Es vēlos paust savu viedokli, jo mani satrauc tas, kādu reakciju sabiedrībā izraisīja Evikas Siliņas izvirzīšana premjerministra amatam, un tas, kādus komentārus izpelnījās juristes Evas Berlaus uzdotais jautājums rakstā “Vai izskatam ir nozīme, vērtējot profesionalitāti?”

Esmu sieviete, uzņēmēja, vadītāja un savā dzīvē bieži saskārusies ar to, ka sava dzimuma dēļ tikusi uztverta un vērtēta atšķirīgi no man līdzās esošiem vīriešiem. Es jūtu atbildību par savu meitu, vēlos, lai viņa dzīvotu sabiedrībā, kurā šāda attieksme netiktu uzskatīta par normu.

Bieži, kad tiek runāts par dzimumu vienlīdzību Latvijā, atskan arguments – bet mums taču viss ir kārtībā, re, mums ir bijusi sieviete prezidente, mums ir bijusi premjerministre, ko jums vēl vajag? Taču tas, kas mani satrauc, ir nevis atsevišķi piemēri un pat ne procentos izteikts sieviešu īpatsvars politikā vai biznesā. Satrauc attieksme, ar kuru jāsastopas sievietēm, kas pretendē uz sabiedrībā redzamu lomu.

Problēma ir tajā, ka mūsu sabiedrībā aizvien valda dubults standarts – vīriešu sasniegumi, panākumi, neizdošanās vai izgāšanās tiek vērtēta pēc citiem principiem nekā tad, ja runa ir par sievieti. Sieviete ļoti bieži (apzināti vai neapzināti) tiek uzlūkota kā priekšmets, kā manta – skaista vai neglīta, labi ģērbusies vai bezgaumīga. Tā ir attieksme, kas pakārtota vīriešu ērtībām.

Mēs esam gadiem ilgi radināti uztvert sievietes pēc to atbilstības kādai lomai – vai viņa ir laba māte, vai ir seksuāli pievilcīga, kā ģērbjas, vai prot uzvesties tā, kā no viņas to prasa vīrieši. Citiem vārdiem sakot, vai sieviete ir “ērta lietošanā”. Vai iederas tai atvēlētajā kastītē. Kā priekšmets vai manta. Tā ir virspusēja, sekla un tieši tādēļ – diskriminējoša attieksme.

Un bieži vien mēs saskaramies arī ar iekšēju mizogīniju – kad sievietes, kuras sūri grūti iemācījušās pielāgoties šādam sabiedrības modelim, sāk vērtēt, novērtēt, kaunināt tās, kuras vēlas pirmām kārtām būt pašas, sasniegt kaut ko vairāk nekā tikai ieņemt lomu tām atvēlētajā kastītē.

Mūsu “stikla griesti”, kas traucē sievietēm sasniegt to, ko tās vēlas un ir pelnījušas, bieži vien nav ārēji ierobežojumi. Tie eksistē mūsu domāšanā, un tieši domāšanu ir nepieciešams mainīt. Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir ievērojami mainījusies, taču turpinām uzvesties pa vecam, turpinām lietot vecās, ierastās domāšanas klišejas. Pareizāk sakot, nedomāt vispār.

Es gribu ar šo savu viedokli paust atbalstu visām sievietēm, kuras nebaidās izmēģināt un pierādīt sevi jaunās lomās. Es vēlos atbalstīt jaunās sievietes būt drosmīgām savā personiskajā izvēlē, savā izaugsmes ceļā. Ziniet, ka jūs neesat vienas, dalieties savā pieredzē un sasniegumos. Par savu vietu zem saules ir jācīnās. Jo tā ir jūsu izvēlēta, nevis iedalīta no sabiedrības, kuru lielā mērā līdz šim ir būvējuši vīrieši.

Es nebūt negribu teikt, ka visi vīrieši ir vienādi. Esmu sastapusi spēcīgus, veiksmīgus un gudrus vīriešus, kuri redz un domā citādi. Kuri atbalsta sievietes neatkarīgi no viņu izvēlētā ceļa, kuri dod padomu, dalās pieredzē un ir blakus ne tikai izaugsmes ceļā, bet arī izaicinājumos. Kuri apzinās un kurus priecē fakts, ka sievietes ir ļoti daudzpusīgas – gudras, uzņēmīgas, stipras, drosmīgas un iedvesmojošas.

Taču, redzot, kāda ir pietiekami lielas sabiedrības daļas attieksme, es varu tikai apbrīnot Evas Berlaus drosmi atļauties aizstāvēt Eviku Siliņu ar šādu atklātu rakstu. Tas ir labs piemērs, kuram es vēlos sekot un aicināt arī citas sievietes pievienoties, – kopā mēs esam spēks. Un runa te nav par to, vai Evika Siliņa ir laba un pietiekami profesionāla kandidāte premjerministra amatam. Laiks un darbi rādīs. Jau tagad ir redzams, ka viegli nebūs, un šis nebūt nav tas amats, kurā iespējams ātri iemantot cieņu un atzinību. Taču iespējams, ka svarīgāk par politisko procesu ir pievērst te uzmanību kam citam – izmantot šo situāciju kā iespēju iemācīties, saprast. Galu galā – arī izlemt, kā mēs ļaujam vai neļaujam par sevi runāt. Cik ilgi mēs vēl būsim gatavas ļaut izturēties pret sevi kā pret drēbju pakaramo.

Jo, gribam to vai ne, šī seklā zākāšanās un runāšana par sievietes izskatu ietekmē mūs visus. Tā piezemē un trivializē visu diskusiju. Koncentrējoties tikai uz kleitu, mēs pašu Ministru prezidenta amatu padarām mazāk vērtīgu sabiedrības acīs. Koncentrējoties uz ārējiem faktoriem, mēs bieži palaižam garām galveno – to, ko konkrētais cilvēks ir izdarījis, ko varētu izdarīt mūsu visu labā. Un kā mēs tam varam palīdzēt.

Mēs katrs savā mērā esam atbildīgi par to, kādu valsti veidojam. Ja gribam uzcelt plaukstošu un pārtikušu sabiedrību, kurā būtu patīkami dzīvot, ir jāmācās vērtēt citam citu pēc darbiem, nevis pēc izskata, dzimuma, valodas, apģērba izmēra vai, kas vēl trakāk, tā cenas.

Mūsu valsts jau tā ik dienas zaudē spējīgus jaunus, uzņēmīgus cilvēkus, kuri dodas projām ne jau tāpēc, ka šeit būtu grūti jāstrādā un citur tas nāktu vieglāk. Viņi aizbrauc, jo nejūtas novērtēti. Labklājīga valsts nozīmē ne tikai mazāku nodokļu slogu, mazāku birokrātiju, plašākas darba iespējas un valsts atbalstu, to lielā mērā veido arī attieksme. Labklājība sākas ar labvēlību. Savstarpēju cieņu un iejūtību.

Noniecinot, it īpaši publiski, ikvienu cilvēku, kurš atļaujas kandidēt uz sabiedrībā redzamu amatu, mēs atbaidām arī savas meitas un dēlus tiekties uz cēlākiem mērķiem, domāt par lielākām lietām. Savu ambīciju un kompleksu vadīti, mēs nereti nodarām pāri ne tikai tai konkrētajai sievietei, mēs darām pāri sabiedrībai kopumā un savai tautai, kas ir pelnījusi dzīvot labāk.

Es gribētu, lai Latvijas sievietes vairāk aizstāvētu cita citu , nostātos līdzās, atbalstītu ne tikai domās, bet arī ar vārdiem un darbiem. Biežāk paceltu balsi un teiktu: mēs arī te esam. Mēs kopā ar jums būvējam savu valsti un vēlamies tikt novērtētas tā, kā esam to pelnījušas. Aizstāvot otru sievieti, mēs aizstāvam arī sevi un savas tiesības. Tiesības būt novērtētām.