Maz ticams, ka valsts politika ilgtermiņa demogrāfiskās tendences var pavērst pretējā virzienā, tomēr tā var tās mazināt un mīkstināt to negatīvo ietekmi uz ekonomiku, Swedbank Ekonomisko pētījumu daļas pētījumā par demogrāfiju un tās ietekmi uz ekonomiku atzina eksperti.

Vispirms nepieciešams risināt demogrāfiskās tendences, kas nozīmē uzlabot dzimstību, mazināt emigrāciju, veicināt iedzīvotāju atgriešanos, kā arī strādāt pie imigrācijas. Lai tas būtu iespējams, ekonomikas izaugsmes tempam jābūt noturīgi straujam. Tas nozīmē, ka jāuzlabo iedzīvotāju iesaiste darba tirgū un jākāpina darba ražīgums, uzsver eksperti.

Lai mazinātu demogrāfijas negatīvās tendences, ne tikai jāveicina dzimstība, emigrējušo atgriešanās un uz prasmēm balstīta imigrācija, bet arī nodarbinātība un produktivitātes pieaugums. Jāuzlabo izglītības kvalitāte un jāmazina reģionu administratīvā sadrumstalotība, investīcijas novirzot ekonomiskās aktivitātes centru attīstībai. Nepieciešams apsteidzoši konsolidēt un veidot kvalitatīvu publisko infrastruktūru ap spēcīgākajiem ekonomiskās aktivitātes centriem.

Lauki un ekonomiski vāji reģioni novecos straujāk, arī iedzīvotāju skaits tur saruks straujāk, paredz eksperti. Darbaspēks un ekonomiskā aktivitāte aizvien izteiktāk koncentrēsies ap nelielu skaitu ekonomiski spēcīgu pilsētu.

Eiropas Komisijas aplēses paredz - mūža ilgums turpinās pieaugt, dzimstība, lai gan uzlabosies, joprojām būs pārāk zema, lai nodrošinātu dabisku atražošanu, bet emigrācija turpināsies vēl vismaz nākamos desmit gadus.

Ja tās piepildīsies, tuvākajos 50 gados Latvijas iedzīvotāju skaits saruks par vēl 25%, darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits – pat par 43%. Tas dramatiski ietekmēs iedzīvotāju vecuma struktūru − ja pašlaik Latvijā uz četriem darbaspējas vecuma iedzīvotājiem ir viens 65 vai vairāk gadus vecs iedzīvotājs, tad 2060.gadā šī attiecība jau būs 4 uz 3, norāda eksperti.

Ja tiks īstenotas nepieciešamās reformas, IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma temps tuvākajos 5-7 gados var sasniegt ap 6% gadā. Ja reformas apstāsies, izaugsme saruks zem 3%. Latvijā joprojām ir liels potenciāls kāpināt darba ražīgumu (pašlaik 62% no Eiropas Savienības vidējā), bet tas iespējams vienīgi tad, ja tiek īstenotas izaugsmi veicinošas reformas. Ja izaugsme saruks, tad emigrācija pieaugs, kas savukārt samazinās izaugsmi, izveidojot negatīvu apburto loku ar arvien vājāku demogrāfiju un izaugsmi.

Tāpat secināts, ka spēcīgie centri kļūs spēcīgāki, vājie iznīks. Lauki un ekonomiski vāji reģioni novecos straujāk, un to iedzīvotāju skaits saruks straujāk. Darbaspēka un arī patēriņa resurss aizvien izteiktāk koncentrēsies ap nelielu skaitu ekonomiski spēcīgu pilsētu. Tas, cik šis process būs dziļš un sāpīgs, ir atkarīgs no valsts īstenotās politikas.

Publiskā infrastruktūra un pakalpojumi kļūs arvien nekvalitatīvāki un bremzēs izaugsmi. Iedzīvotāju skaitam sarūkot un koncentrējoties ap galvenajiem ekonomiskās aktivitātes centriem, aizvien nesabalansētāka būs publiskās infrastruktūras un pakalpojumu pieejamība – nepietiekama, kur tā ir vajadzīga, un pārāk plaša citur. Infrastruktūras kvalitātei pasliktinoties, uzņēmumiem izmaksas pieaugs. Publiskās infrastruktūras un pakalpojumu noplicināšanās pakāpe ir atkarīga no valsts politikas.

Paredzams, ka pieaugs nabadzības risks pensijas vecumā. Lai pasargātu budžetu no izdevumiem, kas saistīti ar iedzīvotāju novecošanos, valsts lielu daļu atbildības par uzkrājumu veidošanu vecumdienām ir nodevusi iedzīvotāju ziņā. Iedzīvotāji parasti pārāk zemu novērtē nepieciešamību veidot uzkrājumus, kas rada nabadzības un krasas pirktspējas samazināšanās risku, dodoties pensijā. Tas savukārt rada draudus, ka nākotnē budžeta līdzekļi var tikt pārdalīti par labu šodienas negodīgiem nodokļu nemaksātājiem un par sliktu šodienas un nākotnes godīgiem nodokļu maksātājiem, kā arī var tikt palielināti nodokļi, lai segtu uzkrājumu nepietiekamību.