Cilvēkam ir jāapzinās sava sūtība vienā vai otrā jomā un jāsaprot, ka tas nav vienkārši peļņas dēļ, bet pamatā ir misija par vajadzību pēc cīnītāja gara kā armijā, tā biznesā, saka mācītājs un kapelāns Uģis Brūklene.
Fragments no piektdienas, 19. decembra, laikrakstā Dienas Bizness publicētās intervijas Ne mainiet sevi sīknaudā (15.-17. lpp.)!
Kādi ir tavi vērojumi par uzņēmējiem, kas ir tavā draudzē?
Viņi aizvien vairāk saprot to, ka bizness nav tikai skriešana pēc miljona, un savu daļu atvēl arī labdarībai. Un ne tāpēc, ka tas viņiem sagādās reklāmu, bet saprotot, ka viņiem ir dots, un tagad viņi dod tālāk. Tā ir pateicība par to, kas ir un ko ir varēts sasniegt.
Gadu gaitā esmu arī ievērojis, ka tiešām stabili savā biznesā attīstās tie uzņēmēji, kas maksā desmito tiesu – kas 10% no savas peļņas dod tādam mērķim, kas ir saistīts ar viņu vērtībām un tās ceļ.
Ne tikai baznīcai?
Nē, ne tikai. Arī baznīcai, jo ticīgajam tā ir jāuztur pirmām kārtām, bet arī tādām vajadzībām, kas ceļ vērtības tautā – ģimeni, sadarbību, aktīvu dzīvesveidu u.tml. Es redzēju, ka šie cilvēki pārdzīvoja krīzes laikus un turpina izaugsmi arī tagad. Tieši šodien vieni no manas draudzes uzņēmējiem brauc uz Gruziju paplašināt savu biznesu jau tur. Tas ir interesanti – ja tu nekoncentrējies tikai uz naudu, tev sāk nākt svētība un iespējas tādās vietās, kur biznesa plānā to pat neparedzēji. Tas ir iracionālais, ko mēs kā teologi varbūt vairāk apzināmies un uzsveram, bet bez Dieva svētības ir bīstami darīt jebko. Ir prieks par tiem, kas to ir pamanījuši un gūst sekmes.
Arī Amerikā princips ir, ka 10% tu dod labdarībai, 10% uzkrāj un ar atlikušajiem 80% tad darbojies. Nekas jauns tas nav, jo Bībelē par desmito tiesu sen ir runāts. Un tad notiek tas, par ko saka, ka Dievs paver logus, ja gadījumā durvis ir ciet, un tev ienāk nauda vai palīdzība, vai labvēlīga situācija un iespēja, ko izplānot nebūtu iespējams. Tā ir žēlastība un dāvana, un tas notiek.
Būtu labi, ja uzņēmēji to redzētu vairāk, jo es teiktu, ka tā jau arī ir tā uzņēmēju misija – liekot lietā savas spējas un kapitālu, celt un uzturēt kā savu, tā visas tautas labklājību. Arī to labklājības daļu, kuras vērtību ir grūti izteikt naudā – kultūru. Kultūrai vienmēr vajadzēs sponsorus, tā nekad sevi neatpelnīs, un tomēr tā arī ir labklājība, un bez kultūras nav ne labklājības, ne dzīves kvalitātes. Dzīve ir visas šīs lietas kopā. Ne velti arī Mārtiņš Luters saka apmēram tā, ka, ja mana ticība mani nedara par labāku pilsoni – labāku tēvu, labāku vīru utt., tad kaut kas nav kārtībā ar manu ticību. Un tāpat ar citām Dieva dāvanām, turību un panākumus ieskaitot – tām jādara vide labāka.
Pamatā ir jautājums – kas es esmu pēc savas sūtības? Kāda veida Viņa sūtnis un instruments es esmu? Šie ir pareizie jautājumi, kas maina attieksmi gan pret sevi, gan pret tiem un to, kas man ir uzticēts. Tā es kļūstu gan labāks uzņēmējs, gan darbinieks. No mana kā mācītāja viedokļa būtiski ir tas, ka šādi tiek veicināta Dieva gribas izpausme pie cilvēkiem, un tālāk jau tas izpaužas arī sabiedrībā kā sakārtota uzņēmējdarbības vide, stipras ģimenes u.tml., un ieguvēji ir visi. Ja uz darbu atnāk cilvēks, kas ir konfliktā ar savu sievu vai vīru, viņš jau savu pulveri ir izšāvis iekšējiem cīniņiem, viņš ir iekšēju pretrunu plosīts un jau pārguris, pirms vēl ķeras pie darba. Tie nav nekādi labie darbinieki, un gudri rīkojas uzņēmēji, kas domā par to, lai cilvēkiem būtu laiks ģimenēm un lai tās tiktu stiprinātas. Lai cilvēkus darbā neizdzītu tā, ka viņiem nav ne laika, ne spēka ģimenes attiecībām, jo ilgtermiņā tas atnāks atpakaļ. Iekšēji stabils darbinieks ar sakārtotu dzīvi ir daudz efektīvāks arī savos darba pienākumos, tāpēc tie, kas domā ilgtermiņā, pievērš uzmanību pamatvērtībām. Ir jau arī tādi, kas maina darbiniekus kā zeķes, bet tas viņiem ilgi neturpināsies.
Mēs – katrs cilvēks – dzīvojam četrās sfērās. Viena ir ģimenes dzīve, otra – profesionālā, darba dzīve, amats, trešā noteikti ir mana sabiedriskā dzīve, un ceturtā attiecīgi ir mana iekšējā dzīve – mans individuālais laiks lūgšanai, pārdomām, lasīšanai un atpūtai. Runājot ar kadetiem un arī draudzē, es saku, ka apmēram 35% laika un spēka ir jāvelta ģimenei, 35% – darbam, un pa 15% sanāk sabiedriskajai dzīvei un sev pašam individuāli.
Iznākums ir visai loģisks, jo 35% darba dzīvei iznāk 40 stundas nedēļā, kas ir noteiktais apmēram normālais darba režīms. Ja darba devējs pie tā pieturas, viņam būs labs un ražīgs darbinieks. Ir jau reizes, kad pienākums liek darbam ziedoties vairāk, bet tad to vajadzētu tomēr kaut kā kompensēt. Jo tāda ir lietu dabiskā kārtība, un, ja tā ir izjaukta, tā kompensēsies jebkurā gadījumā, tikai tas jau būs nekontrolējami un vēlamā mērķtiecība tiks izjaukta
#1/3
#2/3
