Viens no valsts attīstībai izšķiroši svarīgiem jautājumiem, par kuru domāt vēlētājiem, izvēloties, kam atdot savu balsi, ir jautājums par reģionālo attīstību.
Tas sevī ietver vispirms jau pašvaldību skaita pārskatīšanu, jo pašlaik teju pusē novadu iedzīvotāju skaits neatbilst likumā noteiktajam. Tālāk jau loģiski izrietoša ir ceļu tīkla, izglītības iestāžu un veselības aprūpes iestāžu optimizēšana, šo infrastruktūru piemērojot jaunizveidotajiem lielākajiem novadiem. Tiesa, pašlaik vairums partiju iestājas par status quo saglabāšanu un negrasās stingri pateikt, ka iestājas par pašvaldību skaita samazināšanu. To atklāti ir atbalstījuši vien pāris politisko spēku.
Līdztekus tam politiķiem būtu jāspēj savam elektorātam pateikt, kādu tad viņi redz lauku attīstību. Proti, kam tur būtu jānotiek, kāda veida ekonomiskajām darbībām jāattīstās un kas ir lemts neveiksmei. Taču, kā norāda ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs, «uz vēlēšanām liela daļa partiju turpina uzturēt mītu, ka varēs naturālās saimniecībās piekopt tradicionālo dzīves veidu». Un tas, lūk, jau ir bezatbildīgi un bīstami. Ja palūkojas uz statistiku, tad Latvijā lauksaimniecībā ir būtiski lielāks nodarbināto īpatsvars nekā vidēji Eiropas Savienībā, tostarp arī būtiski augstāks nekā, piemēram, Igaunijā. Turklāt tas ir nevis tādēļ, ka Latvijas lauki varētu lepoties ar daudzām spēcīgām saimniecībām.
Nē, lielo lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvaru lielā mērā ir radījušas naturālās saimniecības, kas ekonomikā piedalās tikai tik daudz, ka nodrošina sevi ar pārtiku. Tas arī viss. Lieki teikt, ka XXI gadsimta Eiropas valstī šāds modelis nav ilgtspējīgs. Politiķiem būtu jāsaņem drosme un jāspēj pateikt, ka tādi Latvijas lauki ar tādu saimniekošanas modeli, kāds tas bija Ulmaņa laikos, mūsdienās vairs nav iespējami. Romantiskais Virzas Straumēnu radītais priekšstats par lauku dzīvi jau sen kā neatbilst realitātei, tikai politiķiem ir bail to pateikt tieši un atklāti. Īpaši, ja vēl elektorāts vasarā ir skatījis seriālu Likteņa līdumnieki.
Faktiski no politiskajām partijām reāls, ilgtspējīgs piedāvājums, kādai jābūt lauku attīstībai, līdz šim tā spēcīgi nav izskanējis. Skaidrs ir tikai viens – pašreizējā situācija nav ilgtspējīga, lauki kļūst aizvien tukšāki un esošās infrastruktūras uzturēšana – arvien dārgāka. Tieši tādēļ ir tik svarīgi, ko tad politiķi piedāvā reģionālās attīstības jomā. Par piedāvājumu negribētos uzskatīt paziņojumu, ka viss jau ir labi, mainīt neko nevajag un vienkārši vajag gaidīt, kad mistiskā kārtā pašas no sevis kā Deus ex machina parādīsies darba vietas.
Atkal politiķiem ir bail – šoreiz pateikt to, ko jau vairākkārt teikuši ekonomisti: tur, kur pēdējos 20 gados nekāda uzņēmējdarbība nav attīstījusies, nav pamata domāt, ka tas notiks kaut kad nākotnē. Izskatās, ka Latvijas laukiem ir vajadzīgas pārmaiņas. Taču vismaz pagaidām politiķiem ir bail par to sākt runāt. Un ciešam mēs visi, bet vispirms jau laukos dzīvojošie.
