Britu zīmolu eksperts Eds Vils intervijā laikrakstam Diena stāsta par zīmolu spēku un kā tos var izmantoto valstis, arī Latvija.
Latvijā viesojaties saistībā ar šobrīd notiekošajiem Britu nedēļas pasākumiem. Kā jums šķiet, vai valstīm nepieciešams savs zīmols? Piemēram, Latvija ilgstoši tādu meklē. Par tādu mēģināja kļūt sauklis «Zeme, kas dzied».
Valsts ir ļoti komplekss un sarežģīts veidojums - tā ir daba, cilvēki, kultūras mantojums, tradīcijas, ekonomika. Tā ka valstij ir daudz iespēju radīt savu zīmolu un uzvesties atbilstoši tam. Piemēram, Lielbritānijas iedzīvotāji zina samērā maz par Latviju, ja nu vienīgi kaut ko Eirovīzijas kontekstā. Līdz ar to jums ir lieliska iespēja šo tukšumu aizpildīt ar savu stāstu, savu zīmolu. Radīt īsceļu cilvēkiem, kuriem nav laika iedziļināties, veidot priekšstatu par valsts personību, tās vērtībām, to, par ko tā iestājas.
Kādi ir priekšnoteikumi, lai valsts sev radītu patiesi izcilu zīmolu?
Vispirms jau iesaistot šā zīmola radīšanā tik lielu daļu sabiedrības, cik vien tas ir iespējams. Var arī, piemēram, aptaujāt izcilus un slavenus Latvijas cilvēkus, kas ir tas, kādēļ viņi mīl šo valsti. Tas radītu kopainu, jo personību skatījums būs atšķirīgs, un svarīgi ir noķert Latviju visā tās daudzveidīgumā un bagātībā. Tie būtu vairāku atšķirīgās jomās strādājošu cilvēku stāsti no dažādas perspektīvas.
Problēma ir tā, ka reizēm paši no sevis uzrodas negatīvi zīmoli. Piemēram, Latvija pirms kāda laika bija zīmols vietai, kur britiem svinēt vecpuišu ballītes. Kā to mainīt?
Ir ļoti svarīgi, lai būtu arī citi stāsti, kas līdzsvarotu negatīvos. Ja vienīgais priekšstats par Latviju ir laba vieta vecpuišu izpriecām, tad tā ir problēma. Risinājums - piedāvāt citus stāstus.
Ko iesākt ar sabojātu zīmolu? Piemēram, vienā no mūsu Maxima ķēdes lielveikaliem iebruka jumts, un 54 cilvēki zaudēja dzīvību. Ko iesākt ar šo zīmolu tālāk?
Nosaukuma maiņa neko neatrisinās, jo cilvēki visu atceras. Ar to ir jāmeklē, kā sadzīvot. Vispirms šī lieta jāizmeklē un jārada cilvēkiem pārliecība, ka nekas tāds vairs nevar notikt. Viņiem ir jāizmaksā kompensācijas cietušajiem, varbūt jārada kāds palīdzības fonds. Tāpat jādubulto pūles, lai kļūtu par vietējās kopienas balstu, un tas jādara ar pazemības sajūtu.
Latvijā ir liela sabiedrības neuzticība politiķiem. Vārds «politiķis» ir kļuvis par lamu vārdu. Vai politikai un politiķiem ir iespējams radīt labu zīmolu, kuram uzticas?
Jā, es esmu optimists. Vairāk gan iespējams radīt labu zīmolu atsevišķiem politiķiem, nevis politiskajām partijām. Lielisks piemērs ir Londonas mērs Boriss Džonsons, kuram patīk kļūdīties un nesekot partijas līnijai, un teikt, ko domā. Ļaudis viņu mīl par to. Problēma ir tā, ka politiķi neatļaujas teikt, ko domā, ja tas nesaskan ar partijas uzskatiem. Vēl viens Lielbritānijā ļoti populārs politiķis ir UKIP līderis Naidžels Farādžs, jo viņš ir pret «vecajām» politiskajām partijām un runā ļoti dabiskā, cilvēkiem patīkamā veidā. Problēma ir tā, ka politiķiem ir tieksme atsvešināties no vēlētājiem, runāt dīvainā valodā, kuru vienkārši cilvēki neatpazīst. Ieklausieties, politiķi taču nerunā tā, kā mēs ar jums tagad runājam. Politiķiem nepieciešams atgūt labo slavu, esot godīgiem, runājot tiešu valodu, darot nepopulāras lietas. Politiķis - tas nav par popularitāti, bet darāmajiem darbiem. Tāpat politiķi nedrīkst izvairīties teikt taisnību.
Ja jums piedāvātu veidot zīmolu politiskai partijai, jūs piekristu?
Jā, ja mēs spētu vienoties par kopējām vērtībām un nostāju. Ja tas būtu godīgi.
Visu interviju Zīmoli kā īsceļi izvēlei lasiet trešdienas, 5. novembra, laikrakstā Diena (3. lpp.)!