeji. Drīz vien sapratuši, ka ar to būs par maz. Nepieciešams nodarboties arī ar ēdināšanas biznesu. Vēlāk jau bija skaidrs, ka vasarā bez terases neiztikt. Uzbūvēja arī to.
Daudzus gadus pasākumi klubā notika katru piektdienu un sestdienu. Mainoties izklaides tradīcijām, tā darbības apjoms samazināts līdz vienai, divām reizēm mēnesī, lielāko uzsvaru liekot tieši uz ēdināšanu. Kuldīgā un pat visā Kurzemē Stender’s ir viens no vecākajiem ēdināšanas uzņēmumiem. «Sapratām, ka esam tik seni, ka nedrīkstam vairs diži neko mainīt – jāsaglabā esošais. Pirms laika atbrauca kāda kompānija un teica – pat salmiņi stāv tajā pašā vietā, kur pirms desmit gadiem, » smejas A. Rozītis. Ēdienkarti gan ik gadu pārskata, tomēr tajā saglabājot arī klasiskas vērtības, piemēram, Zemnieku brokastis. «Ja mēs būtu Romas centrā, varētu cieti palikt pie esošās ēdienkartes un gaidīt, kad gadu gadiem nāks nostalģijas un sentimenta māktie cilvēki, bet mums ir jāiet līdzi laikam,» viņš piebilst.
Liepājas ielai gan, pēc A. Rozīša domām, ēdināšanas vietas ilgmūžībā maz nopelnu: «Vairāk tas, ka neesam stāvējuši uz vietas, bet mēģinājuši skatīties uz priekšu. Vasarā jau te viss notiek. Tūristi uz Kuldīgu brauc arvien vairāk, tas priecē.» Diemžēl aktīvā sezona ilgst vien divus mēnešus. Šajā laikā jārosās dūšīgi, lai sastrādātu tik daudz, ka var iztikt visu gadu. Domājot par ielas attīstību, plašākā līmenī spriests, kā tai piesaistīt apmeklētājus arī ziemā. «Taču cilvēku jau vispār kļūst mazāk,» nosaka A. Rozītis.
Visi sadzīvo draudzīgi
Ar ēdināšanas biznesu kādu laiku nodarbojās arī uzņēmēja Vēsma Vīcupa. Viņa izveidojusi Kafenīti. Tas bija meitas ienākumu avots studiju gados. Tagad viņa ir savā dzīvē, un kafejnīca iznomāta. «Ēdināšana prasa būt klāt no A līdz Z, bet es tam tik daudz laika nevaru veltīt,» saka V. Vīcupa, kurai pieder bērnu apģērbu veikali Pūks. Viens no tiem atrodas turpat blakus kafejnīcai Liepājas ielā, otrs – šķērsielā tās tiešā tuvumā. «Kafenīti izīrējām citiem cilvēkiem, bet priecājamies, ka pašām ir, kur ieskriet paēst,» viņa piebilst.
Pirmo bērnu preču veikalu Pūks V. Vīcupa atvēra 2002. gadā, bet Liepājas ielā viņa strādā jau kopš 1995. gada. «Pirmsākumos bija ļoti būtiski, lai veikals atrastos šeit,» saka uzņēmēja. Divas galvenās vietas, kur virzās cilvēku plūsma, Kuldīgā vienmēr bijusi gājēju iela un autoostas apkārtne. Preču sortimentu uzņēmēja pielāgo pieprasījumam. Sākotnēji pārdeva tikai rotaļlietas, tagad arī apģērbus. «Protams, kad konkurences nebija un Kuldīgā bija viens veikals bērniem, viss bija citādi,» piebilst V. Vīcupa. «Gudrās grāmatās jau raksta, ka tā nav konkurence, bet sabiedrotie. Lai arī ejam pa vienām takām, katrs savu veikalu veido pēc paša gaumes un sapratnes. Vienā noliktavā paņem kaut ko savu.» Arī to, ka vienā ielā ir daudz tirdzniecības vietu, viņa drīzāk uzskata par ieguvumu. Visi uzņēmēji sadzīvojot draudzīgi.
«Kuldīgā tomēr tāda īsta tirdzniecības centra klasiskā izpratnē nav. Rimi ir salīdzinoši maz nomnieku. Turklāt lielveikalos ir augstas nomas maksas, kas liek uzlikt lielāku cenu – tas mazpilsētā ir būtisks faktors. Pircējs tomēr gatavs paiet gabaliņu tālāk un nopirkt preci lētāk,» novērojusi V. Vīcupa. Viņa savulaik iesaistījusies arī Kuldīgas Rimi atvēršanā, divus gadus nostrādājusi tur par vadītāju, bet secinājusi, ka algotu darbu ar privātu biznesu nav iespējams apvienot. Tas prasa pārāk daudz spēka.
Veikals ar radošu auru
Liepājas iela ir vieta, kur iegriezties arī rokdarbu cienītājām. Jau aptuveni divdesmit gadu šeit atrodas Velgas Pigevicas veikals Tīne. Te nopērkami gan audumi un visi apģērbam nepieciešamie aksesuāri, gan dzija un materiāli modīgiem rokdarbiem. Pašos pirmsākumos V. Pigevicas veikals atradās vienā no sānieliņām. «Sāku pa mazam baķītim. Kā vienu metru iztirgoju, tā uz Rīgu prom. Sev pāris gadu neatļāvos neko,» atceras V. Pigevica. Ar laiku, atverot tādas pašas nozares veikalu Liepājas ielā, Raiņa ielas bodīti slēdza. Nelielā pilsētā pavisam tuvu vienu otram turēt divus vienādus veikaliņus bija dārgi. Izvēle par labu gājēju ielai krita tāpēc, ka tā šķita dzīvīgāka. Tagad gan arī tā kļūst tukšāka, spriež uzņēmēja. «Nomas maksu prasa lielu, cilvēku ir mazāk. Lai gan – pie lielveikala Rimi kustība notiek. Iespējams, cilvēkiem patīk, ka visur var piebraukt ar mašīnu.» To apliecina situācijas no tiem laikiem, kad viņa vēl bija divu veikalu īpašniece. Ja vienā nebija kādas pircējam vajadzīgas lietas, piezvanīja otra veikala pārdevējai. Ja izrādījās, ka tur tā ir, pircējam ieteica aizstaigāt tos pārdesmit metrus, bet viņš saka – ai, kur es tik tālu iešu... Laiki mainās, un mainās arī paradumi. Kādreiz gatavie apģērbi bija maz pieejami, daudz šuva paši vai gāja pie drēbnieka. Tāpat daudz kas atkarīgs no rocības. «Nesen biju Rīgā, izbraucu pa Čaka ielu. Pie katra otrā skatloga ir liels uzraksts Izīrē. Tas nozīmē, ka lielveikali mūs izkonkurē, internets mūs izkonkurē. Trīs lielie monstri mums ir uz laukuma – lietotie apģērbi. Tur cilvēki ir visu laiku,» uz tendencēm norāda V. Pigevica.
Tas, kāpēc cilvēki izvēlas aizvien iegriezties audumu bodītē, ir individuāla apkalpošana. Katru mazo mežģīnīti salaiko, vai kopā ar audumu labi izskatās, palīdz atrast piemērotu rāvējslēdzēju, podziņas. Lielveikalā tā nekad nebūs. «Kad ienāk cilvēks, redzu, ko viņš valkā, cik koši ģērbjas, kādā stilā. Uzreiz saprotu, ko piedāvāt, nav jau viss sortiments jāizklāsta. Un ir prieks, ka var palīdzēt izvēlēties, » saka V. Pigevica. Tomēr darbs šajā jomā ir smags, prasa lielu braukāšanu, smagumu cilāšanu, tādēļ viņa vēlētos, lai vietā nāktu citi cilvēki ar jauniem spēkiem un idejām. «Domājot par šādiem veikaliņiem, vienmēr liekas, ka tie varētu iet no paaudzes paaudzē. Mazmeita iesāka šeit strādāt, bet uzdāvināja man mazmazbērniņu. Es saku – biznesā nenopelnīju miljonu, bet dzīve man piespēlēja, » aizkustināta ir V. Pigevica. Viņa gatava savu biznesu pārdot, taču gribētu, lai veikals darbu turpinātu arī pēc tam: «Izputināt man būtu daudz sāpīgāk.»
Īpašā Latvijas garša
Pavisam netālu no audumu veikala atrodas zemnieku saimniecības Baļļas veikaliņš. Saimniecība dibināta 1992. gadā, bet specializācija, izvēršot monoflorā – viena veida ziedu – medus ievākšanas stratēģiju, notikusi pirms gadiem desmit. Tas vainagojies ar to, ka katrai šķirnei ir sava etiķete, katrai savs stāsts. Veikalu pilsētā atvēra, kad atskārta – saimniecība atrodas Kuldīgas novadā, bērni mācās pilsētas skolā, bet visu produkciju pārdod klientiem Rīgā. Liepājas iela tai laikā – pirms gadiem desmit – bija krietni aktīvāka.
«Liela daļa cilvēku vairs neapskraida dažādas bodītes, lai nopirktu desmit nepieciešamos produktus. Ieiet lielveikalā un pusstundas laikā savāc visu, kas nepieciešams,» saka veikala īpašniece Ieva Bergholde. Viņasprāt, gājēju iela dod pilnīgi pretēju efektu, nekā sākotnēji domāts. Samazinājusies to cilvēku plūsma, kas pa to dodas ikdienas gaitās. Cilvēkam jānāk speciāli, jo nevar, garām braucot, nolikt mašīnu un ienākt.
«Tā kā Kuldīga ir specializējusies uz tūrismu, Liepājas ielas statuss tūrisma apmeklējumiem atkal ir ļoti foršs,» vērtē I. Bergholde. Viņas veikaliņa klāsts arī liek domāt, ka tūrists ir galvenais pircējs. Tomēr uzņēmēja to noliedz. Izveidojies arī liels pastāvīgo apmeklētāju loks, ir izdalīts gana daudz klienta karšu, kas garantē atlaides. Tirgo ne tikai medu un biškopības produktus, bet arī biškopības inventāru. Tā ir specifiska lieta, pēc kā nozarē strādājošie brauc speciāli no visas Kurzemes. Un viņiem savukārt netraucē tas, ka jānāk kājām. «Medus visā pasaulē ir ļoti saprotams produkts, bet ārzemju tūristi lielākoties brīnās par griķu ziedu medu. Nekad neko tādu nav garšojuši,» zina teikt uzņēmēja. «To droši varam piedāvāt kā īpašo Latvijas garšu.»
Cienot vēsturiskas vērtības
Ar rūpību un pietāti pret vēsturi un arhitektoniskām vērtībām māju Liepājas ielā 38 atjauno ārste Dagmāra Veldruma. Pirms pieciem gadiem viņa šeit atvēra SIA Kuldīgas ginekologu prakse, kurā strādā divi speciālisti. Ēku iegādājās gadu agrāk. Tā kā tā ir ļoti liela, telpas daļēji iznomā – te atrodas arī frizētava, Narvesen tirdzniecības vieta. Tas ļauj gūt finansiālu atspaidu ēkas uzturēšanai.
«Profesijā svarīgi, lai būtu diskrēti un nostāk no visa, tajā pašā laikā tuvu centram, autoostai, veikaliem – pacientam izdevīgā vietā, kur norit kustība,» vietas izvēli pamato D. Veldruma. «Interesanti, it kā esam centrālajā ielā, bet, tā kā šī ir gājēju iela, telpās jūtams klusums, ielas trokšņi nemaz netraucē.» Viņa piebilst, ka vēsturiski ēkā bijusi Kuldīgas slimnīcas seksuāli transmisīvo slimību nodaļa. Dakteres darbdiena ir ļoti noslogota, sarakstīta uz divām lapām, tomēr tā nav uzupurēšanās. Lai uzturētu sevi formā, tam tā jābūt. No pacientu daudzuma rodas prakse, pieredze. Pēdējā laikā D. Veldruma gan savu darbalaiku mazliet samazinājusi, jo ārstam ne tikai jāpalīdz otram, bet arī pašam jābūt pie labas veselības. Ikdienas darbā stiprais plecs ir vīrs Jānis Veldrums, kurš uzņemas daļu administratīvo funkciju, labi pārzina ar datoru saistītās lietas, ļaujot sievai nodarboties tikai ar medicīnu.
Tāpat prakses vietas izvēli noteica nekustamā īpašuma tirgus piedāvājums. «Man šī ēka ļoti patika jau izsenis, sevišķi verandiņa, » D. Veldruma atceras. Īpašuma sakārtošana sadarbībā ar arhitektu Aldi Orniņu ritēja vairāku gadu garumā, izmaksas bija lielas un darbs grūts. Līdzekļi piesaistīti, arī rakstot projektus. Restaurācijas procesu papildus apgrūtināja tas, ka medicīnas iestādei ir savas prasības, kas jāizpilda. «Šobrīd varam teikt, ka esam uzvarējuši,» priecājas D. Veldruma, uzsverot ģimenes atbalsta nozīmību.
#1/58
#2/58
«Šī vieta palikusi kā tāds piemineklis mūsu uzņēmējdarbībai,» atzīst Artis Rozītis, bāra/kluba Stender’s īpašnieks.
#3/58
#4/58
#5/58
#6/58
#7/58
#8/58
#9/58
#10/58
#11/58
#12/58
«Ilgstoši nevar strādāt avārijas režīmā. Varbūt pirmajos gados, kad ļoti vajag
naudu, kad tās vairāk nav, nekā ir,» Dagmāra Veldruma, SIA Kuldīgas ginekologu
prakse īpašniece.
#13/58
#14/58
#15/58
#16/58
#17/58
#18/58
#19/58
#20/58
#21/58
#22/58
#23/58
#24/58
#25/58
#26/58
#27/58
#28/58
#29/58
#30/58
«Mani ļoti interesē veikalu skatlogi, kur var noskatīties krāsas un modeļus,» saka Velga Pigevica (pa labi). Pašai gan nomātajās
veikala telpās Liepājas ielā tādu nav bijis iespējas izveidot.
#31/58
#32/58
Otra medus veikala Kuldīgā nav, taču milzīgu konkurenci rada tie, kas tur dažas
bišu saimes un ievākumu tirgo radiem un paziņām par pašizmaksu, stāsta
saimniece Ieva Bergholde.
#33/58
#34/58
#35/58
#36/58
#37/58
#38/58
#39/58
#40/58
#41/58
#42/58
#43/58
#44/58
#45/58
#46/58
#47/58
#48/58
#49/58
#50/58
#51/58
#52/58
«Liepājas iela brīžiem pat vasarā nav pārāk dzīvīga. Un, ja cilvēkam vajadzēs, atradīs vietu, kur nolikt mašīnu un atnākt uz veikalu,»
pauž veikala Pūks īpašniece Vēsma Vīcupa.
#53/58
#54/58
#55/58
#56/58
#57/58
