Mēz teikt, ka ierindas ieguldītājiem ceļā uz panākumiem sprunguļus spieķos liek emocijas. Spriežot par saviem ieguldījumiem, piemēram, vērtspapīru tirgū, dažādiem jaunumiem tiek pievērsta pārspīlēta uzmanība, kas savukārt jau var nozīmēt, ka, neskatoties uz sākotnējiem nodomiem, tiek pieņemti nepareizi lēmumi, kas mazina peļņu vai pat sliktākajā gadījumā iedzen lielākos zaudējumos.
Arī slavenais investors Bendžamins Greiems teicis: “Investora galvenā problēma – pats lielākais ienaidnieks, visticamāk, būs viņš pats.”
“Oxford Risk” izpētījis, ka investori gadā, paļaujoties uz emocionāliem ieguldījumu lēmumiem, savu ieguldījumu atdevi vidēji apcērp aptuveni par 3%, ziņo “Financial Times.” Turklāt paaugstināt stresa periodos, par kādu var uzskatīt arī šo pandēmiju, šāds neiegūtais apmērs gadā varot pieaugot līdz 6-7%.
Piedomāšana par dažādiem psiholoģiskajiem faktoriem un dažādu domāšanas aizspriedumu klātbūtnes apzināšanās sevišķi svarīga varētu būt šīs pandēmijas laikā. Dažādi ieguldītāju apsekojumi liecina, ka, pandēmijā daudziem atrodoties mājās, pasauli pāršalcis mazo investoru vērtspapīru tirdzniecības bums. Arī Latvijā pēdējā laikā nosacījumi to pašu akciju mīšanai kļuvuši arvien draudzīgāki.
Emocionālā tirdzniecībā
Pārsvarā tiek izcelts, ka visos laikos daudzu investoru kļūda ir mēģināšana par visu cenu izvairīties no riska. Tā iespaidā ieguldījumi tiek veikti ļoti piesardzīgi, kas nozīmē, ka izveidotais šāds portfelis ir ārkārtīgi konservatīvs. Tas savukārt noved pie tā, ka daudzi ilgstoši negūst pietiekamu labumu no pašas izlavētākās akciju tirgus priekšrocībās – visai dāsna pieauguma ilgākā termiņā. Piemēram, ziņu fonam ievērojami pasliktinoties, kādi ieguldījumi tiek pārvērsti skaidrā naudā kontā, kas pēc tam “nestrādā” vēl ļoti ilgi.
No otras puses, iespējams, varētu teikt, ka šādi cilvēki šādā veidā “nopērk” sev iespēju mierīgi naktīs gulēt un nesatraukties par pēkšņu to bagātības sadegšanu, kas arī nebūt nav mazsvarīgi. Vēlreiz gan jāizceļ, ka tam parasti ir sava cena.
Pieejamie dati liecina, ka ASV akciju tirgus vidēji pēdējos desmitos gados investoriem gadā nodrošinājis ap 8% lielu peļņu. Savukārt vidējs akciju un fondu investoram šajā laikā peļņa jau bijusi krietni pliekanāka – ap 3,8%, pirms kāda laika rēķināja arī Ritholtz Wealth Management dibinātājs Barijs Ritholcs.
Liela daļa izdara neracionālus lēmumus balstoties uz kāda brīdī aktuāliem emocionāliem notikumiem, kas tos konkrētajā brīdī sabaidījuši. Savukārt labākie pirkumi bieži vien patiesībā ir brīdī, kad bilde izskatās visdrūmākā.
Nepareizie brīži
Izplatīta parādība ir, ka investori (un cilvēki kopumā) nākotni vērtē pēc nesenās pagātnes. Proti, pētījumi pierādījuši, ka aplēses par nākotni visai bieži mēdz būt nesenās pagātnes projekcijas. Cilvēkiem vienmēr ir izteikta vēlme kaut ko prognozēt, un kā atskaites punkti parasti tiek ņemti tieši nesenās pagātnes notikumi. Akciju tirgu ziņā – ja cenas pārskatāmā periodā ir cēlušās, tad investori savus lēmumus pieņem, balstoties uz to, ka tās turpinās celties. Savukārt, ja akciju cenas sarūkt, tad investori mēdz pieņemt, ka cenas nākotnē saruks vēl tālāk, tādā veidā padziļinot cenu samazināšanos un izpārdodot savus vērtspapīrus brīdī, kad patiesībā tie būtu jāpērk.
Tāpat, ja piedzīvota kāda smagāka finanšu krīze, mēdz nepamest sajūta, ka kaut kas līdzīgs drīz atkārtosies. Šis faktors savukārt attur no riskantāku investīciju veikšanas, kas arī mēdz nozīmēt to, ka ieguldījumu vērtības pieaugums konstanti var krietni atpalikt no cerētā. Piemēram, šā gada februāra otrajā daļā un marta pirmajā pusē bija vērojams akciju cenu brīvais kritiens. Tajā brīdī patiešām varēja likties, ka pasaule bezmaz vai sabruks, kas daudziem lika izpārdot sev piederošās akcijas. Savukārt šobrīd to pašu ASV akciju cena jau ar uzviju atspēlējusi visus šos pandēmijas pirmo uzplūdu zaudējumus un gozējas jaunu rekordu tuvumā.
Šāda aina, visticamāk, nozīmē, ka pietiekami daudziem piepildījies investoriem parasti visai murgainais scenārijs – pārdot pa lēto un pirkt atpakaļ pa dārgo. Proti, tie, kas emociju iespaidā savas akcijas pārdeva martā un nav atgriezušies tirgū, palaiduši garām guvumus no iespaidīgās cenu atveseļošanās. Šajā pašā laikā viņi, iespējams, tagad atkal domā par šo vērtspapīru iegādi jeb tas notiek brīdī, kad cenas var uzskatīt par visai augstām.
Tendence pirkt dārgi un pārdot lēti investoriem gadā maksā aptuveni 1,5 līdz 2% no peļņas, ja salīdzina ar vienkāršu “nopērc un turi” stratēģiju, norāda Oxford Risk eksperti.
Katrā ziņā jārēķinās, ka strauji akciju tirgū būs periodiski cenu sabrukumi - no tā neizbēgt. Vismaz vēsturiski gan nav apstiprinājies tas, ka kādas kopējā tirgus bailes vai satraukums par kādiem nosacīti īsāka termiņa faktoriem būtu labs iemesls, lai ilgtermiņā izvairītos no investēšanas akcijās. Kā piemērs tam ir gan ekonomikas krīzes, gan, piemēram, politiskie notikumi. Pat pēc lielas neskaidrības parasti tirgus cenas kādā brīdī atsāk savu augšupeju.
Pārāk bieža pētīšana
Oxford Risk pārstāvji arī izceļ, ka lielai daļai investoru bieži vien grūtības sagādā arī hroniski sliktu aktīvu pārdošana un šādu zaudējumu (no tiem) fiksēšana. Proti, tās ir, piemēram, konstanti sliktu sniegumu rādošu uzņēmumu akcijas, kas ilgstoši ir gluži kā svara bumba pie kājās pārējiem aktīviem portfelī. Šādu aktīvu pārdošana saistīta ar ne vienmēr patīkamo savu kļūdu atzīšanas procesu.
Tā vietā bieži vien mazie, privātie investori labāk izvēlas pārdod tādus aktīvus, kuru cena ir pieaugusi un turpina gaidīt, ka piepildīsies kāds brīnums un šāds pieaugums skars arī šos bezcerīgos aktīvus, kas faktiski ir pilnībā greiza pieeja ieguldīšanai (izpārdod “uzvarētājus”, bet patur “zaudētājus”).Tāpat ierindas mazajiem investoriem ne vienmēr arī ieteicama ikdienas tirgus cenu izmaiņu pētīšana – sevišķi tad, ja ieguldījums veikts ar kādiem izteiktiem ilgtermiņa mērķiem.
“Privātajiem mazajiem ieguldītājiem vajadzētu izvairīties no tirgus ikdienas novērošanas, jo tas tikai palielinās viņu trauksmi bez kādām “lietderīgām beigām.” Tas liks jums konstanti sajusties tā, ka kaut kas ir jādara. Turklāt tas būs bez kādiem noderīgiem norādījumiem, kam tieši šim darāmajam vajadzētu būt,” spriež Oxford Risk analītiķi.
Tie vēl piebilst, ka cilvēkiem ir nauda, kas netiek likta lietā, jo ir liels uztraukums gan par Covid-19, gan par to vērtspapīru cena ir augsta. “Investori bieži vien mēdz atrast iemeslus, lai neliktu lietā savu naudu. Īstermiņā to ir viegli izdarīt. Daudziem ir neskaidrs, kā pandēmijas laikā ieguldīt neskaidros tirgos. Jums gan šāds lēmums par ieguldīšanu būtu jāpieņem absolūti nepareizajā brīdī, lai atainotu to, ka nauda netiek ieguldīta arī ilgtermiņā,” turpina “Oxford Risk” analītiķi.
Sabalansēt laikā
Bieži vien ieguldījumu eksperti kā tradicionālās zāles, lai mazinātu riskus, iesaka diversifikāciju. Turklāt tā var būt arī “diversifikācija laikā”. Tas paredz, ka kādas, piemēram, kopējā tirgus biržā tirgotā fonda daļas tiek pirktas regulāri, piemēram, katru mēnesi pie gluži vai jebkādas situācijas tirgū. Tas samazina iespējamību, ka nauda tiks izvietota kādā vienā konkrētā absolūti nepareizajā brīdī.
Vissvarīgākais mēdz būt plāna esamības un tā ievērošana. Ir jānodrošinās, ka ieguldītājiem ir gan pietiekama finanšu likviditāte - nauda uz rokas, lai nenoteiktības apstākļos nosegtu ikdienišķos tēriņus -, gan "emocionālā likviditāte", lai izvairītos no emocionālas lēmumu pieņemšanas, piebilst FT. “Personīgie zaudējumi palielinās vēl straujāk tad, kad tirgum iet slikti. Tas tādēļ, ka šajos brīžos mūsu emocionālā reakcija ir visspēcīgākā,” teic arī ieguldījumu fondu milža “Vanguard” pārstāvji.
Ir daži veidi, kā pasargāt sevi no īstermiņa domāšanas. Viens ir atcerēties par ieguldījumu termiņu un mēģināt ignorēt tirgus ciklus un tos apvijošo mediju ažiotāžu. Esot ieteicams pašam noteikt regulārus investīciju portfeļa izvērtēšanas brīžus (piem., reizi ceturksnī).
DB jau rakstījis, ka to labāk neatstāt uz brīdi, kad cenas krītas, jo tad prātu būs pārņēmušas emocijas. Impulsīviem lēmumiem investīciju pasaulē īsti nav vietas, un tie agrāk vai vēlāk var novest pie nepatīkamām izjūtām par veikto darījumu. Tādējādi arī mierīgāk var pārdzīvot cenu krituma periodus, jo ir pārliecība, ka veiktie ieguldījumi tomēr ir veselīgi un pie vainas ir vien aktuālais tirgus cikls.
Tradicionāla kļūda ir tā, ka tirgus kāpuma apstākļos investori mēdz sajusties gudrāki, nekā viņi ir patiesībā.
Jāatceras, ka tirgū pilnīgi drošs nav it nekas un pastāv tikai varbūtības. Ja cenas pārskatāmā periodā ir cēlušās, tad investori savus lēmumus pieņem, balstoties uz to, ka tās turpinās celties. Savukārt, ja akciju cenas sarūk, tad investori mēdz pieņemt, ka cenas nākotnē saruks vēl tālāk, tādā veidā padziļinot to samazināšanos.
