Vēršanās pret žurnālistiem un politologiem jeb sev netīkamu jautājumu un viedokļu «noairēšana» - ar to izceļas daudzi jaunie politiķi. Tam spilgts piemērs bija pirms divām dienām Latvijas Radio raidījumā Krustpunkti uzaicinātais partijas KPV LV pārstāvis Atis Zakatistovs un JKP priekšsēdētājs Jānis Bordāns.
Raidījums bija veltīts valdības veidošanas procesam, un bez diviem minētajiem politiķiem tajā piedalījās partijas Attīstībai/Par! pārstāvis Juris Pūce un NA priekšsēdētājs Raivis Dzintars, kurš vienā brīdī pat paziņoja, ka norobežojas no uzbrukumiem žurnālistiem, kuriem ir tiesības uzdot visādus, arī nepatīkamus, jautājumus. Raidījums jau ir radījis zināmu ironijas pilnu viļņošanos sociālajos tīklos par to, kā politiķi savas neizdarības skaidro ar mediju un politologu sazvērestībām. Diemžēl tas ir dažu jauno partiju, kas sevi pieteikušas kā revolucionārus, niķis - jebkuru kritiku pasludināt par ienaidnieku sazvērestību jeb, Bordāna kunga vārdiem runājot, miglas pūšanu acīs.
Šajā situācijā es vēlos runāt nevis par to, kuram no politiķiem ir taisnība, to lai spriež katrs pats, bet par diskusijas kvalitāti. To nosaka tikai un vienīgi autentiski fakti un argumenti. Politiķiem ir jāapzinās, ka demokrātiskā valstī, kur mediju un vārda brīvība ir viena no fundamentālām pamatvērtībām, ir ļoti slikts un pat nepieņemams stils žurnālistus vainot par jautājumiem, kurus tie uzdod. Jebkurā diskusijā tās dalībnieki drīkst izmantot tikai argumentus, kas nav tā dēvētie ad hominem jeb vērsti uz oponenta personību. Diemžēl pēdējā laika diskusijās ar žurnālistiem atsevišķiem politiķiem ir tendence padarīt teju par valsts ienaidniekiem neērtu jautājumu uzdevējus vai otrs variants – diskreditēt pašus jautājumus, pasludinot tos par tumsas spēku inspirētiem.
Arī jaunajiem politiskajiem spēkiem ir jāsaprot, ka politiskais process demokrātiskā valstī ir leģitīma diskusiju un viedokļu sadursmes platforma, nevis tumsas un gaismas spēku cīņa, kur ļaunie uzbrūk labajiem. Demokrātija tāpēc ir demokrātija, ka tur visu izšķir spēja argumentēti nodrošināt vairākumu savam viedoklim, nevis oponentu pasludināšana par pazemes valstības iemītniekiem. Vēl viena lieta, ko politiķiem vajadzētu likt aiz auss, – nav sabiedriski politisku jautājumu, kurus žurnālisti nedrīkstētu uzdot. Un tā nav nedz kūdīšana, nedz miglas pūšana acīs sabiedrībai, bet normāls demokrātisks process, kurā tiek izrunātas visas neskaidrības.
Demokrātiskā valstī politiķi nedrīkst sirgt ar mesijas sindromu un pārliecību, ka viņi visu zina vislabāk un vispār ir nākuši teju kā pestītāji, jo arī vislabākos nodomus ir tiesības pakļaut kritiskai sabiedrības un žurnālistu izvētīšanai. Paziņojums, ka žurnālists ar saviem jautājumiem traucē veidot valdību, ir, mazākais, dīvains, un gribētos teikt, ka demokrātiskā valstī tādam nav vietas. Visbeidzot, jāatgādina senā patiesība, ka nav sliktu vai muļķīgu jautājumu, ir tikai sliktas vai muļķīgas atbildes.
