«Pirms 11 gadiem izveidoju bērnudārzu, jo tieši pirmsskolas vecums bērniem ir vissvarīgākais – tajā laikā veidojas viņu personība. Daudz domāju par apkārtējo vidi, piemēram, logi tika projektēti tā, lai bērni pa tiem varētu labi redzēt. Padomju laikos būvētajos bērnudārzos viņiem nebija tādas iespējas, bērni pavadīja dienas, neredzot, kas notiek ārā. Uzskatu, ka vienus 50% veido vide, bet otrus 50% – cilvēki,» intervijā Dienas Biznesam stāsta pirmsskolas iestādes Vinnijs un Babītes Eko sākumskolas dibinātāja un vadītāja, tēlniece un uzņēmēja Regīna Deičmane.
Izglītības iestāde darbību uzsāka 2007. gadā. Sākotnēji, kā pirmsskolas izglītības iestāde, bet jau ar 2010. gada 1. septembri durvis vēra sākumskola, kurā ir iespējas mācīties no 1. – 6. klasei.
Fragments no intervijas
Kāpēc bērnudārzu būvējāt Babītē?
Tāpēc, ka šeit dzīvo mana ģimene un šeit ir ļoti pretimnākoša pašvaldība. Ja tā tāda nebūtu, mēs nevarētu nodrošināt šādus pakalpojumus, bet vecāki par tiem nespētu samaksāt. Ja nav valsts un pašvaldības atbalsta, privātās mācību iestādes nevar izdzīvot.
Kāpēc Vinnijs?
Par nosaukumu domāju kopā ar pedagogiem. To izvēlējāmies, jo Vinnijs Pūks ir brīnišķīgs tēls – mīļš lācis, kuram piemīt gan filozofiskais, gan delverīgais aspekts. Viņam ir draugi, viņš ir tik dzīvs un dabisks, mēdz kļūdīties, piedzīvo veiksmes un neveiksmes. Līdzīgi iet arī mums visus šos vienpadsmit gadus.
Kura atziņa no Alana Aleksandra Milna grāmatas jums šķiet vistrāpīgākā?
Šajā grāmatā teju katrai dzīves situācijai var atrast kādu piemērotu citātu, man patīk atziņa par brīnišķīgo dienu, jo patiešām katra diena ir tāda. Nevar novelt vainu uz laika apstākļiem, tāpat kā uz valsti. Esmu novērojusi, ka bieži vien pie visa tiek vainota valsts, bet aizmirst, ka valsts – tie esam mēs paši. Iedzīvotāju pašiesaiste ir zema, vieglāk ir norādīt uz citiem, savas dusmas izgāzt uz valsti. Darīt pašam jau nenozīmē iet un darīt kāda cita vietā, bet darīt to, ko pats var vislabāk izdarīt. Tas ir tas veids jeb atslēga, kā būvēt valsti un savu nākotni. Ja mēs katrs tā darītu, es ticu, ka mūsu valsts zeltu un plauktu.
Vinnijs ir viens no nedaudzajiem no jauna uzbūvētajiem bērnudārziem. Kādas investīcijas ieguldījāt? Kur ņēmāt naudu, vai banka deva kredītu šādam projektam?
Mums ar vīru bija nekustamo īpašumu un būvniecības bizness. Vienā brīdī sapratu, ka bez dzīvojamajām mājām un dzīvokļiem ir nepieciešams vēl arī kas cits. Tā kā mani interesē izglītība un bērnu nākotne, pēc nelielas pacīnīšanās ar vīru tapa mūsu kopīgais projekts, jo viena es to «pacelt» nevarētu. Idejas realizēšana bija komandas darbs. Arhitekte Liene Griezīte palīdzēja izveidot mūsdienu bērniem atbilstošu vidi. Ieguldījām līdzekļus un riskējām.
Vai vienpadsmit gadu darbības laikā mācību iestādes ir sevi atpelnījušas?
Vēl tas nav jūtams. Katru gadu cīnāmies ar budžeta jautājumiem, ir liels satraukums, jo nav skaidrības par to, kādas būs izmaiņas valsts izglītības sistēmā. Taču vairāk nekā desmit gadus viss tomēr ir veiksmīgi saslēdzies ar valsti un pašvaldību.
Kādas ir bijušas investīcijas šo gadu laikā?
Ieguldīts ir daudz. Izmaksas visam aug, līdz ar to arī palielinās mūsu pakalpojumu cenas. Paldies Dievam, pieaug arī pašvaldības līdzfinansējums.
Visu rakstu Skološanu tver kā mākslu lasiet piektdienas, 31.augusta laikrakstā Dienas Bizness!