Divdesmit gadus kaldinājusi karjeru izglītības biznesā Londonā, Sandra Zīrāpe ar entuziasmu nu darbojas ēdināšanas jomā Valmierā
Trīs kafejnīcas – Ceturtais cēliens Valmieras Drāmas teātrī, Jauna saule pašā pilsētas centrā un sporta bārs Vidzemes olimpiskajā centrā – un pazīstamais naktsklubs Multiklubs – tas ir Sandras Zīrāpes bizness Valmierā, pilsētā, ko viņa par savām mājām sauc vien divus gadus. Bizness aug, un viņa ar entuziasmu stāsta par dažādiem uzlabojumiem, kas gaidāmi, un plāniem, ar ko viņai pilna galva. «Kaifs biznesā ir izskaitļot, kas varētu izdoties, un pie tā strādāt,» tā Sandra. Vienlaikus viņas pieeja biznesam ir samērā atbrīvota – visu pasaules naudu nenopelnīsi, viņa saka. Galvenais, lai no darbošanās rastos prieks klientiem, pašiem un arī ilgtermiņā būtu redzams, ka bizness ir rentabls. Viņa ir ļoti aktīva, daudz un ātri runā, papildinot teikto ar žestiem, un ir daudz vairāk atvērta nekā citi uzņēmēju, kas dzīves un biznesa mācības guvuši tepat. Vēlāk sarunā arī viņa pati atzīs – tā kā pieredzi guvusi Londonā, nevis pēcpadomju Latvijā, viņas saskarsme gan ar darbiniekiem, gan klientiem ir balstīta citās vērtībās.
Ar tādu pašu entuziasmu, kā stāsta par savu biznesu, viņa uzskaita plusus, ko dod dzīve reģionā. Uz Valmieru no Londonas viņa pārcēlusies kopā ar vīru Džeimsu, kurš šobrīd darbojas nekustamā īpašuma biznesā, un dēliem Džeiku un Čārliju. Lai gan uzaugusi Vidzemē, Valmiera nav viņas dzimtā puse, tomēr dzīvē iegrozījies tā, ka tur tagad dzīvo māsa un draugi, bet netālu – arī mamma. Pirms pārcelšanās uz Valmieru viņa daudzus gadus tur vadījusi atvaļinājumus.
Novērtē dzīvi reģionā
«Valmiera ir visas Vidzemes centrs – šeit ir administratīvās ēkas, bankas, tirdzniecības centri. Mums ir teātris, kino, būvēs jaunu baseinu. Man viens bērns iet uz BMX trasi trenēties, otrs jāj ar zirgiem Kocēnos, šeit ir Vidzemes olimpiskais centrs,» priecājas Sandra. Uz Rīgu viņa brauc tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Valmieras pluss ir kompaktums – pietiek ar piecpadsmit minūšu garu gājienu, lai apstaigātu savas kafejnīcas. Lai aizvestus bērnus uz skolu, nav jātērē stunda, kā tas būtu Londonā. «Pirmajā gadā Valmierā mēs vienkārši baudījām to, cik mums ir daudz laika. It sevišķi ziemā, kad ir garie vakari. Ja sevi normāli organizēju, varu darbus pabeigt četros, piecos pēcpusdienā. Ja man bērni jāaizved uz skolu, es to varu izdarīt darba laikā. Arī Rīgā to izdarīt būtu grūtāk,» stāsta Sandra. Vēl viens pluss ir dabas tuvums.
Nelamāt
Pirms pārcelšanās uz «laukiem», kā viņa pati nosmej, vairākus gadus Valmieras ēdināšanas bizness tika kūrēts no Londonas, kur arī iepriekš lolota iecere par savu kafejnīcu. Tā gan nerealizējās un tad – krīzes laikā – viņai piedāvāts investēt Latvijā. Viņa sev ir jautājusi «kāpēc to vajadzēja?», taču tagad atzīst – tā bija vērtīga mācība. Krīze lika mobilizēties, atgādināja, cik svarīgs ir ikkatrs klients un, pat vismazākie ienākumi, lika rūpīgi atlasīt darbiniekus un plānot, lai nevienā kafejnīcā nebūtu lielu mīnusu, lai to darbība finansiāli izlīdzinātos, lai visu laiku nebūtu jāinvestē un varētu mierīgi dzīvot.
Kopš Sandra dzīvo Valmierā, viņai ir nostabilizējusies komandu – ap 50 cilvēku. «Ēdināšanā nav formālas attieksmes, uzvalkos neviens nestaigā un formālus e-pastus neraksta, viss vairāk notiek mutiski un dabiski. Es esmu iemantojusi savu darbinieku cieņu, viņi man uzticas, varu nakts laikā piezvanīt, ja kaut ko vajag, un zinu, ka viņi būs klāt un izdarīs. Komanda strādā kā sev, man nav jānāk un jāpārbauda katra kotlete un karbonāde, viņi paši domā, sākot jau no viesmīļa, kā darboties, lai būtu peļņa, lai klients atgrieztos,» viņa stāsta. Tas gan nenāca viegli, jo cilvēki, vairāk pieraduši pie cita veida vadības stila, sākumā baidījušies būt atklāti saskarsmē ar priekšniecību. Tagad gan izveidojušās gandrīz draugu attiecības, vienlaikus saglabājot profesionalitāti – katram savs darbs ir jāizdara.
Viņa ir pārliecināta – lai panāktu rezultātu, kad visi strādā viena mērķa labad, nevis domā, kā no darba aiznest pa kādai kotletei vai rasola bļodai, darba devējam par saviem darbiniekiem jāgādā. Viņa, piemēram, palīdz risināt dzīvesvietas jautājumus, kas Valmierā ir problēma. Un vēl – no tā, ka par katru kļūmi darbiniekus bārs un lamās, arī nebūs labuma. «No dabas tāda runīga esmu, tas mana rada kaifu. Ēdināšanā ir klienti, darbinieki, visu laiku motivēšana, esmu kā psihologs un psihoterapeits visiem. Es mācu – visas problēmas ir atrisināmas, nevajag stresot, brēkt, tas neko nepalīdz. Ja kļūda ir notikusi, ir jāmēģina rast risinājumu, nevis jākliedz,» pauž Sandra.
Pārdot mācības
Bez cilvēkiem visapkārt un runāšanas Sandra nevar. Ar to saistīta arī viņas iepriekšējā karjera Londonā – viņa ieinteresēja ārvalstu studentus par Anglijas augstskolām. Uz Londonu Vidzemes meitene devās deviņdesmito gadu sākumā. «500 dolāru kabatā, biļete vienā virzienā, braucu pie draugiem. Es atminos, kā mani pratināja – vai es taisos ar kādu precēties. Teicu – nav jau ar ko precēties,» tagad ar smaidu viņa atceras. Ātri sapratusi – lai Anglijā paliktu un nopietni strādātu, jāsakārto dokumenti, jāmācās valoda. Tolaik angļu un krievu valodas zināšanas bija liels pluss, jo tur kā sēnes pēc lietus dažādas kompānijas sāka dibināt krievi. Arī viņa sāka strādāt vienā telemārketinga kompānijā, kas Krievijas uzņēmumu (tolaik vēl valstij piederošu) darbiniekiem pārdeva apmācības un pieredzes apmaiņas kursus Londonā – kursi, dzīvošana labās viesnīcās, ekskursijas pa Londonu, iepirkšanās, vakariņas. «Man bija savs trumpis – es krieviski runāju ar akcentu, citi krievi vai krieviski runājošie, kas strādāja telemārketinga kompānijās, speciāli uzspēlēja akcentu, jo tā varēja labāk pārdot.» Un pārdot varēja labi, jo tolaik valsts naudu Krievijā neviens neskaitīja.
Telemārketings gan nav darbs visam mūžam, tādēļ Sandra Starptautiskajā Šillera universitātē (Schiller International University, ASV augstskola ar filiālēm Eiropā) apguva mārketingu. Tur viņa sāka arī savu ārvalstu studentu rekrutētājas karjeru. Strādājot telemārketingā, viņa bija personīgi iepazinusies ar daudziem Krievijas rūpnīcās strādājošiem cilvēkiem. Kad tie deviņdesmito gadu vidū sāka novērtēt ārvalstu izglītības plusus, viņi lūdza Sandras palīdzību, izvēloties bērniem mācību iestādi. Viņa Šillera universitātē iekārtojusi vienu, otru, trešo, līdz skola piedāvājusi maksāt procentus par katru piesaistīto ārvalstu studentu. Sākumā viņa strādājusi kā brīvais aģents, bet pēc augstskolas beigšanas Krievijas tirgus attīstīšana kļuvusi par pilnas slodzes darbu.
Viņa ātri vien izveidoja veselu aģentu loku, ar ko sadarbojusies, faktiski kļūstot par pirmo cilvēku, kas Anglijas augstskolu durvis plaši atvēra krievu jauniešiem. Līdz tam skolas vairāk orientējušās uz bijušajās kolonijās dzīvojošajiem.
Bizness un ceļojumi
Novērtējot Sandras sniegumu, viņu pārvilināja citas augstskolas. Tā viņa nonāca arī Holborna koledžā (Holborn College), kas specializējas tieslietu un biznesa studijās. Tajā viņa satika savu vīru Džeimsu Grenieru, kura tēvam skola piederēja. Kopā ar Džeimsu un vienu koledžas lektoru viņi skolu izpirka. Koledžā bez Krievijas tirgus viņa veiksmīgi attīstījusi arī Ķīnas, Bangladešas, Indijas, Mongolijas, Maurīcijas, Āfrikas tirgus. Studentu rekrutēšanas biznesā liela nozīme ir sadarbības partneriem, atzīst Sandra, piebilstot, ka Ķīnā viņa satikusi fantastiskus cilvēkus, ar kuriem sadraudzējusies. Šīs pazīšanās ar cilvēkiem ļāvušas arī no pavisam citas puses iepazīt dažādas valstis. «Izbraucu Mongoliju ar zirgiem un dzīvoju jurtās. Cilvēki, ar kuriem strādā kopā, tev valsti parāda pavisam savādāk nekā gidi.» Šis ir aktīvs, uz cilvēkiem vērsts bizness, kurā var strādāt cilvēki ar augstu atbildības līmeni. Jauniešiem, tikušiem prom no mājām, ir ļoti daudz kārdinājumu, rekrutētājiem jāzina, kā viņus savaldīt. Sandra no pieredzes zina stāstīt, ka dažādu valstu jaunieši ļoti atšķiras, piemēram, no Kazahstānas atbraukušie vispār neesot bijuši gatavi Eiropas dzīvei, savukārt no Ķīnas nākuši ļoti prātīgi un labi audzināti jauni cilvēki, taču viņi neprata par sevi parūpēties, pat ne tik daudz kā ēst uztaisīt vai apģērbu izmazgāt.
2005. gadā par koledžas īpašnieku kļuva ASV kompānija Kaplan Inc., viens no lielākajiem privātās izglītības pakalpojumu sniedzējiem pasaulē. Kaplan Inc. ietilpst Graham Holding Company, kas iepriekš pazīstama kā The Washington Post Company. Pēc izglītības biznesa pārdošanas Sandra ar vīru dzīvojuši kā brīvmākslinieki – audzinājuši dēlus, ceļojuši un kaluši nākotnes plānus. Tie viņus atveda līdz Valmierai.
#1/3
#2/3
