Arhitektes Zaigas Gailes lielais atspēriens ir liktenīgi sastaptie trīs vīrieši un disciplinētā darbā noslīpētais talants stilīgi savienot divus it kā nozares pretpolus – restaurāciju ar modernismu.
Un tas nepārtraukti ļāvis komponēt daudziem arhitektūras ansambļiem. Par saviem šī brīža Rīgas gadsimta projektiem Z. Gaile dēvē Jaunā Rīgas teātra (JRT) ēku kompleksa rekonstrukciju un privātā mākslas centra Zuzeum izveidi bijušās korķa fabrikas teritorijā Lāčplēša ielā 101. Vienlaicīgi divi vērienīgi projekti vienam nelielam birojam ir milzīgs izaicinājums. Paralēli tam viņas rūpals ir Rūmenes muižas kūts, rūpnieciskā dizaina klasteris Kuldīgā, stilīgā biroju ēka Mākonis, vēl piecas privātmājas. Atšķirībā no brāļa Z. Gaile nepiepildīja vecāku cerības un nekļuva par dakteri klasiskā izpratnē, toties viņas tālredzīgais ieguldījums veco koka ēku «izārstēšanā» ir nenovērtējams. Arhitekte ir arī vairāku grāmatu un publikāciju autore. Tāpat nevar nepieminēt viņas kā ekspertes brīžiem aso kritiku un nelokāmos uzskatus, kas ik pa laikam uzvirmo publiskajā telpā. Arī tagad ir, par ko «cepties», jo katrai lietai ir sava vieta. Arī puķes vāzē viņa nebūs nolikusi kaut kur nejauši.
Fragments no intervijas
Kad pirmo reizi uzrunāju jūs intervijai, bijāt savā Kaltenes mājā, un, skatoties uz jūru, atlika laiks padomāt, apcerēt šo piedāvājumu. Vai kopumā tā ir jūsu vieta pārdomām?
Kaltene ir vesela pasaule. Tas ir mans patvērums. Man nekad nav bijis nedz sava kabineta, nedz savas istabas. Nevaru vilkt paralēles ar Virdžīnijas Vulfas eseju Sava istaba, kur teikts, ka sievietei vajadzīga personiskā telpa. Arī birojā, kur pavadu 10–12 stundas dienā, atrodos kopā ar saviem jauniešiem. Tāds darba process ir dzīvesveids. Nespēju sevi iespundēt kaut kādā atsevišķā kabinetā. Mājās arī man tāda nav. Taču arī nevaru visu laiku dzīvot mudžeklī. Tāpēc vislabāk, ja uz Kalteni varu aizbraukt viena, pārcelties pie lielā galda un strādāt. Turp es dodos zīmēt. Cilvēkam ir vajadzīga vienatne, lai attīrītos. Nepieciešams brīdis padomāt un paskatīties uz jūru. Horizonts noliek malā visus kreņķus.
Pirms pāris gadiem šī jūsu projektētā, arī starptautisku atzinību guvusī brīvdienu māja Lieldienu sala Kaltenē nonāca pārdošanā. Tātad neesat vēl šo modernās arhitektūras paraugu notirgojusi?
Tas ir naudas jautājums. Mēs to māju radījām vairāk nekā pirms 10 gadiem. Tūlīt parādīšu bildes. Veco zivsaimniecības sūkņu staciju ar Māri (vīru – Māri Gaili – DB) atklājām Lieldienu rītā. Izbraucām gar jūru un ieraudzījām šo padomju laika trako projektu – graustu uz mākslīgas salas jūrā, kas par vairākiem miljoniem īstenots, ar blīkšķi bija izgāzies. Pēc divām nedēļām tas jau bija mūsu. Tai brīdī bijām pabeiguši Ģipša fabrikas projektu. Māris tur īsā laikā ļoti veiksmīgi pārdeva dzīvokļus, un mums bija nauda. Turklāt viņš tikko bija atgriezies no divu gadu pasaules apceļošanas. Šķiet, nedaudz svaidos, bet mēs nonāksim arī pie atbildes. Tātad īpašums tik unikālā vietā bija nonācis pārdošanā jau labu laiku, bet neviens nezināja, ko ar to darīt. Uzreiz saredzēju plānu, kā tur viss izskatīsies, un to uzzīmēju vienā nedēļas nogalē. Salīdzinoši ātri māju arī uzbūvējām – divos gados. Protams, vēl tagad cīnāmies ar kredītu. Bija problēmas ar lielajiem ēkas uzturēšanas izdevumiem. Es jums visu ļoti atklāti stāstu. Māris teica, ka lielos elektrības rēķinus un kredītmaksājumus katru mēnesi vairs nevaram atļauties.
Lai arī mēģinājām visādi pārdot, neviens māju tā arī nenopirka. Un paldies Dievam! Es par to faktiski priecājos. Tā ir mana vieta, kur izspiežu vienatnei vairākas dienas. Patvērums no cilvēkiem, sarunām, darba Rīgā. Teicu Mārim, ka strādāšu vēl trakāk, lai tikai Kaltenes īpašums paliek mūsu rīcībā. Un tagad izdodas to māju uzturēt. Papildus lielajiem projektiem skicēju arī privātmājas. Patiesībā tas ir naudas dēļ. Kāds pāris no Maskavas iecerējis privātmāju Jūrmalā. Telefoniski pateicu, ka projekts būs dārgs, bet viņi atbildēja, ka nezinot, ko ar nosaukto summu iesākšu, bet ir ar mieru. Un top tas projekts Jūrmalā! Tā es pelnu naudu. Tai pat laikā JRT un Zuzeum projektos visas it kā lielās summas noēd algas un nodokļi. Man nekas pāri nepaliek.
Sacījāt man, ka nesaistāt sevi nedz ar naudu, nedz biznesu. Abi sveši un nepatīkami vārdi. Taču no tā taču nevarat aizbēgt, abstrahēties. Visi projekti grozās ap naudu un otrādi.
Jā, bet tas nav mērķis. Kas ir biznesa mērķis? Gūt peļņu? Nē, tas nav mans. Acīmredzot, neesmu biznesmenis, jo mans mērķis ir kaut ko radīt. Tas ir tik interesanti! Un vēl parasti man uzdod standarta jautājumu, vai strādāju ārpus Latvijas. Esmu mēģinājusi, bet nē. Ar pilnu pārliecību atšuju dzīvokļus Parīzē un mājas Spānijā. Tepat ir tik daudz darāmā, lai Latvijā būtu vairāk labi sakoptu vietu. Esam Ķīpsalu, Berga Bazāru sakārtojuši. Tās ir īstās vērtības. Tur saredzu jēgu. Ķīpsalā varbūt visas koka mājas jau būtu nojauktas. Biznesā Māris palīdz. Ir brīnišķīga grāmatvede Laila Segliņa. Mums ar vīru ir vesela impērija. Viņam ir kādi 10 uzņēmumi. Kad man naudas pietrūkst, aizņemos, piemēram, no viņa būvfirmas, un otrādi. Tomēr es par to neko nezinu. Ik pa laikam vīrs ieķīlā kādu māju. No tā arī neko nesaprotu. Vien jautāju: varbūt beigās arī mani ieķīlāsi? (Smejas.)
Titulu Gada rīdzinieks par ieguldījumu Rīgas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā arī reiz ieguvāt kopā ar vīru Māri Gaili. Tik spēcīgs tandēms kā cimds ar roku, kā divi vienā.
Kopā ar Māri esmu 42 gadus. Viņš ir viens no maniem trim liktenīgajiem vīriešiem. Māris vada visu mūsu mājas saimniecību. Savukārt mans uzdevums, sūtība ir profesija. Esmu arhitekte, zīmēju mājas un vadu projektus. Vīrs palīdz morāli un ir arī mans darbinieks. Ar viņu iepazīstinu kā savu finanšu direktoru. Kad mājas skice un makets pasūtītājam ir atrādīti, aizeju uzpīpēt. Saku, lai par līgumu un summām runā ar manu vīru. Un tad viņi sāk kaulēties un diņģēties, ko no sevis vienkārši izslēdzu.
Pastāstiet par abiem pārējiem liktenīgajiem vīriešiem!
Vīzija par to, kas es patiesībā kļūšu, man parādījās, kad satikos ar Justu Karlsonu no ASV, Berga Bazāra īpašuma mantinieku. Viņš meklēja arhitektu vispirms savam birojam vienā no viņa mājām Tērbatas ielā 4. Tas bija sarežģīts projekts 1993. gadā. Toreiz biju aizgājusi no kolhoza (Z. Gaile iepriekš pelnīja kā arhitekte kolhozu laikā – DB) un sāku strādāt patstāvīgi. Pēc gada biroju veiksmīgi pabeidzām un sākām ar Berga Bazāru. Kopā ar to ģimeni esmu jau 25 gadus.
Tātad mans vīrs ir numur viens, ar ko kopā izveidojām Ķīpsalu, atjaunojot 18 mājas, Ģipša fabriku, Lipkes muzeju un Kaltenes ansambli. Otrs ir Justs Karlsons, ar ko tapa Berga Bazārs un Rūmenes muiža, bet trešais ir uzņēmējs, mecenāts un kolekcionārs Jānis Zuzāns. Kopā ar viņu tagad strādājam pie vērienīgā privātā mākslas centra Zuzeum izveides. Viņš pats man piezvanīja un uzrunāja bez nekādiem konkursiem. Visas šīs attiecības jau pāraugušas dzīvesveidā. Saredzu tās kā mūža draudzību. Esam kā radinieki.
Tā ir liela priekšrocība.
Mani kolēģi pa reizei sociālajos tīklos apcer, ka Zaiga ir īpašs gadījums. Jārēķinās ar viņas apstākļiem, ka, lūk, ir tāds vīrs, ir Justs Karlsons, ir Jānis Zuzāns, kas nekaiš? Tas taču ir manis pašas sastrādāts! Neviens nav nedz vīru, nedz abus pārējos klāt pienesis. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu pats veido savu dzīvi, kāpēc tu dzīvo. Māku stilīgā veidā savienot divas it kā pretējas nozares – restaurāciju ar jauno arhitektūru. Tā, ka tas sadzīvo. Nevaru dot nekādas receptes, bet pats galvenais, ka tu kaut ko proti, ka tev ir kāds amats. Šie izplūdušie menedžeri… Daudziem cilvēkiem ir psihiskas problēmas, psihoterapeiti, izdegšana un kouči. Tomēr es pamanu arī otru pusi, kā kouči tos cilvēkus uzlādē, bet apakšā seguma vienalga nav. Vien uzpumpēts brašums. Arī politikā daudziem nav bāzes – izglītības un izkoptas personības.
Savulaik Latvijas sieviešu līderu topam žurnālā Pastaiga neizcēlāt kādu, kura ar savām amata ietekmes iespējām būtu ko panākusi kopējā sabiedrības labumā. Toties jūs pieminējuši vairāki aptaujātie, sakot, ka esat ar dzelzs tvērienu, spēcīga, sīva, mērķtiecīga. Ko par to sakāt?
Kad jauni cilvēki man jautā, kā var ilgus gadus turēties līmenī… Vienu dienu bija ienācis paģirains puisis plikām kājām un jautāja: «Pasaki, Zaiga Gaile, kas ir tā atslēga?» Atbildēju, ka, pirmkārt, dzert vajag mēreni, otrkārt, tā ir disciplīna, un, treškārt, jāievēro robežas. Sevī disciplīnu esmu uztrenējusi. To no mazotnes arī vecāki prasīja. Nedrīkstēju aiziet uz skolu neizmācījusies. Vienmēr biju teicamniece. Tas, protams, ir arī liels slogs. Tēvs bija ārsts. Visu bērnību redzēju viņu pie rakstāmgalda. No slimnīcas zvanīja jebkurā diennakts laikā. Tāpēc nevaru iedomāties neko citādi, kā tikai to, ka darbs ir dzīves jēga un pamats. Tas šķiet pašsaprotami. Neesmu nekāds brīnumcilvēks, bet manī mīt liela pienākuma apziņa. Daudz esmu stāstījusi arī par saviem psihiskajiem traucējumiem, kas no pārslodzes sākās 40 gadu vecumā. Latvija atguva neatkarību, bērni vēl bija mazi, lielie darbi tikai sākās. Taču nevaru atļauties slimot. Vienkārši jāiet uz priekšu. Starp citu, visādām vainām var gan ļauties, gan tās ignorēt. Vienkārši kāpju uz riteņa, un, kamēr atbraucu uz darbu, man jau ir labi. Vēl eju no rītiem peldēt Daugavā. Tas nāk veselībai par labu.
Visu rakstu lasiet 3. maija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!