Baltijas jūras kuģotāju līdz šim omulīgajās kajītēs sācis smakot pēc sēra. Uz vietas veiktie pētījumi liecina, ka vainojams paši zināt kas - zināmais nelāgās smakas izplatītājs. Kā nelabais iekļuvis jūras ļaužu darba un atpūtas telpās? - Ar viltu. Bet vai šī viltība un sekojošā smakošana bija nenovēršama? - Visdrīzāk, ka bija gan novēršama, jo nelabais jau atkal ir slēpies tur, kur velna klātbūtne prognozēta izsenis - detaļās.
Konkrētā smaka rodas sakarā ar paredzamo prasību par sēra satura desmitkāršu samazināšanu flotes degvielā, ko pašu Baltijas un Ziemeļjūras arājiņu pirms dažiem gadiem apstiprinātā vienošanās Starptautiskās jūrniecības organizācijā paģērēs, sākot no 2015. gada. Bet acīmredzama juku kunga klātbūtne ir ellīgajā viedokļu, prognožu un situācijas traģisma novērtējumu mučkulī, kur viedokļu gamma ir no apokaliptiskām vīzijām līdz atmešanai ar roku. Proti, tiklīdz tiek tieši jautāts par konkrētām ar aplūkojamo problemātiku saistītām detaļām, skaidrs ir viens - nekas nevienam nav ne vella skaidrs.
Attiecīgi nevar jau teikt, ka mūsu bāleliņi vien būtu pievīlušies kādās «lielo zēnu» spēlēs, tomēr uz nepatikšanām ir uzprasījušies gan. Jo nebija jau liegts valsts un nozares pārstāvjiem pirms liktenīgā līguma parakstīšanas uzdot elementārus ar to saistītos jautājumus. Piemēram, cik tad kuģiniekiem maksās tas desmitreiz smalkākais, Baltijas jūru saudzējošais mazuts? Satriecoši, bet šis pamatjautājums acīmredzami netika uzdots ne tolaik, ne arī skaidra atbilde uz to kādam ir pašlaik.
Baltijas jūra ir nejaukā stāvoklī, un transports ir jādara videi draudzīgāks, bet - par kādu cenu? Diemžēl politiski pareizajai stratēģijai nav skaidra ekonomiskā pamatojuma, un ja par pirmo atbild politiķi, tad otrais jau nu ir tiešās industrijas interesēs un kompetencē.
Saspīlētajā situācijā muļķīgi izskatās visi, Eiropas Komisiju ieskaitot, kas nu tik «sāk domāt», piemēram, kā standartizēt un līdz ar to sekmēt kuģu ekoloģiskāku uzvedību ostās. Praktiskie kravu pārvadātāji, kam pirms četriem gadiem vismaz bija tas gods pasēdēt pie augstā sarunu galda un piedalīties pačalošanā par augstām matērijām, tagad ķeras pie hrestomātiskā muļķa mierinājuma - cerības, ka situācijas saputrotības dēļ nekāds līgums spēkā nestāsies. Bet kāpēc tad kaut ko tādu bija jāparaksta? Kāpēc nevarēja nudien labo nodomu ēku sākt celt no pamatiem, ne skursteņa gala? Nu jā, tie tādi retoriski jautājumi.
Bet praktiski DB pēc izmešu sēra peripetiju krāšņā spektra caurlūkošanas secina, ka noteikumiem spēkā stāties tomēr vajadzētu. Vai gluži 2015. gadā - ir jau cits jautājums. Jo piecus gadus vēlāk līdzīgs regulējums stāsies spēkā arī Baltijas kuģotāju konkurentiem citviet. Tiesa gan, piecreiz maigāks, un arī tas būtu apsverams un lobējams - lai, piemēram, Vidusjūras valstis savējiem liek dzimteni mīlēt tikpat cieši kā mēs liekam savējiem.
Tāpat nākas domāt, ka regulējumu dēļ pieaugušās degvielas cenas tomēr nebūs kosmiskas, un galapatērētājam sadārdzinājums būs «paceļams». Galu galā viena no šā krīzes laika mācībām (protams, tiem, kas gatavi mācīties) ir tāda, ka viss maksā tik, cik tas maksā.