Politiķi baidās, ka tiesu sistēma varētu būt pārāk spēcīga. Kam patiesībā kalpo Saeimā sēdošie tautas kalpi, ko Latvijā nozīmē būt «savējam» politiskajām aprindām, un — vai pie mums politiķi rēķinās ar demokrātiskas valsts tradīcijām, ko var izdarīt, ja īpašumā ir medijs?
Par to visu intervijā stāsta bijušais Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs, tagad — AT Senāta Administratīvo lietu departamenta senators Andris Guļāns.
Ekonomikas krīze ir ieviesusi savas korekcijas daudzās jomās. Kā tā ir ietekmējusi situāciju tiesu sistēmā?
Tie procesi, kas notiek visā valstī, ietekmē arī tiesu sistēmu, tajā strādājošos. No vienas puses, es saprotu, ka ir krīze, un mums visiem ir jādod sava artava, jācieš savi zaudējumi. Turklāt domāju, ka tiesu sistēmā strādājošie nav tik sliktā situācijā kā zemnieki vai skolotāji. Tajā pašā laikā budžeta un algu samazināšana, kas šobrīd notiek, ilgākā laika periodā atstās ļoti negatīvu iespaidu.
Kādā ziņā?
Piemēram, lielākais tiesnešu skaits strādā rajonu tiesās, un tā ir rezerve, no kuras nākotnē tiek ņemti tiesneši uz Apgabaltiesu un Augstāko tiesu. Viņu atalgojums tiek samazināts tik dramatiski, ka es baidos - var sākties process, kad no rajonu tiesām perspektīvākie tiesneši aizies prom. Aktīvākie, zinošākie sāks meklēt atbilstošu vietu, kur strādāt.
Arī šajos krīzes apstākļos viņi var atrast atalgojumu, kas būtu lielāks, nekā strādājot tiesā.
Papildinot advokatūras rindas?
Ne tikai. Arī tās jau ir pietiekami papildinātas. Nezinu, cik no viņiem ir gatavi nākt uz tiesas procesiem, bet advokātu mums ir daudz.
Nesen parēķinājām, ka rajona tiesneša atalgojums varētu būt aptuveni tāds kā zemākās nodaļas vadītāja alga kādā no ministrijām, un tas ir diezgan slikti. Mēs vairs nevaram runāt arī par kaut kādām programmām tiesnešu kvalifikācijas celšanai. Nākotnē tas viss atstās ļoti negatīvu iespaidu uz tiesu sistēmu kopumā.
Brīdī, kad tika pieņemts lēmums par kārtējo atalgojuma samazināšanu tiesnešiem, izskanēja bažas, ka tā var tikt ietekmēta viņu objektivitāte, pieņemot vienu vai otru lēmumu. Cik lielā mērā, jūsuprāt, ir pamats šādam uztraukumam?
Nedomāju, ka būtu jāuzskata, ka, jo mazāks būs atalgojums, jo tiesnesis lems neobjektīvāk. Protams, tas varētu palielināt korupcijas risku, bet tas viss ir atkarīgs no to cilvēku godaprāta, kas strādā šajā sistēmā. Nevaram mēs, protams, garantēt par visiem un teikt, ka visi būs kristāldzidri - šāda novērtēšanas mehānisma nav. Taču tradicionāli tiesā ir strādājuši cilvēki, kuri ir šīs sistēmas patrioti. Piemēram, par tiem cilvēkiem, kas šobrīd strādā Augstākajā tiesā, varu galvot, ka viņi ir godīgi. Taču arī viņi nogurst, esot nepārtrauktā stresā.
Cik pareizs, jūsuprāt, bija daļas Latvijas tiesnešu spertais solis, cīnoties par savu atalgojumu, vēršoties Satversmes tiesā (ST)?
Es neesmu starp tiem, kuri tur ir vērsušies. Man šķiet, ka tiesneši vēlas, lai būtu korekts juridisks vērtējums tam, kas ir noticis. Manā skatījumā šādā situācijā, kādā valsts ir, katram no daļas sava atalgojuma ir jāatsakās - tur neko nevar darīt.
Vai šajā gadījumā nesanāk pietiekami jocīga situācija, kad par algām tiesnešiem būs jālemj tiesnešiem?
Jā, bet cita mehānisma, kā to izdarīt, mums nav. ST tiesnešiem ir divējāda situācija, jo, lemjot par citu tiesnešu atalgojumu, viņi zināmā mērā lemj arī par savu algu. Taču kā citādāk šo jautājumu atrisināt... To ir grūti pateikt. Dažkārt tiesnesis nonāk situācijā, kad viņš sāk domāt - mana lieta arī ir ļoti saistīta ar konkrētā gadījuma izskatīšanu. Taču es ļoti ceru, ka ST tiesneši šajā jomā ir ļoti kvalificēti, un viņiem ir spēja savu subjektīvo skatījumu izslēgt no konkrētās lietas skatīšanas. Turklāt nevar jau tā vienkārši pateikt - mēs gribam, lai atalgojums būtu lielāks! Spriedumam jābūt ļoti motivētam, tur būs atzinums, kuru pēc tam vērtēs ne tikai citi tiesneši, bet arī visa sabiedrība.
Sabiedrībā tiek uzskatīts, ka ārsti vienmēr aizstāvēs savas nozares pārstāvjus, policisti - savas utt. Sanāk, ka uz tiesnešiem šādu «cunftes vienotības» jautājumu nevar attiecināt?
Pazīstot ST tiesnešus, domāju, ka viņi lems objektīvi.
Kā jūs kopumā raksturotu pašreizējo valsts un valdības attieksmi pret tiesu sistēmu?
Šī tēma, tāpat kā mantas dalīšanas jautājums, ir mūžīga. Es neteikšu, ka tiesu varai būtu pievērsta pienācīga uzmanība - tā ir izveidojies vēsturiski. Konstitūcija paredz, ka līdzās likumdevējvarai un izpildvarai pastāv arī tiesu vara, tomēr, cik man ir bijusi iespēja kontaktēties ar politiķiem, vienmēr esmu dzirdējis jautājumu - nu kas tā tiesu vara tāda ir? Cilvēki bieži neasociē tiesu kā neatkarīgu tiesu varas atzaru, bet prasa - nu, kas jums tur valdībā notiek? Tad es mēģinu skaidrot, ka mēs neesam tas pats, kas valdība. Politiķi bieži vien nesaprot, cik svarīgi ir, lai tiesu vara būtu spēcīga un neatkarīga, un atbilstoši tam arī tiek pieņemti dažādi lēmumi. Piemēram, jau ilgstoši Saeimā ir jaunais Tiesu iekārtu likumprojekts, kurā ir jautājums par Tieslietu padomes izveidošanu. Tie, kas sevi uzskata par ekspertiem tieslietu jomā, ļoti aktīvi cīnās, lai šādas padomes nebūtu.
Kāpēc?
Man ir iespaids, ka politiķi baidās. Ja Tieslietu padome tiešām tiktu izveidota ar noteiktu funkciju pārvaldīt tiesu sistēmu, tai būtu diezgan noteicoša loma. Manuprāt, politiķi, likumdevēji baidās tik lielu varu deleģēt Tieslietu padomei. Kas tad ir vadošā institūcija Latvijas tiesu sistēmā? Mēs nevaram teikt, ka tā ir AT.
Tieslietu ministrija?
Arī Tieslietu ministrija tā nevarētu būt - tā ir izpildvaras institūcija, ko vada politiska figūra, kas ir saistīta ar dažādām koalīcijas vienošanās lietām utt. Tai turklāt ir ļoti daudz citas funkcijas. Vēl jau mums ir atsevišķi Ģenerālprokuratūra un ST. Visas šīs institūcijas kopā veido tiesu varu. Lai šī vara tiešām būtu spēcīga, ir vajadzīga viena institūcija, kas to apvieno, bet šodien tādas nav. Tieslietu padomei varētu būt šādas funkcijas, bet politiķi bremzē šā jautājuma risināšanu. Varbūt viņi baidās, ka tiesu vara varētu būt pārāk spēcīga. Katram cilvēkam kādreiz dzīvē var nākties vērsties tiesā, un tāpēc ir svarīgi, lai šī sistēma būtu godīga. Svarīgi ir arī tas, lai lietu varētu izskatīt pietiekami ātri.
Nevis tā, kā ir tagad, kad vienas lietas izskatīšana prasa divus gadus?
Divi gadi? Es gribētu teikt, ka tas jau vēl ir labs rādītājs. Ir lietas, kas cauri tiesu sistēmai iet piecus un pat vairāk gadus. Nereti rodas situācijas, ka, kamēr cilvēks iziet cauri visām tiesu instancēm, viņam pat uzvara var gandarījumu nedot.
Jautājums, kas parasti tiek uzdots teju visiem tiesu sistēmā strādājošajiem - vai savā darbā esat izjutis politisku spiedienu?
Nē! Arī tad, kad strādāju AT, nekādu tiešu mājienu nav bijis.
Un tomēr - ņemot vērā jūsu teikto attiecībā uz Tiesu padomes jautājumu, vai neizjūtat politiķu vēlmi padarīt tiesu par vienkāršu instrumentu savu interešu kārtošanai?
Neizslēdzu, ka tāda interese ir atsevišķiem cilvēkiem, kuri droši vien pamatoti tiek uzskatīti par ļoti ietekmīgiem mūsu valstī. Tas attiecas ne tikai uz tiesām, bet arī uz visām tā saucamajām spēka struktūrām. Ir taču labi redzams, ka ir cilvēki, kas vispirms strādā policijā, bet pēc tam dabū darbu vietās, kur ļoti labi maksā. Attiecībā uz tiesu sistēmu ir skaidrs, ka to visu ietekmēt nevar, taču es neizslēdzu, ka ir atsevišķi ietekmējami darbinieki.
Pirms neilga laika Saeimā bija balsojums, kas radīja visai lielu ažiotāžu sabiedrībā: tiesnesis, kurš bija lēmis par apcietinājuma piemērošanu politiķim Aivaram Lembergam - Māris Vīgants netika apstiprināts AT tiesneša amatā. Kā jūs redzat šo lietu?
Šis jautājums šokēja lielu daļu tiesnešu, un es domāju, ka liela daļa uzdeva sev jautājumu - kāpēc tā ir noticis? Pirms apstiprināšanas AT tiesneša amatā cilvēks parasti iziet dažādus «sietus». Ja parādās kāda kompromitējoša informācija, kas varētu traucēt viņa kandidatūru virzīt tālāk, balsojums jau var tikt prognozēts. M. Vīganta gadījumā nekādas informācijas, kas liecinātu, ka viņa kandidatūru varētu neapstiprināt, nebija. Ir dīvaini, ka vairāk nekā 40 deputāti nobalsoja «pret», bet 14 atturējās, kas arī faktiski nozīmē «pret». Te rodas jautājums - kas Saeimas deputātiem ir zināms tāds, ko nezina tiesu sistēmā strādājošie, ko nezina AT priekšsēdētājs utt. Tad parādījās informācija, ka notikušais balsojums varētu būt bijusi atriebība konkrētajam tiesnesim, jo kādu lietu ir spriedis tā vai citādi... Ja tiešām tā arī ir, tad notikušais tikai vēlreiz apstiprina domas, ka mūsu parlaments atsevišķās jomās ir ietekmējams. Ja ir tā, tad Saeimas deputāti ir nevis tautas kalpi, bet gan kaut kā cita. Neviens jau arī nav pateicis, kāpēc ir balsojis pret Vīganta kandidatūru, un līdz ar to paliek jautājums, uz kuru tomēr ir jāatbild. Kurš tad ir vācis par viņu informāciju un tik pārliecinoši to pasniedzis vairāk nekā 40 deputātiem, ka viņiem bija pārliecība, ka Vīganta spriedumi neatbilst AT tiesneša darbam?! Žēl, ka par šo jautājumu nebija pietiekami liela rezonanse sabiedrībā.
Nevar gan teikt, ka šādas rezonanses nebija…
Uzskatu, ka rezonansei sabiedrībā par šo jautājumu bija jābūt daudz lielākai, jo īstenībā tas ir signāls par Latviju kā valsti - kādā veidā tiek kārtoti jautājumi mūsu valsts parlamentā. Ja tiešām pret M. Vīgantu nobalsoja konkrētā sprieduma dēļ, domāju, tas ir ļoti draudīgs signāls pārējiem tiesnešiem. Ne tikai tiem, kas izskata ar A. Lembergu saistītas lietas. Nākamreiz parādīsies kādas citas ietekmīgas personas lieta tiesā... Nu skatieties, vīri... Pienāks attiecīgā situācija un jums var parādīt, kurš te ir saimnieks valstī. Tas ir signāls, kas neliecina par Latviju kā tiesisku un demokrātisku valsti. Ja notiek nerēķināšanās ar demokrātiskas valsts tradīcijām, tad attiecīgajiem cilvēkiem vai nu nav, ko zaudēt, vai arī viņi ir pārliecināti par savu visvarenību.
Šajā kontekstā es vienkārši iedomājos, ko gan cilvēks, kas ilgus gadus ir bijis ģenerālprokurora amatā, lai dara pēc tam?! Man pašam situācija bija vienkāršāka - pēc AT priekšsēdētāja pienākumu pildīšanas beigām man bija garantēta tiesneša vieta. Šķiet, ka mūsu valstī ir izveidojusies sistēma - ja tu esi «savējais», lai ko arī kompromitējošu tu būtu izdarījis, vienalga atradīsies kāda laba vieta. Bet ja nu neesi «savējais»? Piemēram, es neesmu runājis ar bijušo KNAB šefu Alekseju Loskutovu, bet esmu no cilvēkiem dzirdējis, ka viņam klājas diezgan sarežģīti ar darba meklējumiem. Viņš gan kaut ko mēģina darīt politikā, bet es nezinu, vai tas īsti ir viņa aicinājums. Līdzīga situācija, manuprāt, būs ar Maizīša kungu. Ņemot vērā, kas notiek ar M. Vīgantu, grūti pateikt, kādas ir Maizīša kunga perspektīvas.
Neesat apsvēris domu iet politikā?
Nezinu... Ceru, ka kādi izaicinājumi manā dzīvē vēl būs.
Vai jums ir bijušas lietas, kad pēc lēmuma pieņemšanas iekšēji paliek sajūta, ka no likumiskā aspekta, protams, viss ir pareizi, bet pēc taisnības - tā nu ir, kā ir?
Jā! Arī tagad, salīdzinoši neilgajā laikā, kopš es strādāju Administratīvo lietu departamentā, ir bijušas tādas lietas un sajūtas. Taču man ir gandarījums, ka kopīgiem spēkiem risinājums tomēr tiek atrasts. Tas, vai vienmēr mēs to varam izdarīt, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Tā tomēr ir liela atbildība, jo no mūsu lēmuma ir atkarīgs tas, kā lieta tiek izskatīta.
Vai, jūsuprāt, tiesas process nereti neizvēršas par prokurora un advokātu izrādi, nevis iespēju noskaidrot lietas būtību?
Šīs abu pušu attiecības zināmā mērā ir dabiskas, jo ir tomēr sacensības princips, kad prokurors uztur apsūdzību, bet advokātam ir jāaizstāv sava klienta intereses.
Mēs nevaram aizliegt medijiem par šīm lietām rakstīt, bet man šķiet, ka ne vienmēr ir pareizi, ka pirms procesa pārāk daudz kaut kādās diskusijās iesaistās prokurori vai advokāti, izmantojot medijus, paužot savu viedokli. Tas kaut kādā mērā varētu tikt uzskatīts par spiedienu uz tiesu. Vienā no medijiem taču regulāri ir informācija par kaut kādu lietu, kas tiek izskatīta apgabaltiesā, un tās kontekstā vienmēr kaut kas tiek pārmests prokuratūrai. Visiem cilvēkiem, manuprāt, ir acīm redzami, ka konkrētais medijs vairs nav objektīvs - tas strādā viena cilvēka interesēs. Var jau būt, ka tas ir saprotams - medijs arī pieder šim cilvēkam. Taču es nedomāju, ka tā ir demokrātiskas valsts pazīme.
ASV un vēl vienā otrā valstī, mēģinot izvairīties no tiesas ietekmēšanas, tiesas zālē ir aizliegta fotografēšana un filmēšana, ļaujot vien zīmēt tur esošos. Vai, jūsuprāt, šāda pieeja ir pareiza?
Tāpat kā daudzās citās jomās, arī te mēs esam tādā kā attīstības posmā. ASV un Anglijā šie noteikumi ir diezgan strikti. Zviedrijā viss notiek ļoti atklāti. Savukārt Latvijā notiek «mētāšanās» kaut kur pa vidu abām šīm pieejām. Grūti pateikt, kāds būtu tas īstais risinājums. Galvenais ir tas, lai nebūtu spiediena uz tiesu. Svarīgi, lai tiesnesim, pieņemot lēmumu, nevajadzētu baidīties, kas nākamajā dienā būs par viņu sarak-stīts.
Kopš jūsu pēcteča Ivara Bičkoviča apstiprināšanas AT priekšsēdētāja amatā viņa vārds pārsvarā ir izskanējis saistībā ar dažādām ažiotāžām par pilsonības iegūšanas jautājumu utt. Vai, skatoties no šodienas skatpunkta, jūsuprāt, viņa virzīšana šim amatam bija pareizā izvēle?
Ētisku apsvērumu dēļ nebūtu labi, ja es atbildētu uz šo jautājumu. Man bija cita kandidatūra AT priekšsēdētāja amatam, taču AT plēnuma vairākuma viedoklis bija, ka Bičkoviča kungs ir jāapstiprina. Vairāk šeit nav, ko komentēt.