Uz Indiju braucu apmēram divas reizes gadā, tur pārstāvu Latvijas, kā arī vietējos Indijas māksliniekus
Iesaka Ivonna Veiherte, Galerija 21 direktore
Biznesa attīstības iedīgļi Indijā ir senāki. Pirmo reizi uz Indiju aizbraucu 2007.gadā, kad ļāvos draugu aicinājumam doties uz šo valsti, pat nezinot, ko tur darīsim. Mani interesē joga, taču ne tādā mērā, lai šāda iemesla dēļ turp dotos, par biznesa iespējām šajā valstī nemaz nerunājot. Pavadījām trīs nedēļas, bet brīdī, kad bija jādodas mājup, es saplēsu avio biļeti un teicu, ka Indijā uzkavēšos vēl kādu laiku, tad jau redzēs, cik ilgi. Vēlējos tur pabūt viena, iepazīt vietējo vidi. Toreiz apmetos Rišikešā, kur nodzīvoju sešas nedēļas. Tas bija labs pārbaudījums, un pēc tam man radās iespēja Indijā sākt aktivitātes mākslas jomā. Indieši ir pieraduši pie eiropiešieiem, pratuši sadzīvot ar angļu kolonistiem. Viņi visi runā angliski un kopumā iebraucējiem ir atvērti. Sāku braukt uz mākslas mesēm un pārstāvēt latviešu māksliniekus Indijā, bet tad sapratu, ka būtu interesanti un pat vairāk vērts Indijā sadarboties ar viņu vietējiem māksliniekiem, jo katrā valstī jau vairāk turas pie savējiem. Sākotnēji, lai to darītu (un pat, iespējams, tādēļ, lai būtu iemesls doties profesionāli izaicinošā ceļojumā), viena pati divos mēnešos apmeklēju gandrīz vai visas Indijas pilsētas, kurās kaut kas notiek saistībā ar mūsdienu mākslu. Protams, man bija rekomendācijas un sagatavoti kontakti, lai tiktu tur uzņemta, bet neslinkoju atrast citus. Tas bija vērtīgi! Fiziski tas nebija viegli, jo katrā vietā iznāca uzkavēties ļoti neilgi. Kopumā papildināju priekšstatu par šo sfēru un tagad zinu gandrīz vai visus tirgus spēlētājus, Indijas laikmetīgās mākslas stiprās un vājās puses, jo mana pieredze mākslas jomā ļauj saskatīt arī reālās perspektīvas. Tagad vairākus gadus uz Indiju braucu caurmērā divas reizes gadā.
Kad turp braukt?
Indija ir ļoti liela valsts, tādēļ laika apstākļi katrā tās reģionā atšķiras. Piemēram, uz Deli, kas atrodas valsts ziemeļu vidusdaļā, nevajadzētu braukt no aprīļa līdz septembrim, jo tad tur ir ārkārtīgi karsts. Arī vietējie Deli iedzīvotāji, kuriem ir nauda un iespējas, iegādājušies vasarnīcas Himalajos un šos gada mēnešus pavada tur. Visbiežāk šajā laikā viņi ieplāno arī ceļojumus uz ārvalstīm. Savukārt valsts dienvidos esmu bijusi gadu mijas laikā, kad tur bija patīkami silts, bet vasarā tur ir neciešami – gaisa temperatūra ir ap 40 grādiem. Reiz valsts dienvidos biju aprīļa beigās. Toreiz bija ārkārtīgi karsti un es domāju: elle un Indija! Kas man te meklējams?!
Ko redzēt?
Indija ir ļoti dažāda – tajā dzīvo daudz bagātu cilvēku (tūristi viņus nemaz neredz) un daudz nabadzīgu ļaužu, kurus tad pārsvarā redz uz ielām un kas mēdz iebraucējiem veidot negatīvo koptēlu. Pietiekoši plašs ir arī vidusslānis, kas dzīvo labi. Vietām Indija ir ļoti tīra, bet vietām tieši pretēji – netīra. Valstī ir apskatāms un piedzīvojams pilnīgi viss iespējamais. Ne par velti autobusus rotā uzraksts – Incredible India (latv. val. – neticamā Indija). Daudzas lietas dīvainā un prātam neizskaidrojamā veidā ar cilvēkiem notiek tieši Indijā. Visbiežāk, esot Indijā pirmo reizi, tā vai nu cilvēkam ļoti nepatīk, vai tieši pretēji – patīk. Tie, kuriem Indija iepatikusies, mēdz šeit atgriezties atkārtoti. Pirmo reizi kā tūrists Indijā nonācu Rišikešā. Tā atrodas valsts ziemeļu daļā pie Himalaju kalniem un, līdzīgi kā Puna netālu no Bombejas, ir rietumnieku iecienīta jogas praktiķu vieta. Interesanti, ka Rišikešā vēl sastopami vecie hipiji, kas tur aizkavējušies no 60. gadiem. Šī vieta ir ļoti rosinoša šāda dzīvesveida piekritējiem. No turienes aizbraucām nedēļas ekskursijā pa Radžastānu, kur aplūkojam klasisko Indiju visās tās izpausmēs – tur vizuļo sieviešu tērpi, staigā pāvi, bet tūristiem ir iespējams dzīvot maharadžu villās, ko Indijas valsts savulaik to īpašniekiem piespieda transformēt viesnīcās.
Visbiežāk tūristi Indijā izvēlas apskatīt tā dēvēto zelta trijstūri – Radžastānu, Deli un Āgru. Radžastānā katra pilsēta ir kā maza pērlīte. Āgra izceļas ar kultūrvēsturiskām celtnēm. Es ieteiktu Āgru apskatīt ļoti agri no rīta – ap sešiem, kad saule lec. Šajā laikā nav daudz tūristu. Netālu no Āgras atrodas ļoti skaists parks, kas ir viena no slavenākajām putnu migrācijas vietām pasaulē un to iecienījuši putnu vērotāji. Tiem, kurus interesē kalni, garīgā prakses, jādodas uz Himalajiem. Tiesa, joga tūristiem ir iecienīta un ir jāuzmanās no viltvāržiem. Jogas studijas šajā reģionā atrodas teju uz katra stūra, bet ne visām var ticēt, ka tās praktizē autentiskas apmācības.
Man patīk arī Indijas dienvidi – arī tur apskatāmi senie kultūrvēsturiskie tempļi. Tūristu iecienīta vieta ir Kerala, kas ir ajūrvēdas dzimtene. Es reiz mēģināju turp doties, jo vēlējos izmēģināt ajūrvēdu praksē, bet ārsts, kuru biju aizrunājusi, mani grasījās apkrāpt vēl pirms biju tur nokļuvusi. Esmu pamēģinājusi dažas procedūras, piemēram, klasisko masāžu, kura Indijā notiek četras stundas un tajā piedalās pieci cilvēki, taču ajūrvēdas klīniku tā arī nav iznācis apmeklēt. Mani jau iepriekš brīdināja, ka Keralā mēdz apkrāpt. Tas šajā reģionā esot izplatīts.
Viena no apskates vērtām vietām ir kosmopolītu pilsēta Auroville okeāna krastā netālu no Čenajas, ko savulaik dibinājuši eiropieši – kā kultūras saskarsmes vietu, kur visi varētu dzīvot draudzīgi. Tur izveidojušās komūnas. Vērts iegriezties arī Pondičerri, kas ir bijusī Francijas kolonija. Tur vēl aizvien sajūtams franču šarms – nelielajās ieliņās, kafejnīciņās.
Man Indija patīk un es ņemu pretim gandrīz visu, ko šī valsts sniedz. Tiesa, tā ir ļoti liela valsts un vēl ir daudz vietu, kur vēlētos nokļūt. Piemēram, reiz noteikti vēlētos doties uz Varanasi, kas atrodas Gangas krastā. Tā ir svētā pilsēta, kurā notiek pudžas (lūgšanu) rituāli, kad vietējie savus mirušos gremdē Gangā.
Jogi dziedādami iet upē un izpilda rituālu arī Haridvarā. Šāda veida rituālus esmu redzējusi arī Himalajos. Protams, tas ir sava veida šovs. Tāpat reiz gribētu doties uz Adanu salām, kas atrodas okeānā un pieder Indijai. Tā esot ļoti sena vieta. Adanu salās neesot daudz tūristu, bet visi man zināmie cilvēki, kas tur ir bijuši, ir sajūsmināti.
Ko tur apēst?
Indijā ēdienu klāsts ir ļoti plašs un daudzveidīgs. Katrā tās štatā atšķiras ēdiena pagatavošanas tradīcijas. Viņi uzturā lieto daudz rīsu, dažādus dārzeņu ēdienus un vairāku veidu maizes no baltajiem miltiem. Protams, garšvielas – kurkumu, kardamonu, kanēli, čili, krustnagliņas; bieži katram ēdieniem tiek veidots atšķirīgs maisījums. Man ļoti garšo zupa sambars, kas tiek pagatavota no lēcām un dārzeņiem. Pavalstīs, kas atrodas okeāna tuvumā, ir iecienīti zivju ēdieni. Ļoti laba ir autentiskā Kalkutas virtuve, kur arī baudāmi dažādi zivju ēdieni. Savukārt, piemēram, Gudžarati pavalstī vietējie nedrīkst ēst gaļu un lietot alkoholu. Protams, tūristiem ir pieejami ātrās apkalpošanas restorāni, kur nopērkami ir arī gaļas ēdieni. Valsts dienvidos, piemēram, Tamil Nadu, iesaku nobaudīt īpaši fermentizētas rīsu bumbiņas ar kokosu, kuras tiek pagatavotas pēc autentiskas metodes. Tās ir ļoti garšīgas un veselīgas. Dažkārt tādas var nopirkt tikai uz ielas, kaut gan principā no ielu ēdiena vajadzētu atturēties. Ievēroju, ka visbiežāk vidējās klases ēstuvēs ēdieniem tiek pievienota viena un tā pati garšviela, kurā ir arī ļoti daudz čili piparu, līdz ar to ēdiens ir ārkārtīgi ass. Tā tiek bērta klāt visiem ēdieniem bez šķirošanas. Domāju, ka, ceļojot ar bērniem, tā varētu būt problēma. Protams, augstākas klases restorānos šāda problēma nav un ēdieni garšo izcili.
Pavisam cita pieredze ir baudīt mājās gatavotu ēdienu. Kad pirmo reizi biju Indijā, viesnīcas īpašnieks mani un dažus citus savus viesus, kas bija ilgāk aizkavējušies, uzaicināja pie sevis ciemos, kur pirmo reizi iepazinu, kā indiešu mājas ēdiens atšķiras no tā, ko pasviež tūristiem. Viņa sievas gatavotā maltīte bija vienreizēja. Tur nebija ne miņas no vispārējās Indijā izplatītās garšas. Ēdienu dažādība un garšas buķete bija bagātīga. Interesanti, ka indiešiem mājās ir kalpi, kas gatavo ēdienu. Kad tiek ielūgti ciemiņi, namamāte pasniedz ēdienu tā, it kā viņa pati to būtu pagatavojusi. Patiesībā šo darbu izdarījis kalps un parasti to ir vairāk nekā viens....
Ko tur iedzert?
Indieši alkoholu nedzer daudz. Bāros visvairāk iecienītais kokteilis ir šņabis ar spraitu, turklāt ļoti vājš. Klasisko Indijas džinu vispār neesmu redzējusi, ka kāds dzertu. Esot Indijā, ieteiktu nobaudīt tos bezalkoholiskos dzērienus, kas nav dabūjami citviet. Ļoti garšīga ir masalas tēja, kas pagatavota indiešu stilā. Tai tiek pievienotas speciālas garšvielas un piens. Indijas ziemeļos nopērkama arī jogas tēja. Uz ielām tiek tirgoti kokosrieksti. Nocērt augļa galu, ieliek salmiņu un pasniedz pircējam. Kokosriekstus uz ielas dzert ir droši un no tiem saindēties nevar. Tradicionāls vietējo dzēriens ir lasi – jogurts, kas tiek sakults ar banānu vai mango. Tiek piedāvāti arī sāļie jogurti. Radžastanā tiek piedāvāts arī super lasi. No sākuma nevarēju saprast, kas tas ir. Izmēģināju. Izrādījās, tas bija jogurta dzēriens ar marihuānu. Nebija slikti! Tikai vēlams to baudīt drošā savējo kompānijā. Šo slepeno sastāvdaļu gan ēdienkartē nenorāda.
Vietējā biznesa īpatnības?
Kopumā valsts ekonomika bez nepieciešamās celtniecības un mašīnbūves tik lielai valstij balstās arī uz IT biznesu, viesmīlības nozari, tekstilrūpniecību. Indijā ir ļoti daudz tūristu, un tas ir ienesīgs bizness vietējiem. Viņi pret tūristiem ir laipni un nav uzbāzīgi. Indijā noteikti jākaulējas. Neko nevajag iegādāties par sākotnēji nosaukto cenu.
Eiropiešiem veidot biznesu Indijā ir liels izaicinājums, bet vienlaikus kontaktu dibināšana var būt auglīga. Tā ir fantastiska iespēju zeme, jo tur var dabūt gatavu gandrīz vai visu. Esmu pamanījusi, ka cilvēkus Indija biedē, viņi neraujas tur veidot biznesu. Arī man reizēm jautā, ko es meklējot tajā netīrajā, nabadzīgajā zemē? Tas ir stereotips. Tomēr ar dažām specifiskām niansēm, sākot uzņēmējdarbību, ir jārēķinās. Ar indiešiem ir kā ar bitēm, jo nekad neko nevar skaidri zināt. Nekas nenotiek iepriekš noteiktos termiņos. Ja Indijā vēlies strādāt pēc saviem noteikumiem un laika izpratnes, tad var sabojāt nervus, bet, ja šo niansi uztver ar humoru, tad ir vieglāk. Piemēram, ķīnieši strādā kā skudriņas, pēc skaidri zināmiem principiem, bet Indijā viss notiek plūstoši. Viņi vadās pēc izjūtām un, iespējams, gaida īsto mēness stāvokli. Mani šis haoss netraucē.
Indijā biznesa vide atšķiras arī pa reģioniem. Tā ir nesalīdzināma Deli, Mumbajā vai valsts dienvidos. Manuprāt, Deli ir briesmīga pilsēta. Tā ir kā Maskava, kur valda rupjš, paštaisns un egocentrisks bizness. Jābūt gatavam uz visu, bet pa šiem gadiem jau esmu ieguvusi rūdījumu. Nedrīksti būt naivs. Savukārt Mumbaju varētu salīdzināt ar Sanktpēterburgu – tā ir nesalīdzināmi inteliģentāka par Deli. Strādājot mākslas sfērā, arī jārēķinās ar mākslas mafijas esamību tieši tāpat kā visur citur! Reizēm izdodas, bet reizēm jāatkāpjas. Šīs valsts mērogs un biznesa specifika tikai bagātina manu pieredzi. Sākumā nācās redzēt arī avantūristus un viltvāržus, kuri uzdevās par uzņēmējiem un prezentēja dažādus projektus. Šādas situācijas jāpazīst. Šie tipāži bija ļoti interesanti, it īpaši tie, kas bija ar mākslu saistīti cilvēki. Protams, ik gadus piedaloties mākslas mesēs, esmu jau iepazinusies ar lielu daļu no Indijas kolekcionāriem, māksliniekiem un kuratoriem.
Fantastiski vērot, kā Indijā tiek izmantoti cilvēkresurssi. Reiz saskaitīju, ka vienu gleznu pie sienas kāra astoņi cilvēki un vienalga uzkāra šķībi. Sākotnēji tas ir šokējoši. Noskaidroju, ka šāda ir viņu valsts politika – dot darbu visiem. Lai nebūtu bezdarba, kas noved pie noziedzības, cilvēkiem tiek dota iespēja nopelnīt. Būtībā viena cilvēka darbs tiek sadalīts uz vairākām personām. Arī mājās parasti ģimenei ir ne vien kalps, kurš tīra māju, un virtuves darbinieks, kurš gatavo maltītes, bet arī vairāki šoferi. Būtībā jau pie šāda dzīves veida ir viegli pierast – aizej mājās un viss jau ir izdarīts.
No kā uzmanīties?
Lai nerastos problēmas ar vēdergraizēm, ieteiktu rūpīgi skatīties, kur ieturēt maltīti; neēst uz ielas Man reiz zinātājs pamācīja, ka ik dienas no rīta vajagot iedzert tējkaroti viskija, lai dezinficētu un sagatavotu kuņģi, tad vēdergraizes nepiemetīšoties. Vispār tas palīdz. Visu laiku jādezinficē rokas. Nedrīkst dzert ūdeni, kas tiek pasniegts kafejnīcās. Jālieto ūdens, kas ir slēgtā pudelē. Ar šādu pudelēs pildītu ūdeni ieteicams arī skalot muti pēc zobu tīrīšanas. Pie tā var pierast un nav nekāds īpašs apgrūtinājums. Teorētiski ir dzirdēts apgalvojums, ka Indijā sievietēm nav ko meklēt, bet nedomāju, ka briesmas draud vairāk kā jebkurā citā valstī. Rīgā arī neiesaka naktī doties uz Maskavas priekšpilsētu. Jādomā, kur lien, vienmēr jācenšas būt uzmanīgai. Pa tumsu jocīgās vietās nevajag staigāt arī pāriem.
Ko atvest kā suvenīru?
No Indijas esmu atvedusi šalles, vasaras apģērbu, rotas ar pusdārgakmeņiem par pāris eiro. Esmu iecienījusi arī viņu klasiskās kurpes, kuras Latvijā valkāju kā istabas čības. Indijā ir vērts iegriezties audumu veikalos. Tādu krāsu izjūtu, kāda ir indiešiem, nekur citur pasaulē neesmu redzējusi. Radžastānā varu ieteikt arī iegriezties licencētos veikalos, kur tirgo smaragdus. Šie dārgakmeņi Indijā ir daudz lētāki nekā citviet pasaulē. Protams, vajadzētu nedaudz sagatavoties. Mani reiz palūdza to atvest, nevarēju atteikt un stipri nomocījos.
Indijā ir arī skaisti mūsdienu juvelierizstrādājumi ar etnogrāfisku piesitienu, tāpat – dažu indiešu dizaineru apģērbs. Garšvielas gan vislabāk iegādāties Keralā. Ticu arī ajūrvēdidkajām zālēm, bet tad vēlama ārsta konsultācija, ko arī varētu ieteikt. Visur Indijā plašā klāstā nopērkamas arī dabīgās augu eļļas un smaržvielas.
#1/12
Parasti cilvēki, kas pelna naudu, kā vien var, un ir priecīgāki par bagātajiem eiropiešiem.
#2/12
Pludmale Goa. Nekad nemainītu burvīgo Latvijas jūrmalu pret Goa...
#3/12
#4/12
Galerijas 21 stends mākslas mesē Indijas galvaspilsētā Ņūdeli.
#5/12
#6/12
#7/12
95 gadus vecs onkulītis, kurš nav slinks nopelnīt naudu, pastāstot stāstus par indiešu dievībām, kuru attēli redzami templī pie Čenajas.
#8/12
#9/12
Relatīvi netālu no Kalkutas - aptuveni trīs stundu brauciena attālumā - atrodas īpaša pilsētiņa Šantiniketana, kurā reiz dzīvojis bengāļu dzejnieks, dramaturgs, romānu rakstnieks un komponists Rabindranats Tagore. Šī ir viņa māja.
#10/12
Jebkur Indijā frizētavas atrodamas ik uz soļa. Kārtīgi apgriezti mati un skūšanās vīriešiem ir ļoti svarīgas lietas. Indijā, protams, ir arī citādākas frizētavas.
#11/12
Ja neko citu nevar iedomāties, tad šis bizness - kokosriekstu pārsišana - ir iespējams ikvienam, jo ar to var tīri labi nopelnīt jebkurš.
#12/12
Šantiniketanā kopā ar Indijas mākslinieku, vecmeistaru K.R.Subramanianu
