Mana pieredze: No pavāres par īpašnieci

Lai gan Saulkrastu restorāns Saltwater atrodas «tālākajā galā» – Zvejniekciemā, kur tūristu skaits nav tik liels kā centrā, tā saimniecei Dagnijai Bižānei darba netrūkst.

Pavāra profesijā Dagnija Bižāne strādā jau 24. gadu. Sākotnēji kopā ar draudzeni devušās uz Vecrīgu darba meklējumos. «Bijām plānojušas pieteikties par trauku mazgātājām, taču Melnajos mūkos mūs pieņēma darbā par pavārēm. Tolaik šefpavārs bija Rolands Veide, kurš laikam manī saskatīja potenciālu, un tā arī sāku savu pavāra karjeru – sākotnēji strādāju par pavāra palīgu, bet mācījos un lēnām profesionāli augu,» viņa iezīmē karjeras sākumu. 2005. gadā darba līkloči aizveduši uz jaundibināto Lilastes restorānu Medzābaki, kur sākumā strādājusi par pavāri, vēlāk kļuvusi par šefpavāri. Drīz vien sākusies krīze un strādāt kļuvis grūti, līdz viņa nolēmusi iet savu ceļu – piedāvājusi banketu galdu klāšanu, un galu galā kopā ar draugiem iegādājusies krodziņu Zandarts Valmieras šosejas malā. Pēc kāda laika ceļi ar partneri šķīrušies un viņa pieteikusies darbā par pavāri Saulkrastu kafejnīcā Zap Lounge, kas iepriekš atradās Saltwater vietā. Tomēr īpašnieki nolēmuši darbu pārtraukt un kafejnīca nonākusi D. Bižānes īpašumā – sākot biznesu, viņa secinājusi, ka viegli nebūs un darba būs daudz, taču gaidāmās grūtības nav biedējušas. «Šādā mazā vietā pašam ir jābūt saimniekam, citādi nav iespējams strādāt. Tagad Saltwater strādā četri viesmīļi, trīs palīgi un seši pavāri. Strādāt sanāk bez brīvdienām, cīnāmies arī ziemā,» viņa atzīst. Tajā pašā laikā viņas pieredze liecina, ka nav nepieciešami lieli līdzekļi, lai sāktu darbu. «Pati šeit atnācu ar 600 eiro, man nebija liela finansējuma, lai uzsāktu darbu, taču viss izdevās – visu darījām paši. Nebija pat naudas, lai iegādātos galdus, tādēļ atradām vadu ruļļus, nolakojām tos, atradām paletes, ko sastutējām, – visus galdus un letes izgatavojām pašas. Vajag vien vēlēties, un tad arī viss izdosies, jābūt vien ļoti lielam gribasspēkam. Esmu cilvēks, kurš baidās no kredītiem. Šīs vietas izveidei tos neņēmu, līdz ar to nav tik liels spiediens un stress – labāk lēnām augu, nevis ņemu aizņēmumu, jo nav zināms, kas notiks rītdien,» saka D. Bižāne.

Aizbraukt nevēlas

Tajā pašā laikā viņa atzīst – lai noturētu biznesu, ļoti jācīnās, grūti iet arī ar darbinieku piesaisti. «Mūsdienās cilvēki negrib strādāt, un alga nav motivācija. Arī prasības no valsts ir ārkārtīgi augstas – uzņēmējam jāpieņem darbā darbinieks, līgumam jābūt jau no pirmās dienas, jāmaksā nodokļi un alga, kaut arī galu galā izrādās, ka darbinieks nemaz konkrētajam amatam neder. Rezultātā uzņēmējs gada griezumā neko nenopelna un ir mīnusos. Taču, ja jāizvēlas, vai braukt uz ārzemēm vai palikt Latvijā, es tomēr izvēlos palikt un cīnīties tepat. Laikam esmu ļoti liela patriote,» viņa saka.

«Esmu cilvēks, kurš cenšas izpildīt visas valsts prasības, taču esmu arī piedzīvojusi situāciju, ka bez brīdinājuma nobloķē kontus, – mums šāda situācija bija pavasarī. Šoreiz gan tā bija mūsu iepriekšējā grāmatveža vaina, taču neteiktu, ka parāds bija liels, turklāt pirms bloķēšanas nesaņēmām nekādu brīdinājumu, arī VID apgalvojumi par grafika izveidi «nestrādā». Tādējādi trīs mēnešus ziemā nācās strādāt ar slēgtiem kontiem,» viņa dalās pieredzē. Bija periods, kad pat nevarēja samaksāt dzīvokļa rēķinu, taču tajā pašā laikā bija jābalsta darbinieki, jo viņi no šīs situācijas nedrīkstēja ciest, nevarēja arī nemaksāt elektrību, jo to ātri vien atslēgtu. «Toreiz uz brīdi pat domāju biznesu beigt, bet, painteresējoties par maksātnespējas procesu, sapratu, ka tas arī nav viegli, un nolēmu, ka jācīnās tālāk. Uzņēmējs ir atbildīgs par saviem darbiniekiem, katram no viņiem mājās ir ģimene, kas rēķinās ar ienākumiem, tādēļ ir jāsaņemas un jādara. Un tādēļ joprojām esam atvērti. Ir pienākusi vasara, kad klientu ir vairāk, bet ziemā ļoti pieprasīts ir Saltwater dienas piedāvājums,» stāsta D. Bižāne.

Strādājot Saltwater, viņa izmācījusi šim darbam ļoti daudz jauniešu. «Ņemu darbā praktikantus, riskēju un dodu darbu jauniešiem, kurus bieži vien neņem citur. Protams, nereti ir grūti, kamēr viņi iestrādājas. Labāk strādāt ar vecākiem cilvēkiem, kam ir pieredze šajā jomā. Tajā pašā laikā cilvēkiem gados ir grūtāk lauzt ieradumus, kas gadu gaitā iegājušies, un jauniešus ir vieglāk apmācīt. Bet ne viens vien jaunietis pastrādā neilgu laiku un aiziet projām uz citu vietu. Tomēr teikšu tā – nav jābūt pavāram ar dokumentu, ir jāmīl šis darbs, jābūt vēlmei strādāt, jo tas ir gan emocionāli, gan fiziski grūts darbs,» atzīst Saltwater īpašniece, kura uzsver, ka saviem darbiniekiem māca, – nav jāskatās, kā dara vai runā citi, jo katram ir savas metodes. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka pieredze ar jauniešiem ir dažāda, turklāt jāņem vērā, ka mūsdienās darbinieks diktē to, kā strādāt. «Tu vari maksāt, cik vien lielu atalgojumu gribi, bet tas nav noteicošais faktors – darbinieks nosauc konkrētus laikus, kuros viņš var strādāt, nāk nākamais un nosauc tādus pašus laikus, pārējā laikā strādā viens pats vai slēdz kafejnīcu ciet. Sāpīgi ir arī brīži, kad esi ieguldījis daudz laika un enerģijas jaunā darbinieka izaugsmē, bet pēc tam viņš aiziet projām. Viesmīļus atrast ir vieglāk, pavārus – daudz grūtāk, jo ir maz jauniešu, kuri var izturēt šo slodzi, tāpat ir jaunieši, kuri vienkārši negrib strādāt, maksā kaut vai 10 eiro stundā,» novērojusi D. Bižāne.

Uz grila

Saltwater iespējams nobaudīt brokastis, salātus, otros ēdienus – viss tiek gatavots uz vietas un uz grila. «Pašai ļoti patīk restorānu ēdieni, un daudzi saka, ka vajadzētu atvērt arī restorānu, taču sākotnēji cilvēku pieplūdums ir liels, bet vēlāk tas atslābst. Restorānā cenas ir augstākas, bet cilvēku pirktspēja te nav tik augsta, līdz ar to, manuprāt, šeit labāk iederas krodziņš. Vietējie cilvēki dod priekšroku klasiskajiem ēdieniem, piemēram, kotletēm un karbonādēm. Cenšos šo ieradumu lauzt, vasarā šos ēdienus nepiedāvājam vispār,» viņa piebilst. «Ēdienkarte mums nav liela, jo strādājam, lai piedāvātu svaigu produkciju. Daudzviet viss ir sasaldēts un tiek sildīts mikroviļņu krāsnī, tādēļ iespējams piedāvāt plašu ēdienu klāstu. Ēdienkarti cenšamies mainīt divas reizes gadā, taču daudzi, kas brauc pie mums, vēlas pasūtīt konkrētu ēdienu, tādēļ ir daži tādi, ko saglabājam,» pieredzē dalās D. Bižāne. Viņa vēlētos piedāvāt plašāku konditorejas klāstu un pašceptas maizītes, taču šobrīd to neatļauj ierobežotā virtuves platība.

Saltwater atrodas Saulkrastu klusākajā galā – Zvejniekciemā. Tur nav nekādu populāru tūrisma objektu, taču D. Bižāni saista tieši šī puse. «Mans mērķis ir vairāk attīstīt Zvejniekciemu, gribu cīnīties un iepriecināt vietējos iedzīvotājus,» atzīst D. Bižāne.

Gana skarbus vārdus viņa velta Saulkrastu novada domei. «Sāp, ka vasarā šeit ļauj strādāt kafejnīcām, kas tirgo saldētu pārtiku, – viņi atnāk, «savāc» klientus un rudenī aiziet, bet mums nākas cīnīties visu gadu. Tā ir sava veida viegla naudiņa, taču pati esmu izvēlējusies iet grūtāko ceļu. Tajā pašā laikā arī mēs esam novērtēti, jo pērn cilvēki mūs atzina par labāko ēdinātāju Saulkrastos,» stāsta uzņēmēja. Viņa pauž viedokli, ka situācija nav uzlabojusies, lai gan nesen mainījusies domes vadība. «Pašreizējos pārstāvjus vispār nemana. Pirms neilga laika gāju jautāt par telpu pieejamību, taču domes pārstāvji pateica, ka tādu nav. Iepriekšējais vadītājs izrādīja lielāku atsaucību – piedāvāja telpas un bija jau iesāktas sarunas, taču, mainoties vadībai, viss apstājās. Saulkrastos ir arī uzņēmēju biedrība, taču tā īsti nestrādā. Mazo uzņēmēju šeit ir daudz, taču vairums nav šajā biedrībā, tajā apvienojušies vien daži – sava labuma guvēji,» viņa piebilst, tādēļ uzskata, ka jebkurā pašvaldībā pie varas jānāk jauniem cilvēkiem ar jaunu vīziju.

Nākotnē viņa vēlētos atvērt arī zupas virtuvi, kur konkrētā laikā varētu nākt trūcīgi iedzīvotāji nobaudīt zupu no dienas piedāvājuma. Saltwater īpašniece labprāt arī atbalsta dažādus labdarības projektus un sporta pasākumus.