Tirdzniecības centru “Spice” un “Spice Home” daļu līdzīpašnieks – uzņēmums “Kapitel” – kopā ar līdzinvestoriem iegādājas “Viru Keskus” lielveikalu Tallinā.

Pašreizējais atjaunotā tirdzniecības centra "Viru Keskus" 28% daļu īpašnieks "Kapitel" iegādāsies kopā ar "Tristafan" un kādu finanšu investoru 72% no "Pontos Group". Decembra sākumā parakstītais darījums stāsies spēkā tuvāko mēnešu laikā, ja tiks izpildīti saskaņotie priekšnosacījumi, tostarp saņemts Konkurences iestādes apstiprinājums. Puses darījuma cenu neatklāj. “Kapitel” pieder arī daļas tirdzniecības centros “Spice” un “Spice Home”.

“Kopš tirdzniecības centra “Viru Keskus” atklāšanas 2004. gadā, mēs to esam attīstījuši sadarbībā ar “Pontos”. Viņiem piederošo daļu iegāde ir loģisks solis. Mēs turpināsim attīstīt tirdzniecības centru sadarbībā ar mūsu ilggadējo partneri “Tristafan”, un drīzumā mums pievienosies finanšu investors. “Viru Keskus” profesionālā komanda turpinās darbu izpilddirektora Gerti Kogermana vadībā,” saka “Kapitel” valdes priekšsēdētājs un “Viru Keskus” padomes loceklis Tāvi Ojala. “Šī gada maijā pabeigtā vairāku gadu ilgā renovācijas projekta rezultātā tikuši atjaunoti 86 veikali un 90% tirdzniecības centra telpu. “Viru Keskus” investēja gandrīz 20 miljonus eiro, un centra nomnieki savu veikalu atjaunošanā investēja vēl 15 miljonus eiro. Tuvākajā nākotnē mēs plānojam atjaunot ārpuses teritoriju ap centru vienlaikus ar jauna tramvaju ceļa izbūvi un ceļu un ielu remontu.”

SIA Cido grupa un alkoholisko dzērienu ražotāja SIA Liviko šodien panāca mierizlīgumu strīdā par preču zīmes izmantošanu reklāmās.

«Strīda pamatā bija lietošanas tiesības divām līdzīgām preču zīmēm - «Īstu vīru alus», uz kuru īpašumtiesības ir Cido Grupa, un «Vīru», kas pieder SIA Liviko. Kaut arī, mūsuprāt, netika pārkāptas preču zīmes «Vīru» tiesības, mums bija svarīgi komunikācijā ar patērētāju turpināt izmantot veiksmīgi ieviesto saukli,» Db.lv skaidroja SIA Liviko pārstāve, zvērināta advokāte Inese Lielpinka.

Abas puses vienojušās par mierizlīgumu, tādējādi tiesvedība pašlaik ir izbeigta. Turpmāk Cido grupa būs tiesīga izmantot gan saukli «Vīru», gan «Īstu vīru alus» savās reklāmās, savukārt Liviko tika atmaksāta kompensācija, kuras apmērs netiek atklāts.

Arhitektes Zaigas Gailes lielais atspēriens ir liktenīgi sastaptie trīs vīrieši un disciplinētā darbā noslīpētais talants stilīgi savienot divus it kā nozares pretpolus – restaurāciju ar modernismu.

Un tas nepārtraukti ļāvis komponēt daudziem arhitektūras ansambļiem. Par saviem šī brīža Rīgas gadsimta projektiem Z. Gaile dēvē Jaunā Rīgas teātra (JRT) ēku kompleksa rekonstrukciju un privātā mākslas centra Zuzeum izveidi bijušās korķa fabrikas teritorijā Lāčplēša ielā 101. Vienlaicīgi divi vērienīgi projekti vienam nelielam birojam ir milzīgs izaicinājums. Paralēli tam viņas rūpals ir Rūmenes muižas kūts, rūpnieciskā dizaina klasteris Kuldīgā, stilīgā biroju ēka Mākonis, vēl piecas privātmājas. Atšķirībā no brāļa Z. Gaile nepiepildīja vecāku cerības un nekļuva par dakteri klasiskā izpratnē, toties viņas tālredzīgais ieguldījums veco koka ēku «izārstēšanā» ir nenovērtējams. Arhitekte ir arī vairāku grāmatu un publikāciju autore. Tāpat nevar nepieminēt viņas kā ekspertes brīžiem aso kritiku un nelokāmos uzskatus, kas ik pa laikam uzvirmo publiskajā telpā. Arī tagad ir, par ko «cepties», jo katrai lietai ir sava vieta. Arī puķes vāzē viņa nebūs nolikusi kaut kur nejauši.

Reklāmas tehnoloģiju uzņēmums Adcash nav tik labi zināms kā citi Igaunijas spīdekļi, jo strādā ar biznesa klientiem, taču ir nozīmīgs nozares spēlētājs; pāris gadus bijis plato fāzē, Adcash uzņem izaugsmes virzienu.

Adcash aizsākās 2007. gadā, kad uzņēmums saucās Cashtraffic. Dibinātāji ir divi francūži – Tomas Žans Lusjēns Padovani (Thomas Jean Lucien Padovani) un Kristofs Aviņjons (Christophe Avignon). T. Padovani joprojām ir galvenais grupas īpašnieks. Viņš Francijā bija strādājis tiešsaistes maksājumu risinājumu kompānijās un pēc tam, kad uzņēmums, kurā viņš darbojās, veica akciju kotāciju biržā, pameta to, lai kādu laiku ceļotu. Viņš ieradās Igaunijā uz darba interviju, satika savu tagadējo sievu, kura ir igauniete, un nolēma palikt Igaunijā. «Adcash vēsture ir līdzīga kā citiem lieliem tehnoloģiju uzņēmumiem, kas sākušies garāžā. Tiesa, atšķirība ir tā, ka Adcash sākās pie virtuves galda. Uzņēmums tika finansēts pašu spēkiem,» teic Prīts Viru (Priit Viru), Adcash vadītājs. Sākotnēji tā bija programmatūra, kas uzskaitīja klikšķus un reklāmu skatījumus tiešsaistē, un ap to dibinātājs sāka veidot biznesu. Bija vajadzīgs kāds laiks, lai kompānija nonāktu līdz pareizajam biznesa modelim. 2011. gadā uzņēmums bija gatavs attīstīties plašāk un notika zīmola maiņa – kopš tā laika tas ir pazīstams ar tagadējo nosaukumu. Šajā laikā Adcash sāka piedāvāt iespēju mājaslapu īpašniekiem monetizēt vietnes apmeklējumu un reklāmdevējiem sasniegt mērķauditoriju.

Divdesmit gadus kaldinājusi karjeru izglītības biznesā Londonā, Sandra Zīrāpe ar entuziasmu nu darbojas ēdināšanas jomā Valmierā

Trīs kafejnīcas – Ceturtais cēliens Valmieras Drāmas teātrī, Jauna saule pašā pilsētas centrā un sporta bārs Vidzemes olimpiskajā centrā – un pazīstamais naktsklubs Multiklubs – tas ir Sandras Zīrāpes bizness Valmierā, pilsētā, ko viņa par savām mājām sauc vien divus gadus. Bizness aug, un viņa ar entuziasmu stāsta par dažādiem uzlabojumiem, kas gaidāmi, un plāniem, ar ko viņai pilna galva. «Kaifs biznesā ir izskaitļot, kas varētu izdoties, un pie tā strādāt,» tā Sandra. Vienlaikus viņas pieeja biznesam ir samērā atbrīvota – visu pasaules naudu nenopelnīsi, viņa saka. Galvenais, lai no darbošanās rastos prieks klientiem, pašiem un arī ilgtermiņā būtu redzams, ka bizness ir rentabls. Viņa ir ļoti aktīva, daudz un ātri runā, papildinot teikto ar žestiem, un ir daudz vairāk atvērta nekā citi uzņēmēju, kas dzīves un biznesa mācības guvuši tepat. Vēlāk sarunā arī viņa pati atzīs – tā kā pieredzi guvusi Londonā, nevis pēcpadomju Latvijā, viņas saskarsme gan ar darbiniekiem, gan klientiem ir balstīta citās vērtībās.

Savu eko māju no salmu paneļiem Raiskuma pagastā būvē arī latviešu modele Ieva Lagūna ar vīru, vēsta jaunais žurnāls Dienas Bizness.

«Mans izaicinājums ir uzbūvēt 100% eko māju, un šis mums ir kā eksperiments, jo sākotnējā tehnoloģija, kuru gribējām izmantot, ir presēta zeme, kas atveido dabīgo procesu, kā gadiem ilgi veidojas akmens. Ar vīru sapratām, ka salmu paneļu konstrukcijas varētu būt Latvijas laikapstākļiem ātrāks, ekonomiskāks un piemērotāks būvēšanas veids. Apvienojām šīs divas tehnoloģijas, lai eksperimenta ietvaros pārliecinātos, kas mums labāk patīk un kā tas darbojas dabā,» žurnālam stāsta I.Lagūna.

Mājas būvniecību viņa kopā ar vīru uzsāka pirms vairāk nekā pusgada un vēlas kļūt par eko māju būvētājiem Latvijā.

Žurnāls arī vēsta, ka Burtnieku novada Pidriķos taps jauna ražotne, kurā tiks ražoti salmu paneļi, kurus plānots eksportēt.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Anna Saltikova, Ekonomikas un kultūras augstskolas (EKA) līdzīpašniece, valdes priekšsēdētāja, kā arī Alberta koledžas līdzīpašniece, valdes locekle.

Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Jau bērnībā sapņoju, ka man būs savs bizness. Pēc profesijas esmu juriste un pēc vecākā dēla piedzimšanas meklēju iespējas, kā rūpes par mazu bērnu savienot ar profesionālu darbošanos. Radās iespēja reizi nedēļā lasīt lekcijas un man tas ļoti iepatikās. Tā dzīve parādīja, kurā nozarē iesaistīties biznesa veidošanā. Strādāju izglītības nozarē tādēļ, ka tā ir mana sirds lieta.

Rotaslietām ir jābūt tādām, lai tās varētu nēsāt gan ar baltu T-kreklu un džinsiem, gan arī pie smalkas vakarkleitas

Tā intervijā norāda itāļu rotaslietu zīmola Nanis radītāja un dizainere Laura Bicego. Viņa ir dzimusi juvelieru ģimenē Vičencā Itālijā un jau kopš dzimšanas ir saistīta ar rotaslietām un to izgatavošanu. Lielāko pieredzi viņa ir ieguvusi tēva juvelieru rūpnīcā, no kā tālāk attīstīja savu zīmolu Nanis. Visa L. Bicego dzīve saistās ar šo nozari, un viņa nekad nav vēlējusies dzīvē darīt kaut ko citu.

Savu zīmolu viņa kopā ar vīru Pjero Maranjonu (Piero Marangon) izveidoja 1990. gadā. L. Bicego ir neparasta dizainere, viņai vairāk patīk radīt lietas nevis uz papīra, bet ar rokām. Viņai svarīgi ir vienlaicīgi saglabāt itāļu tradīcijas, tai pat laikā radot mūsdienīgas, transformējamas rotaslietas. Viņas radītā rokas sprādze no zelta ar dimantiem, ko iespējams transformēt par kaklarotu, pagājušajā gadā ieguva Juvelierizstrādājumu gada balvu.

Inga Zemdega-Grāpe kopā ar vīru izpirka Krāslavas šūšanas ārpakalpojumu sniedzēju SIA Nemo, un divu gadu laikā uzņēmums paplašinājis klientu loku, palielinājis darbinieku skaitu un atvēris filiāles citās pilsētās

«Mēs ar vīru meklējām, ko darīt. Zinājām, ka gribam darīt kaut ko labu, lielu Latvijai. Es esmu daudz darbojusies ar uzņēmuma misijām, kas bieži vien skan šādi – mēs radām skaistāku nākotni, labākas preces, ērtāku dzīvi utt. Šeit mūsu misija ir nodrošināt darba vietas. Protams, lai nodrošinātu darba vietas, vajadzīgi pasūtījumi. Klientiem svarīga ir pieņemama cena, pasūtījumu izpilde laikus un laba kvalitāte,» stāsta Inga Zemdega-Grāpe, SIA Nemo īpašniece. Viņa ar vīru pirms diviem gadiem izpirka uzņēmumu no bijušajiem vadītājiem, kuri bija nolēmuši pensionēties. Ģimene ieguldīja 80% savu privāto līdzekļu un daļēji arī aizņēmās. «2014. gada 1. novembrī es pieņemu vadības grožus. Kad zvanīju klientam, kas nodrošināja 50% ziemas darbu apjomu, uzzināju, ka sakarā ar Krievijas rubļa krišanos viņi nezina, vai kaut ko pasūtīs. Gāja smagi, bet es esmu tirgotāja – ja pa durvīm nelaiž iekšā, kāpju pa logu. Saņēmu daudz atteikumu, jo mums ir augstas cenas. Diemžēl eiropiešiem pastāv dubultstandarti – runā par ētiku, bet, kad jāizvēlas cena, pērk lētāko. Tāpēc visa Vācija šuj labākajā gadījumā Rumānijā, sliktākajā – Maķedonijā.

Portāls calis.lv, ko īpaši iecienījušas topošās un jaunās māmiņas, tagad pieder igauņu uzņēmumam, pastāstīja portāla dibinātāja Agnese Vīdnere.

«Cālis tagad pieder igauņu uzņēmumam. Varbūt, pateicoties viņiem, Cālis pat kļūs par starptautisku, kas zina :),» viņa rakstīja portāla lietotājiem, norādot, ka abi ar vīru no šīs interneta vietnes atvadās pavisam. Saskaņā ar Lursoft datiem calis.lv gan joprojām pieder A. Vīdnerei.

Kā norāda portāla dibinātāja, calis.lv komanda savā pamatā paliks tā, kura strādāja pēdējos gadus, bet noteikti piebiedrosies kāds jauns cilvēks.

«Gribējām pateikt jums visiem milzīgu paldies par šiem 11 gadiem, ko pavadījām kopā. Šis bija milzīgs dzīves posms, kas kādreiz pilnībā izmainīja mūsu dzīvi. Tagad ir pienācis laiks savu dzīvi atkal pilnībā mainīt. Ir padomā jauni projekti, jaunas lietas. Un, jā, mūsu ģimene vairs nedzīvo Latvijā. Bet kādreiz plānojam braukt atpakaļ, uzbūvēt skaistu mājiņu kaut kur Siguldā,» raksta A. Vīdnere.

Somijas kompānija Pontos Group, kuras īpašumā ir Viru Hotel ēka Tallinā, iesniegusi prasību pret Tallinas pilsētu, pieprasot kompensāciju 162 miljonu kronu (7,3 miljonu latu) apmērā, ziņo BBN.

Pontos norāda, ka prasība ir balstīta uz kompānijas Colliers International šā gada martā veikto novērtējumu, kurā uzrādītas zaudētās īpašuma attīstības iespējas un ar to saistīto tiesību izmantošana.

Tallinas pilsēta attiecās izsniegt atļauju Pontos Group, kura bija paredzējusi piebūvēt Hotel Viru ēkai klāt 17 stāvus, kuros varētu izvietot 140 numuriņus.

Colliers novērtējumā gan nav minētas nekādas potenciālās summas, kas saistītas ar šī atteiktā projekta attīstību, taču zināms, ka plānošana un dizaina sagatavošana izmaksājusi 6,7 miljonus kronu (301 tūkst. latu).

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns devies uz Igauniju, lai apmeklētu Viru cietumu, jo, kā zināms,Latvijas pusei ir jāizvērtē, vai veidot savu būvprojektu jaunajam cietumam, vai arī iegādāties Igaunijas izstrādāto.

Pēc tieslietu ministra teiktā vizītes mērķis esot ne tikai jaunu cietumu būvniecība, bet arī cietumu reforma, kas padarīšot soda izpildes sistēmu efektīvāku un valstij ekonomiski izdevīgāku, jo samazināsies ieslodzīto skaits un izdevumi sodu izpildes sistēmas uzturēšanai ilgtermiņā.

Tieslietu ministrija ir ņēmumsi vērā Igaunijas pieredzi jauno cietumu būvniecībā izstrādājot Ieslodzījuma vietu infrastruktūras attīstības koncepciju. Jāatgādina, ka Minitsru kabinets ir atbalstījis šo koncepciju, apstiprinot arī budžetu 55,49 milj. Ls apmērā jauna cietuma celtniecībai Olainē, kas varētu sākties 2015.gadā.

Igaunijā šobrīd ir četri cietumi - Murru un Harku apvienotais cietums, Tallinas, Tartu un Viru cietums. Tā rezultātā tuvākajā laikā Igaunijā būs pilnībā pabeigta cietumu sistēmas reforma, būtiski samazinot cietumu skaitu.

Igaunijas cietumniekiem drīzumā varētu sniegt iespēju iepirkties tiešsaistē, jo Reģistru un informācijas sistēmu centrs (RIK) apsver iespēju atvērt interneta veikalus cietumniekiem, lai samazinātu birokrātiju.

RIK plāno izsludināt valsts iepirkuma konkursu, lai izstrādātu risinājumu, kas ļautu cietumniekiem droši iepirkties tiešsaistes veikalā, sekot līdzi sava konta bilancei un veikt pasūtījumus.

Tiešsaistes veikala cietumniekiem mērķis ir apvienot iepirkšanās vidi visos trīs cietumos Tallinā, Tartu un Viru.

Tāpat platformā būtu iespējams pasūtīt produktus, kas neietilpst cietuma ikdienas produktu klāstā.

Dažādiem tirdzniecībā pieejamiem produktiem platformā tiktu noteikti ierobežojumi, kā arī cietuma administrācijai būtu iespēja uzraudzīt pasūtījumu izpildes gaitu un nepieciešamības gadījumā iejaukties.

Pirms konkursa par interneta veikala izveidi izsludināšanas RIK tiksies ar cietumu pārstāvjiem, lai noskaidrotu viņu interesi par šādu ieceri.

Neatslābstot sasprindzinājumam Krimas pussalā, Ukrainas armijas rekrutēšanas centrus pārpludinājuši brīvprātīgie, ziņo Kyiv Post.

«Man nav pieredzes armijā. Taču, ja notiek mobilizācija, es iešu un cīnīšos. Cilvēki būs gatavi,» medijam stāstīja jurists Andrijs Huks. Viņš 2. martā saņēmis zvanu ar aicinājumu nākamajā rītā doties uz armijas rekrutēšanas biroju, jo sākta sagatavošanās nacionālajai mobilizācijai saistībā ar Krievijas armijas iebrukumu Krimas pussalā. Jāatgādina, ka mobilizāciju 2. martā izsludināja Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padome.

«Es nevaru teikt, ka gaidu to [karu – red.], tomēr, ja tas būs, tas ir mans pienākums. Mums jāaizstāv sava valsts,» tā pauda inženieris un armijas rezervists Romāns Suržikovs, ziņo AFP. «Desmit miljoni vīru ir gatavi ķerties pie ieročiem,» norādīja 33 gadus vecais vīrietis.

Jaunās māmiņas Aiga Ose un Kristīne Māla apvieno ideju ar drosmi, izveidojot zīmolu BuBuu; nu jau nedaudz vairāk kā gadu viņas piedāvā Latvijā šūtus sausos bumbu baseinus bērniem.

Aiga un Kristīne pievērsās savai uzņēmējdarbībai līdz ar bērniņu piedzimšanu. Viņas uzskata, ka, piedzimstot bērnam, ikkatras ģimenes un it īpaši jaunās māmiņas ikdiena piedzīvo lielas pārmaiņas, kuru ietvaros bieži vien paveras jauns skats uz lietām, rodas jaunas idejas un varbūt savā ziņā ir vairāk iemeslu sevi pierādīt, kā dēļ vēl vairāk censties. Zīmols BuBuu izveidots 2017. gada decembrī. Viss aizsākās, kad abas māmiņas kopīgi devās uz bērnu ballīti, kura risinājās bumbu istabā. Apspriežot idejas, kā neizmērojamo bērnu prieku, spēlējoties bumbās, «pārnest» uz mājām, un izpētot tirgū piedāvāto izvēli bumbu baseinu variācijām, abas secinājušas, ka būtu nepieciešams rast labāku risinājumu savām meitām. «BuBuu Baseini nebija radīti ar nodomu, ka tas būs milzīgs bizness, tā ir mūsu aizraušanās un sirdslieta. Redzot prieku mūsu bērnu acīs, nospriedām, kāpēc gan neiepriecināt vēl arī citus bērnus», stāsta māmiņas.

No entuziasma mājas apstākļos dot āboliem pievienoto vērtību līdz biznesa idejai – šāds ir Sabiles sidra rašanās īsais stāsts

Baiba un Aldis Circeņi Sabiles vārdam liek ieskanēties biežāk nekā reizi gadā, kad šajā mazajā Kurzemes mazpilsētā tiek rīkoti grandiozi vīna svētki, kurus apmeklē tūkstošiem cilvēku. Abi Sabiles sidra (SIA Kroņstrauts) īpašnieki ir ar arhitektu izglītību un sidra darināšanai no sākuma pievērsās intereses vadīti, bet vēlāk saskatīja arī biznesa potenciālu.

«Daļu dzīvē nosaka likumsakarības un daļu – nejaušības – tā kā Ņūtonam uzkrita ābols uz galvas. Mums tepat, Matkulē, netālu no Sabiles, ir lauku māja, kur aug āboli. Gados, kad bija raža, to bija pilna zeme. Visu apēst nevar, tādēļ neatlika nekas cits kā augļus šķūrēt uz komposta kaudzi. Sirds sāpēja, un domās raisījās dažādi varianti, ko vēl ar āboliem varētu izdarīt. Cik tad dzersi sulas un ābolmaizes ēdīsi? Tobrīd Latvijā sidra un vīna ražošana nebija tik populāra, un tas bija īstais brīdis, kad to varēja sākt darīt. Turklāt tika veiktas izmaiņas likumos, kas atļāva mazās alus un vīna darītavas. Kustība pamazām sākās,» atminas Baiba.

Lampu zīmola Jolamps veidotāja Jolanta Salmiņa sākotnēji studējusi finanses un strādājusi bankā, taču šo darbu nomainījusi pret lampu izgatavošanu, patlaban apsver ārvalstu tirgu iekarošanu.

Jolanta Salmiņa dzimusi un augusi Dobelē, pēc vidusskolas beigšanas studējusi Banku augstskolā, iegūstot bakalaura grādu finansēs. Vairākus gadus viņa strādājusi banku sektorā, taču tajā pašā laikā paralēli interesējuši arī rokdarbi. Aptuveni divus gadus lampu darināšana bijusi viņas aizraušanās, jo J. Salmiņu interesējis tieši lampu veidošanas process, taču aptuveni pirms gada, ģimenes pamudināta, viņa izveidojusi savu zīmolu – Jolamps, lai savas prasmes un produktus demonstrētu ne tikai savējiem, bet plašākai auditorijai. «Nezinu, vai varētu to nosaukt par nopietnu biznesu, vairāk gan par mazo biznesu, kas ir lielisks ģimenes budžeta papildinājums, taču, kas zina, par ko tas izvērsīsies tuvākajā nākotnē,» viņa saka.

«Pirms 11 gadiem izveidoju bērnudārzu, jo tieši pirmsskolas vecums bērniem ir vissvarīgākais – tajā laikā veidojas viņu personība. Daudz domāju par apkārtējo vidi, piemēram, logi tika projektēti tā, lai bērni pa tiem varētu labi redzēt. Padomju laikos būvētajos bērnudārzos viņiem nebija tādas iespējas, bērni pavadīja dienas, neredzot, kas notiek ārā. Uzskatu, ka vienus 50% veido vide, bet otrus 50% – cilvēki,» intervijā Dienas Biznesam stāsta pirmsskolas iestādes Vinnijs un Babītes Eko sākumskolas dibinātāja un vadītāja, tēlniece un uzņēmēja Regīna Deičmane.

Izglītības iestāde darbību uzsāka 2007. gadā. Sākotnēji, kā pirmsskolas izglītības iestāde, bet jau ar 2010. gada 1. septembri durvis vēra sākumskola, kurā ir iespējas mācīties no 1. – 6. klasei.

Fragments no intervijas

Kāpēc bērnudārzu būvējāt Babītē?

Tāpēc, ka šeit dzīvo mana ģimene un šeit ir ļoti pretimnākoša pašvaldība. Ja tā tāda nebūtu, mēs nevarētu nodrošināt šādus pakalpojumus, bet vecāki par tiem nespētu samaksāt. Ja nav valsts un pašvaldības atbalsta, privātās mācību iestādes nevar izdzīvot.

Kāpēc Vinnijs?

Par nosaukumu domāju kopā ar pedagogiem. To izvēlējāmies, jo Vinnijs Pūks ir brīnišķīgs tēls – mīļš lācis, kuram piemīt gan filozofiskais, gan delverīgais aspekts. Viņam ir draugi, viņš ir tik dzīvs un dabisks, mēdz kļūdīties, piedzīvo veiksmes un neveiksmes. Līdzīgi iet arī mums visus šos vienpadsmit gadus.

Cilvēkam ir jāapzinās sava sūtība vienā vai otrā jomā un jāsaprot, ka tas nav vienkārši peļņas dēļ, bet pamatā ir misija par vajadzību pēc cīnītāja gara kā armijā, tā biznesā, saka mācītājs un kapelāns Uģis Brūklene.

Fragments no piektdienas, 19. decembra, laikrakstā Dienas Bizness publicētās intervijas Ne mainiet sevi sīknaudā (15.-17. lpp.)!

Kādi ir tavi vērojumi par uzņēmējiem, kas ir tavā draudzē?

Viņi aizvien vairāk saprot to, ka bizness nav tikai skriešana pēc miljona, un savu daļu atvēl arī labdarībai. Un ne tāpēc, ka tas viņiem sagādās reklāmu, bet saprotot, ka viņiem ir dots, un tagad viņi dod tālāk. Tā ir pateicība par to, kas ir un ko ir varēts sasniegt.

Gadu gaitā esmu arī ievērojis, ka tiešām stabili savā biznesā attīstās tie uzņēmēji, kas maksā desmito tiesu – kas 10% no savas peļņas dod tādam mērķim, kas ir saistīts ar viņu vērtībām un tās ceļ.

Santas Pīlēnas kolorīts un radošais tvēriens ir pelnījis uzmanību. Vien tagad tas tiek likts lietā no jaunās dzīvesvietas Austrijā.

Nesenā pārcelšanās ir kā skaists, bet trausls porcelāns, ko pagaidām vēl negribas pamatīgi cilāt. Tai pašā laikā Santa pastāsta daudz.

Fragments no intervijas, kas publicēta laikraksta Dienas Bizness izdevumā Dzīves Garša:

Kad uzrunāju intervijai, bijāt atsaucīga, tomēr uzreiz norādījāt, ka ar ģimeni esat pārcēlusies uz Austriju un nezināt, kad būsiet Rīgā. Lēmums ar lielu ģimeni pārcelties uz dzīvi citā valstī nav vieglprātīgs. Kas pabīdīja uz tik nozīmīgām pārmaiņām?

Lēmums par pārcelšanos nebija spontāns, bet rūpīgi izauklēts. Pirmo reizi šādu ideju mums piespēlēja dzīve pirms vairāk nekā diviem gadiem, sēžot slavenā mākslinieka Fernāna Ležēra bijušajā Parīzes ateljē. Tā soli pa solim nonācām līdz vietai, kur šobrīd esam.

Monami Frost (īstajā vārdā Irēna Straume) karjeru veido vairākās jomās, turklāt dažādās realitātēs – interneta vidē un fiziskajā pasaulē.

Viņa ir modele, sava apģērbu zīmola un vegāniskā restorāna īpašniece, kā arī sociālo mediju zvaigzne ar brangu sekotāju pulku – 1,6 miljoniem Instagram un 709 tūkstošiem cilvēku Youtube kanālā. Tomēr visam pāri viņas dzīves lielākā kaislība, aizraušanās un sirds pieder ģimenei – vīram un divām meitiņām.

Fragments no intervijas, kas publicēta laikraksta Dienas Bizness izdevumā Dzīves Garša:

Cik gadus jau jūsu mājvieta ir Liverpūle? Kādēļ no visām pasaules pilsētām tieši šo izvēlējāties kā savējo?

Nesen apritēja deviņi gadi, kopš Liverpūle kļuva par manām mājām. Izvēlējos to gandrīz vai nejaušības pēc, un stāsts, kā tas notika, ir nedaudz smieklīgs. Sākās ar to, ka divas nedēļas pirms manas pirmās meitas dzimšanas mana mamma pārvācās uz Londonu, lai atrastu darbu un mēs pēc tam arī varētu domāt par pārvākšanos. Mamma sāka strādāt mazā salā blakus Anglijai. Pēc pāris mēnešiem mēs ar ģimeni bijām gatavi pārcelties.

Bizness balstās uz laimīgiem un smaidīgiem apmeklētājiem, tāpēc SIA Kairi saimnieki neslēpj to, ka savus klientus uzskata par draugiem

«Viss notiek ar virzību uz augšu, protams, pa ceļam ir bijušas dažādas ķibeles, bet joprojām neesam zaudējuši optimismu – tas mūsdienās ir galvenais, lai gan brīžiem ir sajūta, ka nolaižas rokas,» neslēpj jafejnīcas Kairi café līdzīpašniece Maija Kaire. To viņa izveidojusi kopā ar savu vīru Jāni. «Ģimenes biznesu vadīt ir diezgan grūti. Galvenais ir nodalīt ģimenes dzīvi no darba,» atzīst Jānis. Maija gan piebilst, ka lielākais ieguvums ģimenes biznesā ir tāds, ka pazīst otra niķus un stiķus. «Ja, piemēram, sanāk kopā divi biznesa partneri, kuri savstarpēji nav pazīstami, vienmēr pa vidu ir kādas nesaprašanās, arī pati to esmu pieredzējusi. Tādos gadījumos katram ir savs redzējums par biznesa attīstību. Savukārt, strādājot kopā ar vīru, tādi «kašķi» nav bijuši. Mums ir kopīga vīzija un mērķi. Mēs viens otram vienmēr varam pateikt to, ko patiesi domājam,» komentē Maija.

Marta sākumā Krišjāņa Barona ielā, Rīgā, tiks atvērta pirmā zero waste jeb bezatkritumu kafejnīca.

Café M izveidotāji Ulla Milbreta un Johans Safrajs (Yohann Saffray) iegūto pieredzi Singapūrā un Francijā atveduši uz Latviju, lai to iedzīvinātu Rīgā.

Pēdējos desmit gadus U.Milbreta ir veltījusi darbam muguras smadzeņu traumu jomā, bijusi prom no Latvijas. Tagad viņa kopā ar vīru – francūzi Johanu – un meitu ir atgriezusies. «Man vienmēr bija vēlme atgriezties. Es nebraucu prom, lai dzīvotu ārzemēs, bet devos prom, lai gūto pieredzi atvestu atpakaļ. Pirmo reizi vēlējos atgriezties mājās jau pēc doktorantūras, bet tad atradu darbu Singapūrā. Sapratām, ka jāizveido kaut kas, kas varētu šeit darboties. Aptuveni 80% cilvēku dzer kafiju, un ideja bija, ka caur kafiju varētu pasniegt to, ka ir iespējams dzīvot bez atkritumiem. Primārā ideja nav atvērt kafejnīcu, bet caur to stāstīt sabiedrībai to, kā var dzīvot zaļāk,» uzsver U. Milbreta. «Ar Café M projekta palīdzību vēlamies parādīt, ka šobrīd pasaulē jau eksistē daudzi inovatīvi risinājumi, kā piekopt videi draudzīgāku dzīvesveidu arī uzņēmumu līmenī, ka nepieciešamās izmaiņas atkritumu daudzuma samazināšanā neprasa nedz lielus finansiālus ieguldījumus, nedz arī kompromisu ierastajā ikdienas komfortā,» viņa akcentē.

Kvinojas un griķu audzētāji Signe Šlosberga un Elmārs Pētersons pirms dažiem mēnešiem tautās laiduši savu jaunāko produktu – griķu pastu

Signe Šlosberga un Elmārs Pētersons saimnieko dzimtas mājās Cimbuļos, kuras Elmārs pirms 25 gadiem Signei uzdāvināja kā kāzu dāvanu. Signe, brienot pa sniegoto lauku sētu uz savu pastas «svētnīcu», smejoties teic, ka abi ar vīru ir anarhisti. Lai gan padomju gados mācīja, ka anarhisms ir slikts, patiesībā tas nozīmējot meklēt kaut ko jaunu un neiet pa iemīto taciņu. «Mēs darām to, ko nedara citi – ceturto gadu sējam kvinoju Latvijas laukos un tagad taisām arī griķu pastu. Mums nav no kā pamācīties, mēs paši ejam ceļu,» atzīst Signe, kura savu biznesu attīsta roku rokā ar vīru Elmāru, kurš kopīgo projektu dēvē par sava veida pensijas fondu. Uzņēmuma un zīmola nosaukums – Gusts Apinis – izvēlēts par godu mājas bijušajam saimniekam. Par viņu liecības atrastas kumodē, kas atradās mājā.

Apaļā mājā jeb kupolmājā Salaspils pagastā Ilze Bērziņa kopā ar vīru Jāni izveidojusi svinību un pasākumu vietu, kas liek apstāties ikdienas skrējienā un pabūt ārpus laika.

Tur, kur šobrīd iekopta pasākumu un svinību vieta, viņi pirmo reizi savu kāju spēra pirms aptuveni pieciem gadiem, kad iegādājās zemes gabalu, kur agrāk bija purvs un necaurejami džungļi.

«Mēs savā ziņā esam gan nedaudz slēgti, gan arī atvērti. Pie mums var pārnakšņot un piedzīvot, kā tas ir – dzīvot apaļā mājā, bet tajā pašā laikā fokusējamies uz privātajiem pasākumiem,» stāsta I. Bērziņa.

Uzņēmēja akcentē, ka šis projekts nav pabeigts un nekad nebūs, turklāt abi ar vīru vēlas šādas ēkas celt ne tikai sev, bet arī citiem.

Visu rakstu lasiet jaunajā žurnālā "Dienas Bizness". Meklējiet preses tirdzniecības vietās, lasiet elektroniski: www.dbhub.lv/eavize vai abonējiet, zvanot 67063333.