Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Nav šaubu, ka nākotnē labklājība pieaugs un sasniegs daudz augstāku līmeni nekā jebkad līdz šim esam baudījuši. Taču sarūkošais iedzīvotāju skaits un nelabvēlīgā vecuma struktūra radīs nepieciešamību pielāgoties, tai skaitā, pagarinot darba mūžu līdz arvien lielākam vecumam.

Tā, komentējot jaunākos Centrālās statistikas pārvaldes datus par migrāciju, norāda DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

«Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāju skaits ārējās migrācijas dēļ ir samazinājies un šī plūsma kopš 2004.gada bijusi acīmredzami saistīta ar norisēm ekonomikā. Līdz 2007.gadam tā samazinājās, bet tad strauji pieauga līdz 2010.gadam. Norisēm darba tirgū ir liela inerce, tāpēc pat straujā ekonomikas atgūšanās nav neto emigrāciju apturējusi. Taču tā ir strauji sarukusi kopš 2010.gada, samazinoties trīskārt, saskaņā ar šodien publiskotajiem Centrālās Statistikas pārvaldes datiem,» saka eksperts.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Demogrāfija un emigrācija ir politiķiem visai neērtas tēmas. Tādēļ arī konstruktīvu risinājumu vai pat to nopietnu meklējumu kā nav, tā nav.

Latvijas Bankas novērtējums liecina, ka pērn Latvijas valstspiederīgie no ārzemēm uz tēvzemi pārskaitījuši 574 miljonus eiro. Tie ir līdzvērtīgi 2,5% no iekšzemes kopprodukta un 4% no mājsaimniecību patēriņa apjoma. Daudz vai maz? Vienotas atbildes laikam jau nav. Viens no DB aptaujātajiem ekspertiem atzina, ka ekonomikai šis apmērs nav kritisks. Un tā ir tiesa. Vēl kāds minēja, ka filipīnieši uz mājām sūta daudz lielāku naudas īpatsvaru. Jā, latvieši (lai gan mums pašiem tas dažkārt šķiet) nebūt nav tā emigrējošākā nācija uz zemes – ne pēc absolūtajiem, ne salīdzinošiem skaitļiem. Tomēr tas viss ir tiesa caur attālinātu makroekonomikas prizmu.

Maz ticams, ka valsts politika ilgtermiņa demogrāfiskās tendences var pavērst pretējā virzienā, tomēr tā var tās mazināt un mīkstināt to negatīvo ietekmi uz ekonomiku, Swedbank Ekonomisko pētījumu daļas pētījumā par demogrāfiju un tās ietekmi uz ekonomiku atzina eksperti.

Vispirms nepieciešams risināt demogrāfiskās tendences, kas nozīmē uzlabot dzimstību, mazināt emigrāciju, veicināt iedzīvotāju atgriešanos, kā arī strādāt pie imigrācijas. Lai tas būtu iespējams, ekonomikas izaugsmes tempam jābūt noturīgi straujam. Tas nozīmē, ka jāuzlabo iedzīvotāju iesaiste darba tirgū un jākāpina darba ražīgums, uzsver eksperti.

Lai mazinātu demogrāfijas negatīvās tendences, ne tikai jāveicina dzimstība, emigrējušo atgriešanās un uz prasmēm balstīta imigrācija, bet arī nodarbinātība un produktivitātes pieaugums. Jāuzlabo izglītības kvalitāte un jāmazina reģionu administratīvā sadrumstalotība, investīcijas novirzot ekonomiskās aktivitātes centru attīstībai. Nepieciešams apsteidzoši konsolidēt un veidot kvalitatīvu publisko infrastruktūru ap spēcīgākajiem ekonomiskās aktivitātes centriem.

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

Vairāk nekā ceturtdaļa no visiem emigrantiem no Latvijas ir jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem, rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Jāteic, ka augstskolu beigušo jauniešu vidū emigrantu ir krietni mazāk un darbu veicas atrast labāk nekā mazāk izglītotākiem vienaudžiem, tomēr izbraukšanas tendence saglabājas. Jauniešu emigrācija ar sekām. Kopumā kopš 1990. gada Latviju ir pametuši vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku, un šobrīd no vairuma aizbraukušo pirmsākumos nav pamata gaidīt atgriešanos dzimtenē.

Visu laiku kopējā tendence ir, ka tieši jaunieši līdz 30 gadiem dzimteni pametuši vairāk nekā citās vecuma grupās, bet caurmērā emigrantu jauniešu vidū ir aptuveni puse no visiem aizbraukušajiem. Caurmērā puse no aizbraukušajiem jauniešiem divu vai trīs gadu laikā atgriežas, par ko liecina CSP dati un pētījumi.

Summa, ko ārvalstīs nodarbinātie sūta uz Latviju, pagājušajā gadā pārsniegusi 574 miljonus eiro, liecina Latvijas Bankas aplēses.

Tas ir līdz šim augstākais rādītājs. Tiesa, salīdzinot ar 2012. gadu, pieaugums veido vien 1,1%, un kāpuma temps ir kļuvis daudz gausāks nekā iepriekšējos gados. Arī attiecībā pret Latvijas ekonomiku jau kopš 2010. gada ārvalstīs strādājošo uz Latviju sūtītās summas stabili veido ap 2,5% no iekšzemes kopprodukta. Vienlaikus uz Latviju sūtītās naudas apmērs liek izteikt pieņēmumu, ka Latvijas valstspiederīgo skaits ārzemēs īpaši nesamazinās, bet arī būtisks pieaugums nenotiek.

«Naudas pārsūtījumu pieauguma temps absolūtos skaitļos ir stipri palēninājies. Relatīvos skaitļos tas varbūt pat nedaudz ir samazinājies,» uzsver Ārlietu ministrijas pārstāvis Kārlis Eihenbaums.

2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,908 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 12,3 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

2019. gadā starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājās par 3,4 tūkst., kas ir zemākais rādītājs kopš 1989. gada, bet negatīva dabiskā pieauguma rezultātā – par 8,9 tūkst.

Aizbraucēju pārsvars pār atbraucējiem iedzīvotāju skaita samazinājumā dominēja no 2008. līdz 2016. gadam, bet, sarūkot emigrācijai, pēdējos trīs gados negatīvais dabiskais pieaugums ir bijis lielāks par negatīvo migrācijas plūsmu starpību. Pēdējos trīs gados iedzīvotāju skaits kopumā sarūk lēnāk – samazinājuma temps pērn bija 0,64 % salīdzinājumā ar 0,74 % 2018. gadā un 0,81 % 2017. gadā.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 18,8 tūkst. bērnu (par 528 mazāk nekā 2018. gadā) un nomira 27,7 tūkst. cilvēku (par 1 101 mazāk). Mirušo skaits pērn bija zemākais pēdējo 47 gadu laikā – pēdējo reizi tik zems mirušo rādītājs (27,3 tūkst.) bija 1972. gadā. Samazinoties mirušo skaitam, negatīvais dabiskais pieaugums ir sarucis un bija 8,9 tūkst (2018. gadā tas bija 9,5 tūkst.).

Triju gadu laikā Latviju pameta 15,4 % no Ventspils Augstskolas programmas Datorzinātnes, 10,5 % no LU programmas Matemātiķis statistiķis, 7,7 % no RSU programmām Audiologopēdija, Fizioterapija, Rehabilitācija, Uzturzinātne, 7,1 % no RTU programmām Ražošanas tehnoloģija, Inženiertehnika, mehānika un mašīnbūve un 7,0 % no LU programmas Bioloģija 2017. gada absolventiem.

Šoreiz tiek pabeigts augstskolu absolventu monitoringa apskats. Privāto koledžu un augstskolu atalgojums, absolventu reģionālais sadalījums programmu līmeni tika aplūkots DB 14. marta rakstā Privāto augstskolu absolventu sasniegumi. Šajā rakstā tiks aplūkoti citi privāto augstāko izglītības iestāžu absolventu rādītāji programmu vai programmu grupu līmenī, kā arī noslēguma dati par visām - gan valsts, gan privāto mācību iestāžu - programmām ar vislielāko emigrāciju un programmām, par kuru absolventiem ir liels datu trūkums.

Rakstā tiek izmantoti augstskolu absolventu monitoringa rezultāti, tā laikā tika apzināti visi augstāko izglītības iestāžu (gan valsts, gan privāto augstskolu un koledžu) absolventi no 2017. līdz 2019. gadam un tas, kā, līdz pat 2020. gadam ieskaitot, izvērtās Latvijas augstāko izglītības iestāžu absolventu darba gaitas, atalgojums, ekonomiskā darbība, migrācija utt. Latvijas augstākās izglītības iestādes tiek iedalītas četrās lielās grupās - valsts augstskolās, privātajās jeb juridisko personu dibinātajās augstskolās, valsts koledžās un privātajās koledžās.

Šogad konkurenci par darbiniekiem jau var vērtēt kā augstu un īpaši izteikti tas ir Rīgā. Tādēļ daudzi uzņēmumi arvien nopietnāk domā par sava darba automatizāciju, intervijā aģentūrai LETA atzina personālvadības konsultāciju un pētījumu kompānijas Fontes valdes locekle Anta Praņēviča.

«Mums ir gan tādi uzņēmumi, kuri ieved darbiniekus, gan tādi, kuri domā par automatizāciju. Pašlaik veiksmīgāki rezultāti ir tiem, kuri savus procesus automatizē. Ja ievieš sistēmu, kura var aizstāt piecus darbiniekus, tad to vietā ir vajadzīgs viens - jā, labāk kvalificēts un ar augstāku atalgojumu, bet viens. Šāda scenārija gadījumā arī atalgojuma pieaugums ir pamatots,» pauda Praņēviča.

Viņa norādīja, ka pašapkalpošanās kases veikalos un autostāvvietas, kurās automašīnu iebraukšanu regulē ar kartēm vai žetoniem, nevis ar sarga palīdzību, ir tikai redzamākie piemēri. «Tas arvien vairāk skars darbus, kuros nav daudz jādomā līdzi, bet procesi var notikt automātiski. Savukārt neviens robots nevar radīt emocijas. Tātad pilnīgā cilvēka pārziņā paliks visi mākslinieciskie un radošie darbi. Tas pats attiecas uz jaunradi un jaunu produktu radīšanu. Arī uz visiem darbiem, kuri ir saistīti ar cilvēka ķermeni - fizioterapija, masāžas. Arī bērnu aprūpe un izglītība. Arī visas šīs lietas līdz kaut kādai pakāpei var robotizēt, bet tad tomēr ir nepieciešama cilvēka iesaistīšanās. Tāpat bez cilvēkiem neiztiks profesijas, kuras ir saistītas ar attiecību veidošanu vai kritisko domāšanu un lēmumu pieņemšanu,» prognozēja Fontes vadītāja.

Bez Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, valdībai ir jārisina arī tādas ielaistas problēmas kā iedzīvotāju emigrācija, kvalificēta darba spēka trūkums un arvien augošais birokrātijas slogs.

Tā, tiekoties ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidentu Aigaru Rostovski, sprieduši Vidzemes biznesa vides pārstāvji

Diskutējot par valdības ceturtdien atbalstīto Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, Vidzemes reģiona uzņēmēji pauda bažas, vai fonda izlietojums sekmēs vienmērīgu valsts attīstību, uzsverot to, ka būtisku pienesumu valsts budžetam sniedz arī uzņēmumi reģionos, taču fonda līdzekļus pamatā plānots izlietot Rīgā.

Savukārt, diskutējot par Covid-19 pandēmijas mazināšanas ierobežojumiem, Vidzemes biznesa vides pārstāvji uzsvēra reģionālo iedzīvotāju problemātiku pielāgoties ilgajiem tirdzniecības ierobežojumiem.

Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos var arī nebūt

Krievijas embargo ES un Latvijā ražotajiem pārtikas produktiem komplektā ar rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām ar jaunu sparu uzjunda jautājumu par iespējamām PVN likmju izmaiņām. Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr daļa aptaujāto skaudri apzinās, ka citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos varot arī nebūt. Proti, Latvijas kopējā sociālekonomiskā situācija signalizējot par neatrisinātām problēmām, kas velkot atvarā.

Biedē situācija

«Valsts ir parādā vienu gada budžetu, darbspējīgo iedzīvotāju emigrācija uz ārzemēm turpinās, papildu naudu vajag izglītībai, veselībai, infrastruktūrai utt., bet nodokļu maksātāju skaits neaug, patērētāju daudzums pat sarūk, kam vēl papildu pipariņus piedos Krievijas embargo, tāpēc vieglākais ceļš patiešām būtu vienkārši palielināt nodokļus, piemēram, PVN likmi, tomēr šāds solis nebūt neveicinās patēriņu un vienlaikus prasīs papildu apgrozāmos līdzekļus biznesam,» situāciju raksturo konsultāciju SIA Leilands un Putnis valdes priekšsēdētājs Dzintars Putnis. Viņš atzīst, ka darbspējīgo cilvēku emigrācija tikai pasliktina kopējo situāciju, jo tie ir potenciālie nodokļu maksātāji, darbaspēks investoriem, kurus valsts zaudē un līdz ar to zaudē investīciju piesaistes iespējas, kā arī nodokļu maksātājus, galu galā arī patērētājus. «Paraugoties uz valstī nodarbināto skaitu, kuri maksā nodokļus, piemēram, 2007. gadā un šogad, ir skaidrs, ka šis apjoms ir sarucis, savukārt nodokļu ieņēmumu apmērs ir pretējs. Tas nozīmē, ka mazāks strādājošo skaits ir samaksājis vairāk – tātad lielākus nodokļus. Tēlaini izsakoties, ja agrāk 100 eiro nodokļus, samaksāja 10 nodokļu maksātāji, tad tagad to pašu vai pat vēl vairāk jāspēj izdarīt astoņiem nodokļu maksātājiem. Ja šo apburto loku neizdosies pārraut, tad varam nonākt situācijā, kad nodokļu maksātāju skaits vienkārši nevarēs samaksāt tik daudz nodokļos, cik valstij būs vajadzīgs,» brīdina Dz. Putnis. Viņu arī uztraucot trūcīgās iedzīvotāju kategorijas pieaugums. «Lai šie cilvēki vismaz būtu paēduši, PVN pārtikai – maizei, pienam, dāzeņiem – tāpat kā daudzās vecajās ES dalībvalstīs – būtu jābūt ievērojami mazākam par pašreizējo pamatlikmi,» – atzīmēja Dz. Putnis.

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Globālos procesos mēģinu saprast – kāds ir virsmērķis, un kas nopelna? Intervija ar līdzīpašnieku vienai no Latvijā lielākajām cūku audzēšanas saimniecībām ar nacionālo kapitālu Kunturi Jurģ Krastiņu.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 18. janvāra numurā lasi:

* Statistika

Vai 2021. gada nogales inflācija ir prelūdija?

* Tēma

Emigrācija caur attālināto darbu.

Krīzes laikā maksātnespēju skaits sarūk.

Uzņēmēju noskaņojums – zem nulles.

* Covid-19 sekas

Nozare atmesta desmit gadus atpakaļ - pēdējos divus gadus visi Latvijas sporta klubi un fitnesa centri strādājuši ar būtiskiem

zaudējumiem, valsts atbalsts nav spējis uzņēmējiem kompensēt pat pusi no zaudētā.

* Spēles noteikumi

Akciju sabiedrību akcionāri būs atrodami Komercreģistrā

Ja netiks sagaidīts darbaspēka pieplūdums Latvijā, tad drīz varētu rasties problēmas ar liekajiem īpašumiem, Starptautiskās Nekustamo īpašumu tirgus dalībnieku federācijas (FIABCI) 5.Eiropas kongresā sacīja DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.

Latvijā drīz var izveidoties situācija, ka ir pārāk daudz nekustamā īpašuma vienību un to piedāvājums var pārsniegt pieprasījumu. Tam par iemeslu ir gan zemais dzimstības līmenis, gan emigrācija, kas pēdējā desmitgadē iedzīvotāju skaitu ir samazinājusi par 15%, skaidroja eksperts.

«Protams, te nebūs runas par Rīgu, taču, ja valstī nepieaugs darbaspējīgo iedzīvotāju skaits, lieko īpašumu problēma kļūs aktuāla,» sacīja Strautiņš.

Viņš piebilda, ka Latvijas nekustamo īpašumu tirgū ir vērojamas lielas atšķirības pat ārpus Rīgas - ir pilsētas, kurās dzīvokli var nopirkt par 100 latiem kvadrātmetrā, bet ir arī pilsētas, kurās par 100 latiem var nopirkt visu dzīvokli.

Gandrīz trešā daļa jeb 30% aizbraukušo tautiešu neplāno atgriezties Latvijā, liecina Latvijas vēsturē lielākās ārzemēs dzīvojošo latviešu aptaujas rezultāti, kurā piedalījās 14 068 respondenti no 118 valstīm.

Kā žurnālistiem pastāstīja Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieces Inta Mieriņa, 4% ārvalstīs dzīvojošo latviešu un Latvijas valstspiederīgo Latvijā varētu atgriezties tuvāko sešu mēnešu laikā, 12% to plāno darīt tuvākajā piecgadē, 14% atzinuši, ka Latvijā atgriezīsies vecumdienās, bet 40% minējuši, ka varētu atgriezties noteiktu apstākļu gadījumā.

Kā uzsvēra Mieriņa, pētījuma rezultāti liecina, ka Latvija emigrācijā dzīvojošo tautiešu vidū «nav norakstīta pavisam». «Situācija varētu mainīties, ja cilvēkiem būs iespēja nodrošināt ģimeni. Tad arī varētu atgriezties vairāk tautiešu, nekā to patlaban plāno,» stāstīja pētniece.

Atklātas Uzņēmēju dienas Kurzemē 2016, ko rīko Latvijas lielākā uzņēmēju biedrība Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera sadarbībā ar Liepājas pilsētas domi, informē LTRK.

Pasākums norisināsies divas dienas – 27. un 28.maijā Liepājas Olimpiskajā centrā.

Atklājot Uzņēmēju dienas Kurzeme 2016, satiksmes ministrs Uldis Augulis sacīja: «Pēdējos gados mēs daudz runājam par ekonomikas izaugsmi Latvijā, kam jūs – uzņēmēji reģionos – pēc būtības esat pamats. Tomēr joprojām valstij jāpaveic pietiekami daudz uzdevumu, lai nodrošinātu uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, tai skaitā, sakārotu ceļu infrastruktūra, loģistiku, prognozējamu nodokļu politiku, labvēlīgus eksporta un tranzīta nosacījumus, specifisku atbalstu uzņēmējiem un tamlīdzīgi.»

Savukārt Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks novēlēja uzņēmējiem veiksmi un atrast daudz sadarbības partneru, piedaloties uzņēmēju dienās Kurzemē 2016.

Dienas Bizness analizē potenciālos premjera amata kandidātus.

Atlase: Partiju reitingi augustā, saskaņā ar SKDS pētījumu par partiju popularitāti, pieskaitot neizlēmušo balsis, kas sadalītas proporcionāli izlēmušo balsīm.

Saskaņas premjera kandidāts Dombrovskis

Salīdzinot ar esošo premjeru, ilggadējo politiķi Māri Kučinski, Saskaņas premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim nav īpaši liela valdības darba pieredze, lai gan viņš ir bijis gan izglītības un zinātnes, gan arī ekonomikas ministrs. Nav tik ilga pieredze politikā, kaut arī Vjačeslavs Dombrovskis ir bijis Zatlera Reformu partijas priekšsēdētājs.

Toties pašreizējam premjeram Mārim Kučinskim nav tāda līmeņa izglītības un arī tik labu valodu zināšanu, kādas ir ekonomikas zinātņu doktoram Vjačeslavam Dombrovskim. Viņš labi runā latviski, krievu valoda viņam ir dzimtā, bet angļu valodā Vjačeslavs Dombrovskis ir ne tikai mācījies, bet arī bijis pasniedzēja palīgs Klarka Universitātē (ASV), kā arī ir dzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs. Trīs valodu un trīs kultūru zināšanas ir vērtīga bagāža iespējamajam nākamajam Latvijas premjeram, kas ļauj potenciāli aktīvi darboties ne tikai vietējā, bet arī reģionālajā un pasaules politikas līmenī.

Eiropas Padome pārtrauc pilnīgi visas attiecības ar Baltkrieviju, jo Baltkrievija aktīvi piedalās Krievijas agresijā pret Ukrainu, ceturtdien nolēma Eiropas Padomes Ministru komiteja.

Tiek apturētas Baltkrievijas tiesības piedalīties Eiropas Padomes sēdēs un pasākumos, nolēma komiteja.

Tas skar arī Baltkrievijas līdzdalību Eiropas Padomes daļējos līgumos, arī attiecībā uz Venēcijas komisiju, bet nekaitējot Baltkrievijai kā līgumu pusei starptautiskajās konvencijās.

Ministru komiteja nolēmusi arī apturēt jebkādu tehnisko sadarbību ar Baltkrieviju.

Vienlaikus Eiropas Padomes Ministru komiteja uzturēs saites ar Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību un opozīciju emigrācijā, kā arī šīs saites stiprinās.

Drīzumā tiks publiskotas citas iniciatīvas šajā virzienā, teikts Eiropas Padomes paziņojumā medijiem.

Eiropas Padome trešdien izslēdza Krieviju no kontinenta lielākās cilvēktiesību aizstāvības institūcijas, sperot bezprecedenta soli saistībā ar Krievijas sākto karu pret Ukrainu.

No Latvijas aizbraukušos cilvēkus varam motivēt atgriezties atpakaļ, tikai pietiekami strauji audzējot produktivitāti ekonomikā kopumā, norāda Nordea bankas vecākais ekonomists Andris Strazds.

Viņš domā, ka dažkārt Latvijā pārspīlējam emigrācijas problēmu, jo tā ir visas salīdzinoši trūcīgākās Eiropas daļas problēma - iedzīvotāji brauc meklēt lielākus ienākumus augsti attīstītajā Eiropas daļā. Tas notiek no Bulgārijas, Rumānijas, Polijas, Lietuvas, nedaudz mazāk no Igaunijas, kur ir augstāka produktivitāte un - jo augstāka produktivitāte, jo augstākas algas un jo zemāks stimuls doties prom vismaz tik ilgi, kamēr ir darbavieta, pat ja ienākumi ir zemāki. «Puslīdz civilizēti» dzīves apstākļi attīstītajā Eiropā maksā dārgāk nekā salīdzināmi dzīves apstākļi Latvijā, atzīmēja ekonomists.

Pēc Nordea bankas vecākā ekonomista teiktā, joprojām pastāv mīts, ka emigrācija Latvijā ir kaut kādas īpaši kļūdainas ekonomiskās politikas sekas. Taču tas neiztur salīdzinājumu kaut vai ar situāciju Polijā, kur, statistiski skatoties, nav bijusi krīze. Polijas ekonomika visu laiku augusi, bet arī no Polijas pēdējo desmit gadu laikā izbraukuši 5% iedzīvotāju - apmēram divi miljoni poļu pametuši valsti labākas dzīves meklējumos Lielbritānijā, Vācijā, Beļģijā un citviet Eiropā.

Nepārdomāti risinājumi termiņuzturēšanās atļauju (TUA) izsniegšanas kārtībā jau tuvākajā laikā var atņemt darbavietas daudziem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, brīdina biedrības Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība (BASP) pārstāvji.

Biedrības paziņojumā amatpersonas aicinātas «racionāli izvērtēt TUA programmas stiprās puses un trūkumus, lai pieņemtu pārdomātus un tālredzīgus lēmumus».

Kvotu ieviešanai uzturēšanās atļauju izsniegšanai radīs problēmas gan būvindustrijai, jo deformēs būvniecības un nekustamo īpašumu tirgu, gan visu nozaru investoriem, jo bieža investīciju noteikumu maiņa ir nestabilitātes signāls, uzskata biedrības pārstāvji.

«Būvniecības nozare ir visvairāk cietusi valsts ekonomiskās un finansiālās krīzes apstākļos, bet tikai nesen sākusi atkopties. Tālab TUA programmai bijusi pozitīva loma būvindustrijas tirgus atdzīvināšanā,» teikts paziņojumā.

Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, un līdz 2030.gadam tas būs samazinājies par 19,2% salīdzinājumā ar 2013.gadu, atsaucoties uz Eurostat prognozēm, teikts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pasūtītajā pētījuma Publisko individuālo pakalpojumu klāsta izvērtējums atbilstoši apdzīvojumam starpziņojumā.

Iedzīvotāju skaita samazinājuma tendence, kas Latvijā vērojama jau kopš 20.gadsimta 90.gadu sākumā, visticamāk, turpināsies. Iedzīvotāju skaita samazinājumu nosaka gan emigrācija, gan negatīvā dabiskā pieauguma rādītāji. Saskaņā ar Eurostat prognozēm Latvijas iedzīvotāju skaits no 2,024 miljoniem 2013.gadā turpinās samazināties un 2020.gadā sasniegs 1,88 miljonus, bet 2030.gadā - 1,635 miljonus cilvēku.

Savukārt vidējais gada laikā jaundzimušo skaits Latvijā līdz 2020.gadam būšot samazinājies līdz 17 800 bērniem, bet 2030.gadā - jau līdz 13 100 jaundzimušajiem. Tikmēr nedaudz pieaugšot fertilitātes koeficients jeb vidējais bērnu skaits sievietei - ja patlaban viena sieviete dzemdē 1,5 bērnus, tad 2020.gadā koeficients sasniegšot vidēji 1,6 bērnus, bet vēl pēc desmit gadiem - vidēji 1,68 bērnus sievietei. Tiek prognozēts, ka bērnu īpatsvars attiecībā pret iedzīvotāju kopskaitu pieaugs no tagadējiem 14,7% līdz 15,5% 2020.gadā, bet tad nokritīsies līdz 14,2% 2030.gadā.

Valsts saglabās savu Eiropas melnās avs lomu, ja neattapsies mainīt ļengano plaukstu politiku un sabiedrības rīcības modeli, demogrāfiskajam spiedienam iegūstot partejisku nokrāsu.

Prognozes nav iepriecinošas, jo, lai gan Latvijas ekonomika, visticamāk, gadu no gada augs, noķert Eiropas vidējo līmeni nevarēs. Lai to paveiktu, mums jāaug krietni, krietni straujāk. Ar pašreizējo gaitu mēs nevaram panākt noturīgu izaugsmi, jārisina nākamās klases matemātikas uzdevumi. Citādi draud iesprūšana vidējā ienākumu līmeņa lamatās, kur pirms mums iekritis jau gana daudz valstu. Visticamāk, mēs jau pašlaik atrodamies šajā slazdā, lai arī mums patīk žagatiski zīmēties, piemēram, par to, ka nupat parakstīts līgums par uzņemšanu «bagāto valstu klubiņā» OECD. Tā secināms pēc Swedbank Latvija galvenā ekonomista Mārtiņa Kazāka Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēde paustā redzējuma par Latvijas ekonomisko perspektīvu.